Lielā cerība

Pļaujot vētru

Viljams Millers un viņa biedri bija centušies palīdzēt cilvēkiem, kuri sevi sauca par ticīgiem, ieraudzīt patieso draudzes cerību un vajadzību pēc dziļākiem kristīgiem piedzīvojumiem. Viņi arī centās palīdzēt ieraudzīt vajadzību nožēlot un atgriezties tiem, kuri nebija atgriezušies. „Viņi nemēģināja nevienu pievērst kādai sektai. Viņi strādāja visās ļaužu grupās un sektās.” Millers teica: „Es gribēju labu visiem. Es domāju, ka visi kristieši priecāsies, ka Kristus nākšana ir tuvu un ka tie, kas nespēj redzēt tā, kā es redzu, nemīlēs mazāk tos, kuri pieņem šo mācību. Es nespēju iedomāties, ka kādreiz vispār varētu rasties vajadzība rīkot atsevišķas sanāksmes. .. Lielākā daļa no tiem, kuri bija atgriezušies, pateicoties manai sludināšanai, pievienojās dažādām jau pastāvošām draudzēm.” ¹ Lc 153.1

Reliģiskie vadītāji nolēma nostāties pret adventes mācību un neļāva saviem draudzes locekļiem klausīties vēsti par otro nākšanu vai pat runāt par savu cerību baznīcā. Ticīgie mīlēja savas baznīcas, bet, kad redzēja, ka viņiem tiek atņemtas tiesības pētīt pravietojumus, viņi saprata, ka uzticība Dievam neļauj viņiem pakļauties, un nolēma nodalīties. 1844. gada vasarā savas baznīcas atstāja apmēram piecdesmit tūkstoši locekļu. Lc 153.2

Lielākajā daļā baznīcu cilvēki gadu gaitā bija pakāpeniski, bet neatlaidīgi arvien vairāk un vairāk pielāgojušies pasaulīgiem ieradumiem un piedzīvoja panīkumu garīgajā dzīvē. Šajā gadā garīgās dzīves strauja krituma pazīmes bija vērojamas gandrīz visās baznīcās visā valstī. Par šo faktu plaši tika runāts gan presē, gan no kanceles. Lc 153.3

Bārnesa kungs, komentāru autors un mācītājs vienā no Filadelfijas vadošajām baznīcām, „apgalvoja, ka .. starp draudzes locekļiem nav vērojama nekāda atmoda, nekāda atgriešanās, nekāda acīmredzama pieaugšana žēlastībā, un neviens nenāk uz viņa kabinetu, lai runātu par savu glābšanu. .. Domāšana ir kļuvusi pasaulīga. Un tā notiek visās konfesijās. “ ² Lc 153.4

Tā paša gada februāri profesors Finnejs no Oberlinas koledžas sacīja: „Vispārēji ņemot, protestantu baznīcas mūsu zemē nav ne bezrūpīgas, ne naidīgas pret nevienu laikmeta morālo reformu. .. Garīga apātija ir gandrīz visur, un tā ir baisi dziļa. To apliecina reliģiskā prese visā zemē. .. Daudzi draudzes locekļi ir kļuvuši par modes pielūdzējiem, sadodoties rokās ar bezdievīgajiem izpriecas pasākumos, dejošanā, svētkos utt. .. Baznīcas, vispārīgi skatoties, ir kļuvušas amorālas. Tās ir aizgājušas ļoti tālu no Kunga un ir atrāvušas sevi no Viņa.” Lc 153.5