Lielā cīņa

15/25

Izmeklēšanas tiesa

Praviets Daniēls raksta: “Es skatījos, tiekams krēsli tapa nolikti, un laiku Vecais apsēdās, kam drēbes bija baltas kā sniegs un galvas mati kā šķīsta vilna, viņa krēsls bija kā uguns liesmas, un viņa skrituļi bija degots uguns. Un no viņa priekšas iztecēja uguns upe. Tūkstošu tūkstoši viņam kalpoja, un desmitreiz tūkstošu tūkstoši stāvēja viņa priekšā; tiesa tapa turēta, un grāmatas tapa atvērtas.”1 LC 235.1

Tā tika pravietim rādīta lielā, svinīgā diena, kurā visas pasaules lielais tiesnesis tiesās cilvēku dzīvi un sirdi, kurā katrs saņems pēc “saviem darbiem”. “Laiku Vecais” ir Dievs tas Tēvs. Dziesminieks Dāvids saka: “Pirms kalni radušies un tu zemi un pasauli biji taisījis, tu esi mūžīgi mūžam stiprais Dievs.”2 Viņš, visas esamības cēlonis, tas, no kura iztek visi likumi, būs pats par tiesnesi. Un kā liecinieki un sulaiņi būs svētie eņģeļi; viņu skaits: “tūkstošu tūkstoši un desmitreiz tūkstošu tūkstoši.” Tie pie lielās tiesas būs klāt. LC 235.2

“Es redzēju nakts parādīšanos, un raugi, viens nāca debess padebešos kā Cilvēka dēls, un nāca pie tā laiku Vecā, un tapa vests viņa priekšā. Un viņam tapa dota valdība un godība un valstība: visiem ļaudīm, visām tautām un valodām būs viņam kalpot; viņa LC 235.3

valdība 1r mūžīga valdība, kas neiznīkst un viņa valstībai nav gala.”3 Še aprakstītā Kristus nākšana nav viņa otrā nākšana zemes virsū. Vinš nāk pie “Vecā”, kas ir debesīs, saņemt varu, godu un valstību, kas viņam kā starpniekam tiks doti, kad viņš savu darbu būs pabeidzis. Šai nākšanai, un nevis viņa otrai nākšanai, pēc pravietojuma būtu jābūt pēc 2300 dienu notecēšanas, tā tad 1844. gadā. Debess eņģeļu pavadībā mūsu augstais priesteris ieiet visusvētākā vietā un stājas. Dieva priekšā, lai izpildītu priekš cilvēkiem pēdējos amata darbus — izmeklēšanas tiesas darbus, un lai salīdzinātu tos ar Dievu, kuri ar saviem labiem darbiem uz tam cienīgi. Pie kalpošanas āai salīdzināšanas dienā ņems dalību tikai tie, kuru grēki, pēc tam, kad tie Dieva priekšā būs atzīti un nožēloti, būs nomazgāti ar grēku upura svētām asinīm. Bezdievīgo tiesa būs cita, kura notiks vēlāk. “Jo tas laiks ir klāt, ka sodība iesākas pie Dieva nama; bet ja tā papriekš pie mums iesākas, kāds būs gals tiem, kas Dieva evaņģēlijam nav paklausījuši?”1 LC 235.4

Debesu grāmatas, kurās ir ierakstīti cilvēku vārdi un darbi, būs noteicējas tiesas dienā. Praviets Daniēls saka: “Tiesa tiks noturēta un grāmatas taps atvērtas.” Parādīšanās grāmatas autors, aprakstīdams āās tiesas dienas darbus un gaitu, piebilst: “Un cita grāmata tapa atvērta, kas ir dzīvības grāmata. Un mirušie tapa tiesāti pēc rakstiem grāmatās, pēc viņu darbiem.”2 LC 236.1

Dzīvības grāmatā ir ierakstīti visu to cilvēku vārdi, no paša pasaules sākuma, kuri kalpojuši Dievam. Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Priecājaties, ka jūsu vārdi rakstīti debesīs.”3 Pāvils runā par saviem uzticamākiem palīgiem, “kuru vārdi ir rakstīti dzīvības grāmatā”.4 Daniēls, noraudzīdamies uz “tādu bēdu laiku, kāds vēl nav b1jis”, paskaidro, ka Dieva ļaudis taps izpestīti— “visi, kas atronas rakstīti grāmatā.”5 Parādīšanās grāmata mums saka, ka tikai tie ieies Dieva pilsētā, “kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā.”6 LC 236.2

Kungs raksta “piemiņas grāmatu”, kur ir ierakstīti visi to cilvēku labie darbi, “kas Kungu bīstas un kas viņa vārdu piemin.”1 Viņu ticīgie vārdi, viņu mīlestības darbi, visi ir rakstīti debesīs. Nehemija atsaucas uz to, kad viņš saka: “Piemini mani, mans Dievs, par to un neizdeldi manu labdarīšanu, ko esmu darījis pie sava Dieva nama un pie viņa kopšanas!”2 Piemiņas grāmatā tiek katrs taisns darbs padarīts mūžīgs. Tur ir iekšā katra uzvarēta kārdināšana, katrs pārvarēts ļaunums, katrs mīļš un smalkjūtīgs līdzjūtības vārds. Tur ievesti katrs uzupurēšanās darbs, katra Kristus vai viņa lietas dēļ pārciesta sāpe vai pārestība. Dāvids saka: “Tu skaiti manas bēgšanas, saņem traukā manas asaras; vai tās nav tavā grāmatā?”3 LC 237.1

Tur būs arī sīkas ziņas par katra cilvēka grēkiem. “Jo Dievs ikkatru darbu vedīs tiesā līdz ar visu, kas ir apslēpts, vai tas labs, vai ļauns.”4 Pestītājs sacīja: “Par ikkatru veltu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild soda dienā.” “Pēc taviem vārdiem tu tapsi taisnots un pēc saviem vārdiem tu tapsi pazudināts.”5 Visi slepenie dzenuļi un iemesli būs bez kļūdīšanās ievesti grāmatas reģistrī; jo Kungs “vedis gaismā, kas apslēpts tumsībā un darīs zināmus siržu padomus.”6 “Redzi, tas ir manā priekšā rakstīts... jūsu noziegums un jūsu tēvu noziegums kopā, saka Kungs.”7 LC 237.2

Katru darbu Dievs izmeklē un ieraksta vai kā uzticību, vai neuzticību. Pie katra cilvēka vārda tiek ierakstīti debesu grāmatā ar lielāko pareizību katrs slikts vārds, katrs savtīgs darbs, katrs neizpildīts pienākums, katrs apslēpts grēks, katra mākslota izlikšanās. Neievēroti debesu brīdinājumi, izšķiesti acumirkļi, neizlietoti gadījumi, laba vai slikta iespaida atstāšana uz citiem, šī iespaida sekas un šo seku sekas— viss tiek uzrakstīts no eņģeļiem, kas ved piemiņas grāmatu. LC 237.3

Dieva likumi ir mēraukla, pēc kuras tiesas dienā mērīs katra cilvēka dzīvi un sirdi. Salamans mācītājs saka: “Bīsties Dieva un turi viņa baušļus, jo tas pienākas visiem cilvēkiem. Jo Dievs ikkatru darbu vedīs tiesā līdz ar visu, kas ir apslēpts, vai tas labs vai ļauns.”1 Apustulis Jēkabs atgādina saviem brāļiem: “Runājiet tā un dariet tā, kā tādi, kas caur svabadības bauslību taps tiesāti.”2 Tie, kas tiesas dienā tiks atzīti par cienīgiem, ņems dalību pie taisno augšāmcelšanās. Jēzus sacīja: “Bet tie, kas būs cienīgi tikt pie viņas dzīvošanas un pie augšāmcelšanās no miroņiem... ir eņģeļiem līdzīgi un Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās mantinieki.”3 un atkal viņš sacīja: “Un izies ārā tie, kas labu darījuši, pie augšāmcelšanās uz dzīvību.”4 Taisnie mirušie tiks uzmodināti tikai pēc tam, kad tiesa būs viņus atzinusi par cienīgiem, ņemt dalību pie “dzīvības augšāmcelšanās”. Viņi paši nebūs tiesā klāt, kad tiks caurskatīti atzīmējumi par viņu dzīvi un darbiem, par katru darbu atsevišķi. LC 237.4

Jēzus, kā aizlūdzējs aizlūgs Dieva priekšā. “Un ja kas grēko, tam ir aizbildinātājs pie Tēva, Jēzus Kristus, tas taisnais.”5 “Jo Kristus nav iegājis rokām taisītā svētā vietā, caur ko patiesā tiek zīmēta, bet pašās debesīs, ka tas tagad parādītos Dieva vaiga priekšā par mums.” “Tādēļ viņš arī pilnīgi var izglābt tos, kas caur viņu pie Dieva nāk, vienmēr dzīvodams, lai viņš tos aizstāvētu.”6 LC 238.1

Tiesas grāmatas tiks atvērtas un Dievs skatīs cauri katra dzīves gājumu, kas Jēzum ticējuši. Aizrunātājs iesāk ar tiem, kas vispirms zemes virsū dzīvojuši, ies no paaudzes uz paaudzi, kamēr beigs pie dzīvajiem. Katra vārds tiks pieminēts, katra cilvēka atsevišķs solis un darbs tiks svērti. Vārdi tiks pieņemti, vārdi tiks atmesti. Kad usies grāmatā grēkus, kuri nav ne nožēloti, nedz piedoti, tad viņu darītājus izdzēsīs pavisam iz dzīvības sarakstiem, izzudīs līdz ar to iz Dieva piemiņas grāmatas arī uzrakstītie labie darbi. Kungs sacīja Mozum: “Kas pret mani apgrēkojies, to es izdeldēšu iz savas grāmatas.”7 un praviets Ecēhiēls saka: “Bet kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara netaisnību... vai tam būs dzīvot? Visa viņa taisnība, ko viņš darījis, netaps pieminēta.”1 LC 238.2

Pretim to cilvēku vārdiem, kuri savus grēkus patiesi nožēlojuši un ticībā ilgojušies pēc salīdzināšanas upura asinīm — tiks ierakstīta debesu grāmatā grēku piedošana; būdami Kristus taisnības līdzmantinieki, un ja vēl no Dieva tiks atzīti par tādiem, kas visu sevi saskaņojuši ar viņa likumiem, viņi dabūs grēku piedošanu un tiks atzīti mūžīgās dzīvības cienīgi. Kungs runā caur pravieti Jesaju: “Es, es kas esmu, kas izdeldu tavus pārkāpumus sevis dēļ un nepieminu tavus grēkus.”2 Jēzus sacīja: “Kas uzvar, tas ar baltām drēbēm taps apģērbts, un es viņa vārdu neizdeldēšu no dzīvības grāmatas un viņa vārdu apliecināšu sava Tēva un viņa eņģeļu priekšā.” “Kas mani apliecina cilvēku priekšā, to es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas debesīs. Kas mani aizliedz cilvēku priekšā, to es arī aizliegšu sava Tēva priekšā, kas debesīs.”3 Lai cik ar cilvēki piedalītos zemes tiesās un zinātu labi, kā izmeklē un iznes spriedumus, tad tomēr viņi var tikai vāji iedomāties, kāda dzīva interese būs debesu tiesā, kad visas pasaules tiesnesis izmeklēs katru cilvēku, kura vārds ierakstīts dzīvības grāmatā. LC 239.1

Dievišķais starpnieks aizlūdz, ka visi, kas ticējuši viņa asinīm, dabon piedošanu par saviem pārkāpumiem un tiek atkal paradīzē celti un ar “pirmās valdības” kroni kronēti. Gribēdams cilvēkus kārdināt un mānīt, sātans domāja Dievam samaitāt cilvēku radīšanās plānu, bet Jēzus tagad lūdz, ka šis plāns tiktu izvests, itkā cilvēks nekad nebūtu kritis. Viņš priekš saviem ļaudiln prasa ne tikai pilnīgu piedošanu un taisnošanu, bet arī daļu pie viņa godības un sēdekli uz viņa troņa. LC 239.2

Kamēr Jēzus aizlūdz par tiem, kas saņēmuši viņa žēlastību, sātans viņus apsūdz Dieva priekšā kā pārkāpējus. Lielais krāpnieks mēģināja viņus ievilināt neticībā un darīt, ka tie atlaižas no uzticības Dievam, ka tie iet prom no viņa mīlestības un lauž viņa likumus. Tagad sātans norāda uz cilvēku dzīvi, uz viņu rakstura nepilnībām, par nelīdzināšanos Kristum, padarīdami tā viņu Pestītājam kaunu, uz visiem viņu grēkiem, uz kuriem viņš pats tos pavedināja; un uz visa tā atsaucoties pieprasa viņš tos kā savus pavalstniekus. LC 239.3

Jēzus viņu grēkus neaizbildina, bet norāda uz viņu nožēlošanu un ticību un prasa priekš viņiem piedošanu, savas caururbtās rokas Tēvam un svētiem eņģeļiem rādīdams un izsaukdamies: pazīstu viņus pie vārda, viņi ir rakstīti manā rokā.” “Dieva upuri ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi tu, Dievs, neapsmādēsi,“1 un savu ļaužu apsūdzētājam viņš atbild: “Lai Kungs tevi rāj, sātan:lai tevi rāj Kungs, kas Jeruzālemi izredzējis! Vai šī nav pagale, no uguns izrauta?2 Kristus apģērbs ar savu taisnību tos, kas viņam bijuši uzticīgi, un rādīs tos tēvam kā draudzi, “kurai nav ne traipekļa, ne grumbas, ne citas kādas vainas.”3 Viņu vārdi ir ierakstīti dzīvības grāmatā, un par viņiem ir sacīts: “Un tie staigās baltās drebēs ar mani, jo tie ir to vērti.”4 LC 240.1

Tā notiks pilnīgs jaunās derības apsolījuma piepildījums: “Jo es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus.” “Tanīs dienās un tanī laikā, saka Kungs, Israēla noziegums taps meklēts, bet vairs nebūs, un Jūdasa grēki, bet tie netaps atrasti, jo es tiem piedošu, ko es atlicināšu.”5 “Tanī laikā Kunga Gars būs par glītumu un par godu, un zemes Auglis par jaukumu un krāšņumu Israēla izglābtiem. Un Ciānas atlikušie un Jeruzālemes atlicinātie taps nosaukti viņam svēti, ikkatrs, kas Jeruzālemē rakstīts uz dzīvību.”.6 LC 240.2

Izmeklēšanas tiesa un grēku izdeldēšana tiks pabeigta pie Kunga otrās atnākšanas. Tā kā mirušie tiks tiesāti pēc tā, kas ir rakstīts grāmatās, tad nebūs iespējams izdeldēt viņu grēkus pirms tiesas dienas sākšanās. Apustulis Pēteris saka skaidri, ka ticīgo grēki tiks izdeldēti “lai atspirgšana nāk no Kunga vaiga, un lai viņš Jēzu Kristu sūta, kas jums papriekš sludināts.”7 Kad izmeklē- šana būs pabeigta, nāks Kristus ar savu algu un maksās katram pēc viņa nopelna. LC 240.3

Pēc tam kad augstais priesteris bija pabeidzis Israēla salīdzināšanu, viņš iznāca laukā un svētīja draudzi. Tā arī Kristus parādīsies kā starpnieks, kad viņa darbs būs galā, “bez grēka... uz mūžīgu dzīvošanu”, lai dotu gaidošai tautai mūžīgu dzīvošanu. Kristus uzliks visus grēkus viņu cēlonim un sācējam sātanam, tāpat kā augstais priesteris tos uzlika palaižamam āzim, tā šķīstīdams svētnīcu. Palaižamais āzis, kurš nesa Israēla grēkus, tika aizvests “tuksnesī”.1 Tāpat arī sātans, kurš nes visu to grēkus, kurus viņš apgrēcinājis, tūkstots gadus paliks kā izdzītais uz tukšas zemes, bez iedzīvotājiem, un saņems pilnu sodu par saviem grēkiem— uguni, kurš izdeldēs visus bezdievīgos. Tā tiks izvests galā lielais pestīšanas plāns, un grēks tiks pavisam iznīdēts, un visi tiks atsvabināti, kas no ļauna labprātīgi atsacījušies. LC 241.1

Izmeklēšana un grēku iznīdēšana iesākās pravietotā laikā, 1844. gadā — kad bija notecējušas 2300 dienas.2 Visi, kas nes LC 241.2

Kristus vārdu, tiks smalki izmeklēti. Dzīvie un mirušie tiks tiesāti, pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc “viņu darbiem”. LC 241.3

Grēki, kas nav nožēloti un ir atstāti neievēroti, netiks piedoti, nedz iz grāmatām dzēsti, bet liecinās pret grēcinieku lielā tiesas dienā. Lai ļaunie darbi būtu tikuši darīti dienas gaismā, vai nakts tumsā, vai būtu bijuši “apslēpti vai liedzami”— par visiem būs jāatbild. Dieva eņģeļi uzmana katru grēku un ieraksta visus nemaldīgās grāmatās. Grēku var apslēpt, noliegt, un neredz ne tēvs, ne māte ne sieva, ne bērni, nedz draugs; neviens un izņemot pašus darītājus, nevar būt ne jausmas par nodarīto netaisnību; bet viss būs zināms debesu eņģeļiem. Vismelnākā nakts tumsa, vismākslotākā slēpšana nevar apslēpt kaut vienu domu no tā, kas visu zin. Tas zin katru soli, katru netaisnu darbu. Viņu neapmānīs svēta āriene. Viņš labi pazīst katru sirdi. Cilvēki piekrāpj cilvēkus, bet Dievs redz katru izlikšanos, viņam zināma siržu iekšēja dzīve. LC 241.4

Cik svinīga ir šī doma! Viena diena pēc otras aiziet mūžībā un aizņem sev vietu debesu grāmatās. Vienreiz izrunāti vārdi, vienreiz darīts darbs nekad vairs nav atpakaļ atdabonami. Eņģeļi ir visu, labo un ļauno, uzrakstījuši. Visvarenākais pasaules iekarotājs nespēj izdzēst kaut tikai vienas dienas ziņojumu. Mūzu darbi, mūsu vārdi un viņu iekšējie cēloņi izšķirs vai nu uz nāvi, vai dzīvību. Kautgan mēs viņus jau aizmirsuši, tie tomēr mūs attaisnos, vai nosodīs. Tikpat pareizi, kā gludās fotogrāfu stikla plates attēlo katru sejas pantu, būs ierakstīts grāmatās. tur augšā katrs raksturs. Bet cik maz liekas zinot par šim grāmatām, kuras tiks lasītas lielajā dienā. Kad varētu atsegt plīvuru, kas šķir redzamo pasauli no neredzamās, un kad cilvēku bērni varētu redzēt eņģeļus, kuri katrn vārdu un katru darbu uzraksta priekš lielās tiesas dienas— tad redzētu, cik daudzi ikdienas izrunāti vārdi paliek tikai vārdi, cik daudz darbi paliek nedarīti! LC 242.1

Tiesa skatīsies pakaļ katram izdotam grasim kā mēs esam izlietojuši no debesīm dabūto kapitālu? Vai Kungs savā atnākšanā atņems savu daļu ar augļiem atpakaļ? Vai mēs esam izlietojuši mums uzticēto roku, sirds un smadzeņu spēku Dievam par godu un cilvēkiem par svētību? Kā mēs esam izmantojuši mūsu laiku, mūsu balsi, mūsu spalvu, mūsu naudu, mūsu iespaidu? Ko mēs esam darījuši priekš Kristus— priekš nabagiem, piemeklētiem, atraitnēm un bāriņiem? Dievs mūs ir nolicis par sava svēta vārda glabātājiem; ko mēs esam darījuši ar patiesības gaismu, kura mums tika dota lai vadītu cilvēkus uz svētību? Atzīšanai vien Kristus nepiedos nekādu vērtību; tikai mīlestība, kas parādās darbos, būs ko vērta. Un atkal tikai mīlestība vien padara darbu vērtīgu— tā skatās debesis. Viss kas ir darīts mīlestībā, lai būtu cik niecīgs cilvēku acīs, tiks no Dieva atzīts un atalgots. Apslēptā patmīlība ir debesu grāmatās redzama. Tur ir ziņojums par neizpildītiem pienākumiem pret mūsu līdzcilvē- kiem, un par mūsu Pestītāja prasību neievērošanu. Tur būs redzams, cik daudz laika, domu un spēka, kas piederēja Kristum, tika ziedoti sātanam. Bēdīgs ir ziņojums, kuru eņģeļi nes uz augšu. Daudzi apdāvināti cilvēki, ārīgi Kristus pakaļstaigātāji, ir viscaur aizņemti ar dzīšanos pēc pasaules mantas, vai pasaules baudām. Nauda, laiks un spēks tiek izšķiesti greznumā, priekš savu kārību apmierināšanas; tikai nedaudzi acumirkļi lr svētīti lūgšanai, rakstu pētīšanai, pazemīgai dvēseles pārdomai, grēku atzīšanai. LC 242.2

Sātans izgudro neskaitāmus plānus, ka lai jo vairāk aizņemtu mūsu domas, tā ka mēs vismazāk dabonam nodarboties ar to darbu, kas mums vislabāk būtu pazīstams. Viņš ienīst lielās patiesības, kuras mums rāda salīdzināšanas upuri un visvareno starpnieku. Vinš zin, ka priekš viņa viss no tā atkarājas, novērst domas no Jēzus un viņa patiesības. LC 243.1

Tos, kas gribētu būt Kristus starpniecības labuma līdzmantnieki, nekas nedrīkstētu kavēt viņu pienākumu izpildīšanā: dzīties pēc svētības, kuru dod dievabijāšana. Tiem vajadzētu ziedot dārgo laiku nevis priekš izpriecām un apmierinot greznuma un pelņas kāri, bet nodoties nopietnai patiesības vārda pētīšanai dziļi ticīgām sirdīm. Dieva tautai vajadzētu skaidri un gaiši saprast svētuma un izmeklēšanas tiesas būtību. Ikvienam cilvēkam būtu jāzin, kādu stāvokli viņš ieņem pret mūsu lielo augsto priesteri un viņa darbu. Citādi viņš nevarēs ticēt, kas šinī laikā tik svarīgs, nevarēs nostāties tā, kā Dievs to grib. Katrs var savu dvēseli glābt vai pazudināt. Katram Dieva tiesā ir lieta. Ikviens redzēs tiesnesi vaigu vaigā. Tāpēc ir no lielas nozīmes, ka katrs sev mēģina stādīt priekšā svinīgo skatu: tiesa tiek noturēta un grāmatas top atvērtas, un katrs, kā Daniēlam sacīts, saņems savu daļu pēdējā dienā. LC 243.2

Visiem, kas ir jau apgaismoti šinīs lietās, ir jānodod liecību par lielajām Dieva uzticētām patiesībām. Debesu svētnīca ir īstenībā viduspunkts Kristus darbam priekš cilvēkiem. Tas attiecas uz katru dvēseli, kas uz zemes dzīvo. Tas rāda mums visu pestīšanas plānu un noved mūs līdz laiku galam, rāda cīņu starp taisnību un grēku un pirmās uzvaru. Ir no vislielākā svara, kad mēs visas tās lietas uz pamatīgāko izmeklējam, un varam katram, kas pēc tā prasa, atbildību dot par cerību, kas iekš mums mājo. LC 243.3

Kristus starpniecība priekš cilvēkiem, tur augšā debess svētnīcā ieņem tikpat lielu vietu pestīšanas plānā, kā viņu nāve pie krusta. Ar viņa nāvi darbs iesākās, augšāmcēlies viņš uzbrauca debesīs to pabeigt. Mums ir jāieiet ticībā, pašas lietas būtībā, “kur priekštecētājs par mums iegājis.”1 Tur atspoguļojas gaisma, kas staro no Golgatas krusta. Tur mēs dabonam skaidru ieskatu pestīšanas noslēpumos. Cilvēku pestīšana izmaksā debesīm bezgalīgi dārgi; upurētais upuris saskan ar vislielākām prasībām par Dieva likumu laušanu. Jēzus ir sataisījis ceļu uz Tēva troni, un kas ticībā pie viņa nāk, to patiesā ilgošanās var tikt Dievam priekšā celta. “Kas savus pārkāpumus apklāj, tam tas neizdosies, bet kas tos izsūdz un atstāj, tas dabūs žēlastību.”2 Kad tie varētu redzēt, kā sātans par viņiem gavilē, kas savas vainas slēpj, vai aizbildina, kā viņš Kristu un viņa svētos eņģeļus līdz ar viņu darbu apsmej, tad viņi pasteigtos savus grēkus nožēlot un tos nolikt. Raksturu vājinādams, sātans lūko dabūt visu cilvēku savā varā, un viņš zin, kad kļūdas tiks piekoptas, tad tas viņam izdosies. Tamdēļ viņš mēģina maldināt Kristus pakaļstaigātājus, rādīdams itkā nebūtu iespējams ļaunumu pārvarēt. Bet Jēzus norāda viņiem uz savām caururbtām rokam un uz savu šausto miesu; un viņš saka katram, kas viņam grib pakaļstaigāt: “Tev pietiek mana žēlastība.”3 “Ņemiet uz sevi manu jūgu, un mācāties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, un jūs atradīsiet dusu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir laipnīgs, un mana nasta viegla.”4 Viņš tamdēļ neieskata nevienas vainas par nedziedināmām. Dievs dos ticību un žēlastību tās uzvarēt. LC 244.1

Mēs dzīvojam tagad lielā salīdzināšanas dienā. Ēnas kalpošanā, kamēr augstais priesteris izdarīja priekš Israēla salīdzināšanu, visiem vajadzēja nožēlot grēkus un zemoties Kunga priekšā, lai netiktu izdeldēti no saviem ļaudīm. Tāpat visi, kas negrib, ka viņu vārdi tiek izdzēsti iz dzīvības grāmatas, šinīs nedaudzās pārpalikušās pārbaudījuma dienās lai Kunga priekšā pazemodamies un savus grēkus patiesi nožēlodami nokauj visu ļauno, kas mīt dvēselē. Ir jāpēta dziļi un patiesi savu sirdi. Ir jānoliek vieglo, patmīlīgo garu, kas ir pie daudziem, kuri sauc sevi par kristīgiem. Visiem, kas grib uzvarēt ļaunās, valdīšanās kārās tieksmes, stāv priekšā grūta cīņa. Sagatavošanās darbs ir katra paša darbs. Mēs netiekam pestīti bariem uz reizi. Viena cilvēka skaidrība un dievbijība nevar tikt pierēķināta citam, kam šo īpašību trūkst. Kautgan visas tautas tiks tiesātas, tomēr tiks pamatīgi un atsevišķi izmeklēts katra cilvēka dzīves gājums, itkā neviena cita vairs nebūtu pasaulē. Katram jātop pārbaudītam un atrastam bez traipiem, bez grumbām, vai bez citām kādām vainām. LC 244.2

Ar salīdzināšanas beigu darbu stāv sakarā ļoti svarīgi notikumi. Ar viņiem saistītās intereses ļoti spēcīgas. Tagad notiekas tiesa tur augšā debesīs. Jau vairāk kā septiņdesmit gadus šis darbs tiek darīts. Drīz— neviens nezin cik drīz— sāks tiesāt dzīvos. Dieva svinīgā klātbūtnē tiks aplūkota visa mūsu dzīve. Šinī laikā ir vairāk kā jebkad jāatgādina dvēselēm Pestītāja piekodinājums: “Pielūkojiet, esiet modrīgi, un lūdziet, jo jūs neziniet, kad tas laiks ir.”1 Ja tu nu nebūsi nomodā, tad es nākšu pār tevi itkā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā es pār tevi nākšu.”2 LC 245.1

Kad nu beidzot izmeklēšana būs pabeigta, tiks izšķirts katra liktenis, vai nu uz dzīvību, vai nāvi. Pārbaudījuma laiks beigsies īsi pirms Pestītāja atkalatnākšanas debess padebešos. Kristus saka, šo laiku vērodams: “Kas netaisnību dara, tas lai joprojām netaisnību dara, un kas ir apgānīts, tas lai joprojām ir apgānīts, un kas ir taisns, tas lai joprojām ir taisns, un kas ir svēts, tas lai joprojām ir svēts. Un redzi, es nāku drīz, un mana alga līdz ar mani, ikvienam atmaksāt, kā viņa darbs būs.”1 LC 245.2

Taisnie un bezdievīgie, abi tad vēl apdzīvos zemi savā mirstīgā miesā — tiks sēts, tiks mājas celtas, tiks ēsts un dzerts, un pašiem nezinot tiks taisīts neatsaucamais lēmums tur augšā debess svētnīcā. Pirms grēku plūdu sākšanās, knd Noa bija iegājis šķirstā, Dievs viņu noslēdza, ka neviens bezdievīgais tur netiek iekšā; vēl septiņas dienas ļaudis turpināja savu vienaldzīgo dzīvi, tvīkdami pēc izpriecām, un apsmēja brīdinājumus par draudošo sodību, nezinādami ka viņiem savs liktenis jau lemts. Pestītājs saka: “Tāpat arī būs cilvēka dēla atnākšana.”2 Klusi, neievēroti, kā zaglis pusnaktī, nāks izšķirošā stunda, kas noteiks katra cilvēka likteni, un bezdievīgiem uz visiem laikiem atņems piedāvāto žēlastību. LC 246.1

“Tā nu esiet nomodā!... ka tas nejauši nākdams jūs neatrod guļam.”3 Briesmu pilns ir to stāvoklis, kuri nespēdami vairs nomodā būt, padodas pasaules kairinājumiem. Tanī brīdī, kad veikalnieks būs pilnīgi nodevies skriešanai pēc peļņas, kad izpriecas kārais sev meklēs apmierinājumu un viņa meita kārtos savus modes greznumus, tanī brīdī, tanī stundā visas pasaules tiesnesis pasludinās savu spriedumu: “Tu svaru kausā esi svērts un esi atrasts visai viegls.”4 LC 246.2