Lielā cerība

Svētdienas ievērošana

Svētdienas ievērošana ir tradīcija, kas sākusies Romas baznīcā. Tā sauc to par savas autoritātes zīmi. Pāvestības gars- sekošana pasaulīgiem ieradumiem un cilvēku tradīciju godāšana pāri Dieva baušļiem — izplatās protestantu baznīcās un vada viņus paaugstināt svētdienu tāpat, kā to pirms viņiem bija izdarījusi pāvestība. Lc 226.4

Karaliskie dekrēti, ģenerālie koncili un baznīcas rīkojumi, laicīgās varas atbalstīti, bija soļi, ar kuru palīdzību pagānu svētki ieguva savu goda vietu kristīgajā pasaulē. Pirmās pūles ar likumu ieviest svētdienas ievērošanu bija Konstantīna izdotais likums. Lai gan tas pamatā bija pagānu likums, imperators to ieviesa pēc tam, kad bija pieņēmis kristietības formas. Lc 226.5

Bīskaps Eusēbijs, kurš centās iegūt firstu labvēlību un kurš bija īpašs Konstantīna draugs, paziņoja, ka Kristus sabatu pārcēlis uz svētdienu. Viņš neminēja nevienu pierādījumu no Rakstiem. Taču, pats negribot, Eusēbijs piekrīt, ka šis apgalvojums nav pareizs: „Visu, kas mums bija jādara sabatā, mēs esam pārcēluši uz Kunga dienu.” ² Lc 226.6

Pāvestībai nostiprinoties, tā turpināja godāt svētdienu. Kādu laiku ļaudis vēl joprojām ievēroja sabatu, bet pārmaiņas neatlaidīgi turpināja lauzties iekšā. Vēlāk pāvests pavēlēja draudzes priesteriem brīdināt svētdienas pārkāpējus, ka viņu uzvedība var atnest lielu nelaimi viņiem pašiem un viņu tuviniekiem. Lc 226.7

Kad ar baznīcas dekrētiem nepietika, tā aicināja laicīgās varas izdot dekrētu, kas iedvestu cilvēku sirdīs bailes un piespiestu viņus pārtraukt strādāt svētdienās. Romā notikusī sinode apstiprināja visus iepriekšējos lēmumus un ietvēra tos baznīcas likumā. Tos ieviesa laicīgās autoritātes gandrīz visās kristīgajās zemēs. ³ Lc 227.1

Vēl joprojām mulsinošs bija tas, ka trūka Rakstu pilnvarojuma svētdienas ievērošanai. Ļaudis jautāja, kādas tiesības viņu skolotājiem ir ignorēt paziņojumu „septītā diena ir sabats tam Kungam, tavam Dievam”, lai godātu saules dienu? Lai izlīdzinātu Bībeles liecības trūkumu, baznīcai bija jāmeklē citi pierādījumi. Lc 227.2

12. gadsimta beigās Anglijas baznīcas apmeklēja kāds dedzīgs svētdienas aizstāvis. Uzticīgie patiesības liecinieki stājās viņam pretī, un viņa pūles bija tik neauglīgas, ka viņš uz kādu laiku atstāja valsti. Atgriezās ar dokumentu, kurā bija teikts, ka tas ir no paša Dieva. Tas saturēja nepieciešamo pavēli ievērot svētdienu kopā ar briesmīgiem draudiem, lai iedvestu bailes nepaklausīgajiem. Šis dārgais dokuments, kā viņš apgalvoja, ir nokritis no Debesīm un atrasts Jeruzālemē uz Sv. Sīmaņa altāra Golgātā. Patiesībā tas bija nācis no Romas pāvesta pils. Visos laikmetos pāvestīgā hierarhija ir uzskatījusi par pieņemamiem viltojumus un falsifikācijas (sk. pielikumu, 24. 1pp. piezīmi). Lc 227.3

Bet, neraugoties uz pūlēm nostiprināt svētdienas svētumu, katoļi paši publiski atzina sabata dievišķās pilnvaras. 16. gadsimtā pāvesta koncils paziņoja: „Lai visi kristieši atceras, ka septīto dienu iesvētīja Dievs un ka to ir pieņēmuši un ievērojuši ne tikai jūdi, bet arī citi, kas pielūguši Dievu, lai gan mēs, kristieši, esam nomainījuši viņu sabatu pret Kunga dienu.” ⁴ Tie, kuri veikuši labojumus Dieva likumā, ir zinājuši, ko dara. Lc 227.4