Lielā cīņa

Dieva ļaudis tiek atsvabināti

Kad cilvēcīgu likumu sargāšana tiek tiem atņemta, kas godā un tura Dieva baušļus, tad dažādās zemēs radīsies kustība, kas gribēs viņus samaitāt. Kad tuvojas pavēlē noteiktais laiks, saceļas tauta, lai iznīcinātu ienīsto sektu. Viņi nolemj vienā naktī dot izšķirošu triecienu, kas uzreizi apklusinās smādēšanu un domu starpības. LC 339.1

Dieva tauta— daži cietums, daži paslēptuvēs, mežos un kalnos slēpušies, vēl vienmēr stāv Dieva sargāšanā, kamēr visur apbruņoti bari sagatavojas uz iznīcināšanas darbu. Tagad, visulielākā briesmu stundā, Israēla Dievs stāsies pie savu izredzēto glābšanas. Tas Kungs sacīja: “Tad pie jums dziedās kā svētku naktī, un jūsu sirdis priecāsies itkā tiem, kas ar stabulēm nāk uz tā Kunga kalnu, uz Israēla akmeņa kalnu. Un tas Kungs liks dzirdēt savas balss godību un liks redzēt savu izstiepto elkoni ar baigām dusmām un ar rijošu uguns liesmu, ar zibeni un ar plūdiem un krusu.”1 LC 339.2

Bezdievīgu cilvēku pulki ir gatavi ar gavilēm, izsmieklu un lāstiem mesties uz sava laupījuma— bet redzi, liela tumsība, vēl melnāka kā melna nakts, krīt uz zemi. Tiek izklāta varavīksne, kas staro Dieva troņa godībā, no viena debess gala līdz otram un, liekas, ieslēdz visus lūdzēju barus. Dusmīgie ļaužu pūļi tiek piepeši apturēti. Viņu izsmieklu izsaucieni apklust. Viņu slepkavīgo dusmu priekš- meti ir aizmirsti. Ar briesmīgām nojautām vlņl skatās uz Dieva derības simbolu un gribētu labprāt paslēpties no viņa uzvarošā spožuma. Dieva tauta sadzird gaišu, melodisku balsi, kura saka: “Skatāties uz augšu!” un acis uz debesīm pacēluši viņi ierauga apsolīšanas loku. Melnie, draudošie mākoņi, kuri apklāj debesu velvi, ir izklīduši, un kā Stefans viņi skatās uz debesīm un ierauga Dieva godību un Dieva Dēlu uz viņa troņa sēžam. Viņa dievīgā augumā tie ierauga viņa pazemošanas zīmes un no viņu lūpam ir dzirdama lūgšana, ar kuru viņš griežas pie Tēva, svētiem eņģeļiem dzirdot: “Tēvs, es gribu, ka, kur es esmu, arī tie ir pie manis, ko tu man esi devis.”1 Atkal būs dzirdama mīlīga un gavilējoša balss, kura saka: “Viņi nāk! viņi nāk! svēti, vientiesīgi un neaptraipīti viņi ir turējuši manas pacietības vārdu, viņi tagad lai staigā kopā ar eņģeļiem;” un to bālās, trīcošās lūpas, kas ir turējušies pie savas ticības, atveras skaņās gavilēs. LC 339.3

Ap pusnakti Dievs parāda savu spēku un atsvabina savu tautu. Būs redzama saule, viņa spīdēs pilnā spožumā. Zīmes un brīnumi sekos viens pēc otra. Bezdievīgie ar bailēm un pārsteigumu raudzīsies uz šo ainu, kamēr taisnie ar svinīgu prieku aplūkos savas atsvabināšanas zīmes. Dabā viss liekas izmests iz sava rituma. Straumes apstājas tecēt. Paceļas tumši, smagi mākoņi un grūžas viens pret otru. Vidū sajauktās, sadusmotās debesīs ir viena vieta neaprakstāma savā godībā, no kuras atskan balss līdzīgi daudzu ūdeņu balsīm: “Ir piepildīts.”2 LC 340.1

Šī balss satricina debesi un zemi. Saceļas varena zemes trīce, “kāda vēl nav notikusi, kamēr cilvēki virs zemes bijuši, tāda un tik liela zemes trīcēšana.”2 Debesis liekas atveramies un aizveramies. Dieva troņa godība liekas cauri spīdam. Kalni paceļas kā niedra vējā un visur tiek izkaisītas sašķeltas klintis. Ir it kā tuvojošās vētras troksnis. Jūra tiek kā dusmās kulta. Ir dzirdama viesuļa rūkšana, kas līdzīga dēmonu balsīm, kad tie uz izpostīšanu gatavojas. Visa zeme paceļas un uzpūšas kā jūras viļņi. Zemes virspuse atveras. Viņas pamati, lie- kas, grimst. Nogrimst veselu kalnu rindas. Pazūd apdzīvotas salas. Jūras ostas, kuras sava ļaunuma dēļ ir kļuvušas līdzīgas Sodomai, tiks aprītas no sadusmotiem ūdeņiem. “Un Bābele, tā lielā, tapa pieminēta Dieva priekšā, ka tai taptu dots viņa dusmības un bardzības vīna biķeris.”1 Lieli krusas akmeņi, “triju podu” smagumā, pabeidz savu izpostīšanas darbu. Pasaules lepnākās pilsētas paliek par drupu kaudzi. Krāšņākās pilis. pie kurām pasaules lielie savas bagātības ir izšķieduši, viņu acu priekšā sakrīt drupās. Cietuma mūri tiek visur noplēsti, un Dieva tauta, kas savas ticības dēļ tika turēta vaņģībā, tiek palaista brīvībā. LC 340.2

Atveras kapi, “un daudzi no tiem, kas gul zemes pīšļos, uzmodīsies, citi uz mūžīgu dzīvošanu, bet citi uz mūžīgu kaunu un negantību.”2 Visi, kas nomiruši ticībā uz trešo eņģeļu vēsti, nāk visā godībā iz saviem kapiem, lai kopā ar tiem, kas turējuši Dieva baušļus, noklausītos viņa miera derību. Un tie, “kas viņu ir dūruši”, tie kas apsmējuši un nicinājuši Kristus nāves ciešanas un viņa patiesības, un viņa tautas stiprākie pretinieki tiek uzmodināti, lai redzētu, viņu viņa godībā, lai redzētu to godu, kas viņa paklausīgiem un uzticīgiem ir dots. LC 341.1

Biezi mākoņi vēl vienmēr apklāj debesis; bet šur un tur izlaužas saule, tā izskatās kā atriebjošā Jehovas acs; debesīs izšaujas dusmīgi zibeņi un ietin zemi ugunsliesmās. Briesmīgiem pērkoniem graujot, noslēpumaina balss pasludina bezdievīgo ļaužu likteni. Izrunātie vārdi netiek no visiem saprasti, bet viņus skaidri uztver neīstie mācītāji. Tie, kas īsi pirms tam bija vēl tik bezrūpīgi, tik lielīgi un izaicinoši un tik gavilējoši savā nežēlībā pret Dieva ļaudīm, kas tur viņa baušļus, tiks no uztraukuma pārsteigti un bailēs streipuļos. Viņu baiļu saucieni pārspēs dabas spēku kaukšanu. Dēmoni atzīs Kristus dievību un trīcēs viņa spēka priekšā, kamēr cilvēki lūgsies pēc žēlastības un no bailēm gulēs putekļos. LC 341.2

Senie pravieši sacīja, kad viņu svētais skats redzēja Kunga dienu: “Kauciet, jo Kunga diena ir tuvu, viņa nāk kā posts no tā Visuvarenā.”1 “Lieni klints alā un apslēpies pīšļos priekš Kunga iztrūcināšanas un priekš viņa augstas godības. Ļaušu lepnās acis taps zemotas, un vīru augstība taps locīta, bet tas Kungs būs augsts tanī dienā. Jo Kunga Cebaota diena būs pret visu lepnumu un lielumu, un pret visu augstumu. ka tas top pazemots.” “Tai dienā cilvēks savus sudraba elkus un savus zelta elkus, ko tie sev bija taisījuši pielūgt, nometīs kurmjiem un sikspārņiem. Un ies klints aizās un kalnu alās priekš Kunga iztrūcināšanas un priekš viņa augstas godības, kad viņš celsies iztrūcināt zemi.”2 Caur mākoņu plaisu spīd kāda zvaigzne, kuras spožums tumsā vēl jo vairāk izceļas. Viņa uzticīgiem dod cerību un prieku, bet Dieva baušļu pārkāpējiem stingrību un dusmas. Tie, kas Kristus dēļ visu uzupurējuši, tagad ir droši, itkā zem Kunga jumta paslēpti. Viņi ir tikuši pārbaudīti un pasaules priekšā un patiesības nicinātāju priekšā apliecinājuši uzticību tam, kas priekš viņiem miris. Brīnišķīga pārvēršanās ir pār tiem nākusi, kas pat nāvei acīs skatoties ir palikuši uzticīgi. Viņi ir tikuši piepeši atsvabināti no dēmonu tumšās, briesmīgās varmācības. Viņu īsi pirms tam vēl bālās, bailīgās un pārvērstās sejās atspīd izbrīnīšanās, ticība un mīlestība. Viņu balsis paceļas gaviļu dziesmā: “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, īsti varens palīgs bēdu laikā. Tādēļ nebīstamies, lai arī zeme pazūd, un kalni pašā jūras vidū nogrimst, lai viņas ūdeņi kauc un plosās. un no viņas greznošanas zeme dreb.”3 LC 341.3

Šiem uzticēšanās vārdiem uz augšu pie Dieva paceļoties, atšķiras mākoņi, un ir redzama zvaigznēm nosētā debess, neizsakāmā godībā mirdzoša, kā pretstats melniem un dusmīgiem mākoņiem abās pusēs. Debess pilsētas godība plūst ārā pa vārtiem, kad pie debesīm parādās kāda roka, kas tura divus kopā saliktus galdiņus. Pravietis saka: “Un debesis stāsta viņa taisnību, jo Dievs pats ir soģis.”4 Svētie baušļi, Dieva taisnība, kas ar pērkoni un liesmām no Sinaja kalna tapa pasludināta kā dzīvības ceļa rādītāja, tiek doti cilvēkiem kā tiesas mēraukla. Roka atver galdiņus un top redzami desmit ar uguni rakstīti Dieva baušļi. Vārdi ir tik skaidri, ka visi viņus var lasit. Atmiņa ir uzmodusies, māņticības un ķecerības tumsa ir izdzīta no katra dvēseles, un visiem zemes iedzīvotājiem tiek rādīti desmit īsie, saprotamie, pilnie Dieva vārdi. Nav iespējams aprakstīt viņu bailes un izmisumu, kas Dieva svētās prasības minuši kājām. Dievs deva viņiem likumu; viņi varēja ar to salīdzināt savu raksturu un ieraudzīt savas kļūdas, kamēr vēl bija izdevība atgriezties un laboties; bet lai iegūtu pasaules labvēlību, viņi atmet Dieva priekšrakstus un māca arī citus, tos pārkāpt. Viņi ir centušies piespiest Dieva tautu apgānīt viņa sabatu. Tagad viņi tiek notiesāti caur likumu, kuru viņi atmetuši. Ar briesmīgu noteiktību viņi redz, ka viņiem nav aizbildinājuma. Viņi izvēlējās, kam tie gribēja, kalpot un ko tie gribēja pielūgt. “Un jūs. Atkal redzēsiet to starpību starp taisnu un bezdievīgu, starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas viņam nekalpo.”1 LC 342.1

Dieva likuma ienaidniekiem, sākot no sprediķotāja līdz tam visumazākam, ir jauns patiesības un pienākuma jēdziens. Viņi tagad redz, ka ceturtā bībeles baušļa sabats ir dzīvā Dieva zieģelis. Viņi redz, ka viņi ir cīnījušies pret Dievu. Reliģijas mācītāji ir vadījuši dvēseles pazušanā, solīdami tās vadīt līdz paradīzes vārtiem. Ne agrāk, kā beidzamā aprēķināšanas dienā, būs redzams, cik liela ir cilvēku atbildība, kas stāv svētos amatos, un cik briesmīgas ir neuzticības sekas. Tikai mūžībā mēs varam novērtēt kaut vienas vienīgas dvēseles zušanu. Briesmīga būs to daļa, uz kuriem Dievs sacīs: “Prom no manis, tu bezdievīgais kalps.” LC 345.1

No debesīm ir dzirdama balss, kura pasludina Kristus atnākšanas dienu un stundu un mūžīgo Dieva un viņa tautas derību. Kā skaļākie pērkoņa dārdieni veļas viņa vārdi pār zemi, un Dieva Israēls klausās, acis uz augšu pacēlis. Viņu sejas būs no viņa godības apspīdētas un būs kā Mozus seja, kad tas nāca zemē no Sinaja kalna. Bezdievīgie nevar uz viņiem skatīties. un kad tiks svētīti tie, kas caur sabata turēšanu ir godājuši Dievu, tad atskanēs varens uzvaras kliedziens. Drīz rīta pusē parādās mazs melns mākonītis, apmēram pusi tik liels kā vīra roka. Tas ir mākonis, kas ietin Pestītāju, un kas tālumā liekas tumsā tīts. Dieva tauta zin, ka tā ir Dievadēla zīme. Svinīgi klusot viņi uz to skatās, ka tas zemei tuvojas un redzami gaišāks top un godības pilnāks, līdz kamēr paliek par baltu mākoni, kurš apakšā izskatās kā rijošs uguns un pār kuru lidinās derības varavīksna. Jēzus jāj papriekšu kā varens uzvarētājs. Viņš tagad nenāk kā sāpju cietējs, lai dzertu rūgto kauna un sāpju biķeri, bet kā debess un zemes uzvarētājs, kas tiesā dzīvus un mirušus. “Uzticīgs un patiesīgs, un tas tiesā un karo iekš taisnības.” “un tiem gāja pakaļ tie debess karaspēki.” Viņu pavada eņģeļi ar uzvaras dziesmu debešķīgām meldijām— kā liels, neskaitāms pavadoņu pulks. Apvārsnis liekas būt pilns no starojošiem stāviem, desmit tūkstoši reiz desmittūkstoši un tūkstoši reiz tūkstoši. Neviena cilvēka spalva nevar aprakstīt šī skata godību, nedz mirstīgs prāts to aptvert. “Viņa augstība apklāj debesis, un zeme ir pilna viņa slavas.”1 Kad kustošais mākonis nāk tuvāk, katra acs redz dzīvības Lielkungu. Viņa svētīto galvu vairs neapkauno ērkšķu vaiņags, bet godības diadēma dus uz viņa svētās pieres. Viņa seja spīd gaišāki par žilbinošo pusdienas sauli. “Un uz drēbēm un uz sāniem viņam ir tas vārds rakstīts: Ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs.”2 Viņa klātbūtnē visas sejas nobāl3; un mūžīgā izmisuma bailes krīt uz tiem, kas ir atmetuši Dieva žēlastību. “Ceļi dreb un visi gurni gurst, un visi viņu vaigi nobāl.”4 Taisnie sauc ar drebēšanu: “Kas var pastāvēt? Eņģeļu dziedāšana apklust un kādu brīdi valda briesmīgs klusums. Tad top dzirdama Jēzus balss, kura saka: “Lai tev pietiek no manas žēlastības.” Taisno sejas top gaišas, un prieks piepilda katru sirdi. Un eņģeļi atkal gavi- lēdami dzied augstībā, arvien vairāk tuvodamies zemei. Visu ķēniņu Ķēniņš nokāpj uz padebeša, uguns liesmās tīts. Zeme dreb viņa priekšā, debesis satinas kā grāmata un visi kalni un visas salas tiek izkustināti no savām vietām. “Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; rijošs uguns iet viņa priekšā, un viņam apkārt liela vētra. Viņš sauc debesīm augšā, un zemei, tiesāt savus ļaudis.” “Un tie ķēniņi virs zemes un tie lielie kungi un tie bagātie un tie virsnieki un tie varenie un visi kalpi un visi svabadie apslēpās alās un kalnu dobumos, un tie sacīja uz tiem kalniem un uz tām klintīm: krītiet pār mums un apslēpiet mūs no tā vaiga, kas sēž uz tā goda krēsla, un no tā jēra dusmības. Jo viņa dusmības lielā diena ir atnākusi— un kas var pastāvēt?”1 Smejošie zaimi ir apklusuši. Lūpas, kas melo, arī stāv klusu. Ieroču un kaujas troksnis un “kurpes, autas uz kara troksni, un drēbes, apgānītas asinīm,“— visa tā vairs nebūs. Nebūs nekas vairs dzirdams, kā tikai lūgšanas, raudāšana un vaimanāšana. No lūpām, kas nupat vēl zaimoja, atskanēs kliedziens: “Ir atnākusi lielā dusmības diena, kas var pastāvēt?” Bezdievīgie lūdz, ka labāk klinšu kalni pār viņiem klātos, nekā stāties tā vaiga priekšā, kuru viņi ir nicinājuši un atmetuši. Šo balsi, kura pat mirušos var uzmodināt, viņi pazīst. Cik bieži šī viņa lēnā, lūdzošā balss nav viņus saukusi uz atgriešanos. Cik bieži viņa bija dzirdama drauga, brāļa, glābēja lūgšanās. Neviena cita balss žēlastības atmetējiem nevarēja būt tik pazudinoša un nosodoša, kā šī, kura tik ilgi bija lūgusi: “Atgriežaties, atgriežaties no saviem ļauniem ceļiem. Jo kāpēc jūs gribiet mirt, jūs no Israēla nama?”2 Ak, kaut tā priekš viņiem būtu tikai svešnieka balss! Jēzus saka: “Tādēļ nu, ka es jūs aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju. un nav, kas uzklausa, un jūs visu manu padomu atmetiet un manas pārmācības negribiet.”3 Šī balss liek atminēties lietas, kuras viņi labprāt gribētu izdzēst iz atmiņas— neievērotus brīdinājumus, atteiktus ielūgumus, par maz novērtētas priekšrocības. Tur ir tie, kas zaimoja Kristu viņa pazemībā. Ar neatturamu spēku viņiem spiežas atmiņā cietēja vārdi, kurus viņš sacīja, atbildēdams uz augsto priesteru jautājumiem: “No šī laika jūs redzēsiet to Cilvēka Dēlu sētam pie tā Visspēcīgā labās rokas un nākam no debess padebešiem.”1 Tagad viņi to ierauga viņa godībā, un viņiem vēl jāredz to sēžam pie tā Visspēcīgā labās rokas. LC 345.2

Tie, kas nav atzinuši Jēzu kā Dieva dēlu, tagad ir kā bez valodas. Tas ir pārgalvīgais Hērods, kas smējās par viņa ķēnišķīgo tituli un kas pavēlēja zaimojošiem kareivjiem viņu izsaukt par ķēniņu. Tie ir taisni tie paši vīri, kas ar savām nolādētām rokām lika ap viņa pleciem purpura mēteli un ērkšķu vaiņagu ap viņa svēto pieri; kas viņa padevīgā rokā izsmiedami lika scepteri un ar Dievu zaimojošiem izsmiekla vārdiem zemojās viņa priekšā. Tie vīri, kas sita un apspļāva dzīvības Lielkungu, tagad novēršas no viņa caururbjošā skata un mēģina izbēgt no viņa klātbūtnes uzvarošās godības. Tie, kas sita naglas viņa rokās un kājās, kareivis, kas caururba viņa sānus, tagad ar bailēm un sirdsapziņas pārmetumiem redz šīs zīmes. Ar briesmīgu skaidrību priesteri un virsnieki atminas Golgatas notikumus. Ar šausmām un bailēm viņi atceras, ka viņi ar sātaniskām gavilēm galvas kratīdami izsaucās: “Citus viņš pestījis un sevi pašu nevar pestīt. Ja viņš tas Israēla ķēniņš, lai viņš nu nokāpj no krusta, tad mēs viņam ticēsim. Viņš Dievam ir uzticējies, lai tas viņu atpestī, ja tas tam tīk.”2 Dzīvi viņi atminas Pestītāja līdzības par vīnadārzniekiem, kas liedzās dot savam Kungam vīna kalnu augļus, kas apgājās ļauni nr viņa kalpiem un nosita viņa dēlu. Viņi atminas arī savus pašu izteicienus: Vīnakalna kungs šos bezdievīgos vīrus briesmīgi nomaitās. Šo neuzticamo vīru grēkos un sodībā priesteri un vecākie redz savu pašu izturēšanos un savu pašu taisno notiesāšanu. Vēl stiprāk par saucienu: “Sit viņu krustā, sit viņu krustā!”, kas atskanēja Jeruzālemes ielās, paceļas briesmīgais izmisuma pilnais vai-sauciens: “Viņš ir Dieva dēls! Viņš patiesi ir Mesija!” Viņi mēģina bēgt no visu ķēniņu Ķēniņa tuvuma. Par velti viņi mēģina apslēpties dziļās zemes alās, jo tās zemei trīcot sagāžas. LC 348.1

Katra cilvēka dzīvē, kas patiesību atmet, ir acumirkļi, kad pamostas sirdsapziņa un prātā nāk mocošas atmiņas par dzīvi pilnu lišķības un izlikšanās, un nožēlošana kremt dvēseli. Bet kas ir tas, salīdzinot ar lielās dienas sirdsapziņas pārmetumiem, “kad briesmas un bailes uzies.”, “kad posts uzbruks kā vētra.”1 Tie, kas Kristu un viņa ļaudis bija gribējuši nomaitāt, redz godību, kas uz viņu dus. Pašās bailēs viņi dzird svēto balsis priecīgos akordos skanam: “Redzi, šis ir mūsu Dievs, uz viņu esam gaidījuši, ka viņš mūs izpestī.”2 LC 349.1

Zemei drebot, zibeņiem šaudoties un pērkonam rūcot Dieva Dēla balss priecīgi sauc gulošos svētos: Viņš skatās uz taisno kapiem un sauc, roku pret debesīm pacēlis: “Uzmostaties, uzmostaties, jūs, kas putekļos guliet un ceļaties augšām!” Par visu zemi, tāli un plaši mirušie dzirdēs šo balsi, un kas to dzirdās, tie dzīvos. Visa zeme, liekas, atskanēs zem neizmērojami lielā pagānu pulka un visādu tautu soļiem, atskanēs no viņu dažādām valodām. Viņi nāks no nāves cietumiem, izgreznoti ar nemirstošu godību un sauks: “Nāve, kur ir tavs dzelons? Elle, kur tava uzvara?” , un dzīvie taisnie un augšāmcēlušies svētie pacels kopā savas balsis. garā, priecīgā uzvaras saucienā. Visi nāk tikpat lieli no saviem kapiem ārā, kā viņi tajos gūlušies. Ādamam, kas stāv augšāmcēlušos barā, ir liels, majestātisks augums, tikai drusku mazāks par Dieva Dēla augumu. Viņš ir kā uzkrītošs pretstats vēlākām paaudzēm; še tiek rādīta cilvēku dzimuma izvirtība. Bet visi pieceļas ar mūžīgas jaunības svaigumu un spēku. Iesākumā cilvēks tika radīts pēc Dieva ģīmja, ne tikai rakstura, bet arī sava ārējā izskata ziņā. Bet grēks dievišķo līdzību ir izķēmojis un gandrīz izdzēsis;bet Kristus nāca, lai visu, kas bija zudis, atkal atjaunotu. Viņš apskaidros mūsu niecīgo miesu un darīs to līdzīgu savai apskaidrotai miesai. Mirstīgā, iznīcīgā miesa, kurai atņemts viss jaukums un kura reiz ar grēkiem aptraipīta, top pilnīga, skaista un nemirstīga. Visas vainas un trūkumi tiks atstāti kapā. Atkal pie dzīvības koka pielaisti, atpestītie “pieņemsies”1 jau sen zaudētā paradīzē, kamēr būs sasnieguši pilnīgu cilvēcīgas cilts augumu viņa pirmatnējā godībā. Beidzamās vēl atlikušās grēka pēdas tiks izdzēstas un Kristum uzticīgie parādīsies tā Kunga, mūsu Dieva godībā, un garā un pie miesas un dvēseles atstaros pilnīgu sava Kunga godību! Ak, brīnišķīgā atpestīšana! daudz pārrunāta, ilgi cerēta, ar karstām ilgām aplūkota, bet nekad pilnīgi saprasta. LC 349.2

Dzīvie taisnie tiks “piepeši vienā acumirklī” pārvērsti; Dieva balsij atskanot viņi tika apģērbti ar dievišķīgo godību; tagad viņi tiks padarīti nemirstīgi un kopā ar augšāmcēlušamies svētiem tiks tam Kungam pretimpacelti debesīs. Eņģeļi “sapulcinās viņa izredzētos no visiem četriem vējiem, no viena pasaules gala līdz otram.” LC 350.1

Mazus bērnus svētie eņģeļi atnesīs un ieliks mātes rokās, Draugi, kurus nāve ilgi šķīra, atkal tiks savienoti, un viņi nekad vairs nešķirsies un gaviļu dziesmas dziedādami kopā uzkāps Dieva pilsētā. LC 350.2

Mākoņu ratu katrā pusē ir spārni un zem viņiem dzīvi riteņi, un kad rati paceļas augšup, riteņi sauc: “Svēts” un eņģeļi-pavadoņi arī sauc: “Svēts, svēts, svēts ir Dievs tas Kungs, tas Visuvarenais.” Un atpestītie ratiem augšup uz Jeruzālemi paceļoties sauc: “Alelujā!” Pirms ieiešanas svētā pilsētā Pestītājs dod saviem pakaļstaigātājiem uzvaras un ķēnišķīgās kārtas nozīmes. Spīdošas rindas tiek nostādītas četrstūrī, apkārt ap viņu Ķēniņu, kurš savā augumā un varenumā augsti paceļas pār svētiem un eņģeļiem, un kura seja spīd visiem pretim labvēlīgā mīlestībā. No šī neskaitāmā atpestīto pulka katra acs ir vērsta uz Pestītāju, un visas redz viņa godību, kura “vaigs ne pēc cilvēka, un viņa ģīmis ne pēc cilvēka bērniem.”1 uz uzvarētāju galvām Pestītājs pats ar savu labo roku uzliek godības kroni. Katram svētam ir viens kronis, kurš nes viņa paša “jaunu vārdu”2 un uzrakstu: “Svētums tam Kungam!” Katrā rokā tiek ielikta uzvaras palma un mirdzoša kokle... Tad, kad pavēlošais eņģelis dod zīmi, katra roka ar izveicīgiem pirkstiem skar kokles stīgas un izvilina mīlīgu mūziku bagātos melodiskos akordos. Neizsakāmās svētās laimības šalkās nodreb katra sirds un katra balss dzied pateicības dziesmu: “(Tam) kas mūs ir mīlējis un mūs nomazgājis no mūsu grēkiem ar savām asinīm un mūs darījis par ķēniņiem un priesteriem savam Dievam un Tēvam: viņam lai ir gods un vara. mūžīgi mūžam. Āmen.”3 LC 350.3

Atpestītā pulka priekšā guļ svētā pilsēta. Jēzus plaši atver pērļu vārtus un ieiet tās tautas, kas turējušās pie patiesības. Tur viņi ierauga Dieva paradīzi, Ādama dzimteni, kad viņš vēl bija nevainīgs. un ir dzirdama balss, bagātāka par katru mūziku, ko mirstīga auss kādreiz dzirdējusi: “Jūsu cīņa ir pabeigta.” “Nāciet šurp, mana tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules iesākuma.” Tagad piepildās Pestītāja lūgšana, ko tas lūdza par saviem mācekļiem: “Es gribu, ka tur, kur es esmu, būtu arī tie, kurus tu man esi devis.” Kristus rāda Tēvam, ko viņš pircis ar savām asinīm “savas godības priekšā bezvainīgus stādīt ar līksmību.”4 un saka: “Še esmu es un tie bērni, kurus tu man esi devis.” “Tos, ko tu man esi devis, es esmu pasargājis.” Ak mīlestības un svētības brīnumu jaukā stunda, kad mūžīgais Tēvs uz atpestītiem skatīdamies redzēs savu attēlu, kad grēka nesaskaņas vairs nebūs, kad grēka lāsts būs atcelts un cilvēcīgais tiks atkal pilnā saskaņā vests ar dievišķīgo. LC 351.1

Ar neizsakāmu mīlestību Jēzus sauc savus “uzticamos” pie sava Kunga priekiem. Pestītāja prieks pastāv iekš tam, ka viņš redz godības valstībā to dvēseles, kuri ir tikuši izglābti caur viņa nāvi un pazemošanu. Un atpestī- tiem būs daļa pie šī prieka, kad viņi starp svētiem ieraudzīs tos, kas caur viņu lūgšanām, viņu pūliņiem un mīlestības upuriem ir iemantoti priekš Kristus. Viņi pulcēsies ap lielo balto troni, un neizsakāms prieks piepildīs viņu sirdis, kad viņi skatīsies uz tiem, kurus viņi iemantojuši priekš Kristus, un redzēs, ka tie atkal no savas puses c1tus, un tie citi atkal citus ir iemantojuši, kas visi tikuši novesti miera ostā, lai tur noliktu savus vaiņagus pie Jēzus kājām un viņu godātu mūžīgi mūžam. LC 351.2

Atpestītos apsveiks Dieva pilsētā un pielūgšanas gaviļu sauciens atskanēs gaisā. Dieva Dēls stāvēs ar izplēstām rokām, lai saņemtu mūsu ciltstēvu — būtni, kuru viņš radīja, kura grēkoja pret savu Radītāju, kuras grēku dēļ Pestītājam bija jānes pie savas miesas naglu zīmes. LC 352.1

Līdz ko Ādams ieraudzīs šis nežēlīgās zīmes, viņš nekritis vis savam Kungam pie krūtīm, bet dziļā pazemībā metīsies tam pie kājām, saukdams: “Cienīgs, cienīgs ir tas jērs, kas tapa nokauts!” Pestītājs maigi viņu uzcels un ieaicinās vēlreiz apskatīt viņa dzimteni Ēdeni, no kuras viņš tik ilgi bija izdzīts. LC 352.2

Pēc izdzīšanas no Ēdenes Ādama dzīve zemes virsū bija pilna bēdu; katra novītusi lapa, katrs upura jērs, katrs traips uz dabas gaišās sejas, mazākā neskaidrība pie cilvēka — viss atkal par jaunu atgādināja viņa grēku. Briesmīgas bija dvēseles nožēlošanas ciešanas kad vinš redzēja, ka bezdievība ņem virsroku, un ka par atbildi uz saviem brīdinājumiem saņēma tikai pārmetumus, ka viņš esot grēka iemesls. LC 352.3

Ar pacietīgu pazemību gandrīz tūkstots gadus viņš nesa pārkāpumu sodu. Viņš patiesīgi nožēloja savus grēkus un uzticējās uz apsolītā Pestītāja nopelniem un mira cerēdams uz augšāmcelšanos. Dieva Dēls grieza cilvēku pārkāpšanas un krišanu atkal par labu un tagad Ādams caur Kristus salīdzināšanu tiek atkal iecelts savā pirmā godībā. LC 352.4

Nezinādams ko darīt aiz prieka viņš aplūko tos pašus kokus, pie kuriem bija savas acis priecinājis—kokus, no kuriem viņš reiz augļus plūca un pilnā mērā priecā- jās par savu nevainību un svētumu. Viņš redz kokus, kurus viņa paša rokas kopušas; redz tās pašas puķes, par kurām rūpēties bija viņa mīļākā nodarbošanās. Viņa gars aptver, ka tā ir īstenība ko viņš redz; viņš saprot, ka tā patiesi ir atjaunotā paradīze, tagad daudz jaunāka nekā tad, kad viņš no tās tika izdzīts. Pestītājs viņu ved pie dzīvības koka, plūc saldo augli un lūdz to ēst. Viņš apskatās sev visapkārt un ierauga daudz savu atpestīto ļaužu, kas stāv Dieva paradīzē. Tad viņš met savu mirdzošo vaiņagu pie Jēzus kājām un krīt viņam pie krūtīm. Viņš aizskar zelta kokli, un uzvaras dziesma atbalsojas debess velvēs: “Cienīgs, cienīgs ir jērs, kas tapa nokauts un atkal dzīvo!” Mūzika sagaida Ādama ģimeni, viņi Pestītāju pielūgdami met tam pie kājām savus vaiņagus. LC 352.5

Šo atkalsavienošanos redz eņģeļi, kuri raudāja kad Ādams krita un priecājās, kad Jēzus augšāmcēlies uzkāpa debesis, pēc tam kad viņš visiem bija atvēris kapus, kas bija ticējuši uz viņa vārdu. Tagad viņi redz pestīšanas darbu pabeigtu un viņu balsis savienojas pateicības dziesmā. Kristāljūrā troņa priekšā— stikla jūrā, kas atspīd spožā Dieva godībā, itkā būtu ar uguni sajaukta— stāv tas pulks, “kas uzvarēja zvēru un viņa bildi un viņa zīmi un viņa vārda skaitli.”1 Kopā ar jēru stāv uz Ciānas kalna tie simts četrdesmit un četri tūkstoši, kuri beidzamā paaudzē atpestīti, un viņiem ir “Dieva kokles;” un ir dzirdama balss, kas skan kā daudzi ūdeņi, vai kā lieli pērkoni, kas skan “kā koklētāji koklē uz savām koklēm.”2 “Un dziedāja tā krēsla priekšā kā jaunu dziesmu,” dziesmu, kuru neviens cits nevar iemācīties, kā vien tie simts un četrdesmit un četri tūkstoši. Tā ir Mozus un tā jēra atsvabināšanas dziesma. Vienīgi tie simts un četrdesmit četri tūkstoši var šo dziesmu iemācīties; jo tā ir viņu piedzīvojumu dziesma un nevienam nav bijuši tādi piedzīvojumi, kā viņiem. “Tie ir tie, kas tam jēram seko pakaļ, uz kurieni viņš iet.” Tie tiks pēc tam, kad no dzīviem būs uzņemti debesīs, uzskatīti “par pirmajiem Dievam un tam jēram.”1 Šie ir tie, kas ir nākuši no lielām bēdām”,2 viņi ir pārcietuši tos bēdu laikus, kādi nekad vēl nebija bijuši kamēr cilvēki apdzīvo zemi. Viņi ir izturējuši Jēkaba bēdu laika bailes. LC 353.1

Viņi pēdējā Dieva dusmības laikā stāvējuši bez vidutāja. Bet viņi ir tikuši atsvabināti, jo viņi “savas drēbes ir mazgājuši un balinājuši tā jēra asinīs.” “Un viņu mutē viltība nav atrasta, jo tie ir bezvainīgi Dieva goda krēsla priekšā.” “Tādēļ tie ir Dieva goda krēsla priekšā un viņam kalpo dienām un naktīm viņa namā, un kas sēž uz goda krēsla, izplatīs savu telti pār tiem.”3 Viņi redzēja, ka zeme tiek caur badu un mēri izpostīta, un saulei bija vara mocīt ļaudis ar lielu karstumu, un tiem bija jānes ciešanas, bads un slāpes. Bet “ne tie vairs izsalks, ne tiem vairs slāps; ne saule ne kāds karstums tos vairs spiedīs; jo tas jērs, kas ir goda krēsla vidū, tas ganīs un tos vadīs pr dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.”4 LC 354.1

Visos laikos Pestītāja izredzētie ir audzināti un skoloti pārbaudījumu skolā. Viņi staigā zemes virsū pa šaurām takām, viņi ir tīrīti bēdu uguns krāsnī. Jēzus dēļ viņi izcieta pretestību, ienaidu. apmelošanu. Viņi tam sekoja caur sāpīgām cīņām; viņi gāja pašaizliedzīgi un izcieta rūgtu vilšanos. Caur saviem pašiem rūgtiem piedzīvojumiem viņi mācījās grēka ļaunumu, grēka varu, vainu un sāpes un skatījās uz to ar riebumu. Bezgalīgā upura atzīšana, kas nests viņiem par pestīšanu, padara viņus mazus savās pašās acīs un piepilda viņu sirdis ar pateicību un slavēšanu, ko tie, kas nekad nav krituši, nevar aptvert. Viņi daudz mīlē, jo viņiem daudz ir ticis piedots. Tā kā viņi ir Kristus ciešanu līdzdalībnieki, tad viņi ir arī gatavi ņemt dalību pie viņa godības. Dieva mantinieki ir nākuši no jumta istabiņām, no cietumiem, no ešafotiem, no kalniem, no tuksnešiem, no zemes bedrēm un no alām jūras malā.” Zemes virsū staigādami viņi ir cietuši trūkumu, bēdas, neērtības.” Miljoni ļaužu ar kaunu apklāti ir nokāpuši kapā, jo viņi noteikti liedzās padoties sātana melu prasībām. Cilvēku tiesas viņus turēja par vislielākiem noziedzniekiem. Bet “Dievs ir tagad tiesnesis.”1 Tika spriesta pēdējā tiesa zemes virsū. Viņš “atņems savu ļaužu negodu”2 un tos sauks “svēta tauta”, “tā Kunga atpestītie”;3 viņš ir pavēlējis “dāvināt glītumu pelnu vietā, prieka elji skumības vietā, skaistas drēbes izmisuša prāta vietā.”4 Viņi vairs nav vāji, apbēdināti, izkaisīti un apspiesti. No šī laika sākot viņiem būs vienmēr būt pie tā Kunga. Viņi stāv bagātākās drēbēs troņa priekšā, kādas nekad nav redzējuši pat visvairāk godātiem zemes virsū, Viņi ir kronēti ar krāšņām diadēmām, kādas nekad nav uzliktas nevienam valdniekam. Sāpju un raudāšanas laiks ir pagājis, Godības ķēniņš ir noslaucījis asaras no visu vaigiem; katrs bēdu iemesls ir iznīcināts. Zem lēni līgojošiem palmu zariem viņi liek atskanēt gaišai, saldai, harmoniskai slavas dziesmai; visas balsis uztver meldiju, kamēr koris ar savu dziesmu beidzot piepilda visu debess telpu. LC 354.2

“Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēž uz goda krēsla, un tam jēram.” Un debess iedzīvotāji atbild, uzsaukdami: “Āmen! Svētība un gods un gudrība un pateicība un slava un vara un spēks pieder mūsu Dievam mūžīgi mūžam.”5 LC 355.1

Šinī dzīvē mēs varam tikai iesākt saprast brīnišķīgo pestīšanu. Ar aprobežoto saprašanu mēs varam ar vislielāko dedzību aplūkot kaunu un godību, dzīvību un nāvi, taisnību un žēlastību, kuri pie krusta sastopas; un tomēr, pielikdami visus mūsu gara spēkus, mēs viņu pilno nozīmi saprast nevaram. Pestījošās mīlestības garums un platums, augstums un dziļums tiek tikai tumši aptverti.Pestīšanas plāns netiks pilnīgi saprasts, pat tad ne, kad atpestītie redzēs, kā viņi redzējuši, un atzīs, kā viņi atzinuši; bet visai mūžībai cauri izbrīnījušies un sajūsminātie prāti redzēs atklājamies jaunas patiesības. Kaut gan pasaules bēdas, sāpes un kārdināšanas ir galā un viņu cēloņi ir iznīcināti, Dieva ļaudīm tomēr pastāvīgi būs skaidrs un saprātīgs ieskats par to, cik maksājusi viņu pestīšana. LC 355.2

Kristus krusts būs mūžīgi atpestīto zinātne un dziesma. Iekš Kristus viņa godībā tie redzēs krustā sisto Kristu. Nekad netiks aizmirsts, ka viņš, kurš radījis bezgalīgo debess izplatījumu un neskaitāmās pasaules un tās uzturējis, viņš, Dieva mīļotais. debess diženais, viņš kuru ķerubi un spožie Serafi priecīgi pielūdz, — nekad netiks aizmirsts, ka viņš pazemojies, lai paceltu kritušo cilvēku; ka viņš ir nezis grēka vainu un aizklājis savu vaigu, kamēr pazudušās pasaules sāpes salauza viņa sirdi un viņam bija jāmirst pie krusta Golgatā. Tas, ka visu pasauļu Radītājs, visu likteņu lēmējs ir nolicis savu godību un pazemojies aiz mīlestības pret cilvēkiem, pastāvīgi sacels atpestīto izbrīnīšanos un apbrīnošanu. Kad izglābtās tautas skatās uz savu Pestītāju un ierauga uz viņa sejas Tēva godības atspīdumu, kad viņi skata viņa troni, kas pastāv no mūžības uz mūžību, un atzīst, ka viņa valstībai nebūs gala, viņi izplūst aizgrābtības dziesmā: Cienīgs, cienīgs ir tas jērs kas tapa nokauts, tas pats ar savām dārgām asinīm ir mūs ar Dievu salīdzinājis. LC 356.1

Krusta noslēpums paskaidro visus citus noslēpumus. No Golgatas plūstošā gaismā Dieva īpašības, kuras piepildīja ar bailēm un šausmām, parādās jaukas un pievilcīgas. Žēlastību, maigumu un tēvišķo mīlestību redz saplūstam ar svētumu, taisnību un varu. Aplūkodami viņa augstā troņa diženību, mēs redzam viņa dabu žēlīgos atklājumos un saprotam kā nekad agrāk dārgā vārda nozīmi: Mūzu tēvs. Būs redzams, ka viņš, kurš ir bezgalīgs gudrībā, nevarēja izgudrot nekādu citu plānu priekš mūsu svētības, kā vienīgi sava Dēla uzupurēšanu. Šī upura alga ir prieks, ka var piepildīt zemi ar atpestītām, svētām, laimīgām un nemirstīgām būtnēm. Mūsu Pestītāja cīņas iznākums ar tumsības spēkiem ir atpestīto prieks, tas mūžīgi atskanēs Dievam par godu. un dvēseles vērtība ir tik liela, ka Tēvs ir mierā ar aizmaksāto maksu; un Kristus pats ir apmierināts, kad viņš redz sava lielā upura augļus. LC 356.2