Lielā cīņa

Bībele, kā aizsarga līdzeklis

Pie bauslības un liecības! ja tie tā nerunās, tad auseklis tiem neausīs.”1 LC 297.1

Dieva tautai tiek norādīts uz svētiem rakstiem kā uz aizsarga līdzekli pret maldu mācības iespaidiem un pret tumsības garu māņu varu. Sātans izlieto visu savu viltību, lai aizkavētu cilvēkus iegūt bībeles zināšanas, jo viņas skaidrie vārdi atklāj katrus mānekļus. Dieva darbam atjaunojoties ļaunuma lielskungs tiek ierosināts vēl jo uz lielāku darbību; tagad pēdējā cīņā pret Kristu un viņa pakaļstaigātājiem viņš pieliek vislielākās pūles. Pēdējā lielā pievilšana drīz norisināsies visas pasaules priekšā. Mūsu acu priekšā antikrists darīs savus brīnumu darbus. Pakaļtaisījums būs tik līdzīgs patiesībai, ka būs grūti viņu izšķirt, neņemot palīgā svētos rakstus. Ar viņu palīdzību ir pārbaudāms katrs apgalvojums un katrs brīnums. Tie, kas centīsies paklausīt visiem Dieva baušļiem, mantos ienaidu un tiks izsmieti. Viņi varēs pastāvēt tikai tad, kad paliek pie Dieva. Lai pastāvētu nākošās kārdināšanās, tiem jāsaprot Dieva prāts, tā kā tas atklāts viņa vārdos; tie viņu var godāt tikai tik daudz, cik tie pareizi saprot viņu raksturu, viņa valdīšanu un viņa nolūkus, un dzīvo saskaņā ar šiem dievīgiem prasījumiem. Vienīgi tikai tie, kas savas dvēseles bībeles patiesībās būs norūdījuši kā tēraudu, varēs pastāvēt pēdējā lielā cīņā. Katrai dvēselei būs jāiztur pārbaudījums: Vai lai Dievam vairākpaklausu, nekā cilvēkiem? Izšķirošā stunda ir tagad tuvu. Vai mēs stāvam uz stiprās Dievn vārdu klints? Vai mēs esam sagatavoti aizstāvēt Dieva baušlus un ticību uz Jēzu? LC 297.2

Pirms krustā sišanas Pestītājs sacīja saviem mācekļiem, ka viņš taps nokauts un ka viņš atkal no kapa augšāmcelsies; un eņģeļi bija klāt, kas šos vārdus dziļi ierakstīja viņu sirdīs. Bet mācekļi sagaidīja jau še atsvabināšanu no romiešu jūga, un nepanesamas viņiem bija domas, ka viņam, kurā savienojās visas viņu cerības, ir jāmirst kauna pilnā nāvē. Vārdi, kurus viņiem vajadzēja atcerēties, bija izdzisuši iz viņu atmiņas, un piemeklēšanas laikam nākot viņi tika atrasti nesagatavoti. Jēzus nāve izpostīja viņu cerības tik pilnīgi, it kā viņš tos nekad nebūtu brīdinājis. Pravietojumos mums nākotne tikpat skaidri atvērta, kā mācekļiem caur Jēzus vārdiem tā bija redzama. LC 298.1

Notikumi, kuri stāv sakarā ar žēlastības laika galu un ar sagatavošanos uz bēdu laiku, ir skaidri pierādīti. Bet tautas vairākumam nav vairāk saprašanas par šīm svarīgām patiesībām, kā kad viņas nepavisam nebūtu tikušas atklātas. Sātans ir modrīgs un izdzēš katru iespaidu, kas varētu dot svētības gudrību, un tādā kārtā bēdu laiks viņus atrod nesagatavotus. LC 298.2

Kad Dievs sūta cilvēkiem tik svarīgus brīdinājumus svētu eņģeļu veidā, kas laižas no debesīm, tad viņš arī prasa no katra cilvēka, kam ir prāts, ka tie ievērotu šīs vēstis. Briesmīgam sodam,kas ir izteikts par zvēra un viņa tēla pielūgšanu1, visus būtu jāvada uz cītīgu pravietojumu pētīšanu, lai uzzinātu, kāda ir zvēra zīme un ka lai izsargātos no viņas pieņemšanas. Bet tauta ir aizgriezusi savas ausis prom no patiesības un tās ir piegriezusi pasakām. Apustulis Pāvils sacīja attiecībā uz pēdējām dienām: “Jo nāks laiki, ka tie to veselīgo mācību nepanesīs.”2 Šis laiks ir jau pilnīgi atnācis. Vairākums negrib bībeles patiesības, jo tās nesaietas ar grēcīgās, pasaulīgās sirds kārībām; un sātans sagatavo viņiem maldus, kurus viņi mīl. LC 298.3

Bet Dievs grib atrast tautu zemes virsā, kas bībeli un vienīgi tikai bībeli grib turēt par visu mācību mērauklu un visu reformu pamatu. Ne mācītu vīru domas, ne zinātnes slēdzieni, ne baznīcas sapulčn ticības apliecības un lēmumi, sapulces, kuru tikpat daudz, kā baznīcu, kuras tikpat nevienprātīgas kā baznīcas, ne vairākums, ne mazākums: neviena balss viena par sevi, ne visas kopā, nevar uzskatīt par kāda reliģiskas ticības punkta pierādījumu. Iekams mēs pieņemam kādu mācību vai priekšrakstu, mums jāprasa kā pierādījumu skaidru: “Tā saka tas Kungs.” LC 299.1

Sātans pastāvīgi cenšas virzīt uzmanību uz cilvēkiem un ne uz Dievu. Vinš tautai liek skatīties drīzāk uz bīskapiem, garīdzniekiem un teoloģijas profesoriem kā uz saviem vadoņiem, nekā pētīt svētos rakstos un pašiem redzēt, kas ir viņu pienākums.Valdīdams pār vadoņiem, viņš var arī tautas masas dabūt zem sava iespaida. LC 299.2

Kad Kristus nāca pasludināt dzīvības vārdu, vienkāršā tauta viņu labprāt uzklausījās; un pat daudzi priesteri un virsnieki viņam ticēja. Bet augstākie priesteri un sabiedrības priekšstāvji bija nolēmuši viņa mācības iznīcināt un nopulgot. Kaut gan visas viņu pūles bija veltīgas, atrast kautkādu apsūdzību pret viņu, kautgan viņi nevarēja nesajust dievišķo spēku un gudrību, kas pavadīja visus viņa vārdus, viņi tomēr sapinās savos aizspriedumos; viņi atmeta skaidrākos viņa kā Mesijas pierādījumus, jo citādi viņi taptu spiesti palikt par viņa mācekļiem. Šie Jēzus pretinieki bija vīri, kurus godāt tauta jau no bērnības bija tikusi mācīta un zem kuru autoritātes bija pieradusi liekties bez kādiem noteikumiem. “Kā tas nāk.” prasīja viņi, “ka mūsu virsnieki un gudrie rakstu mācītāji netic Jēzum? Vai šie dievbijīgie vīri viņu nepieņemtu, kad viņš Kristus būtu?” Tas bija tādu skolotāju iespaids, kas jūdu tautu bija pavedinājuši atmest savu Pestītāju. LC 299.3

Gars, kurš toreiz iekustināja priesterus un virsniekus, parādās vēl šo baltu dienu pie ļoti daudziem, kas lielas lietas domā par savu dievbijību. Viņi liedzas pētīt svētos rakstus attiecībā uz šī laika īpašām patiesībām. Viņi atsaucas uz savu lielo skaitu, uz savu bagātību un uz savu vispārību un skatās niecinoši uz patiesības aizstāvjiem, kā uz nedaudziem nabagiem, neatzītiem ļaudīm, kuriem ir tāda ticība, kas tos šķir no pasaules. LC 300.1

Kristus jau iepriekš redzēja, ka nepiederošas autoritātes piesavināšana, kāda tā parādījās pie rakstu mācītājiem un farizejiem, nebeigsies arī vēl tad, kas jūdi tiks izkaisīti. Viņam bija pravietisks pārskats pār pacēlušos cilvēcīgo autoritāti, kas gribēja valdīt pār cilvēku sirdsapziņu, un tas priekš baznīcas visos laikos ir bijis briesmīgs lāsts. Un viņa briesmīgās apsūdzības pret rakstu mācītājiem un farizejiem un viņa brīdinājumi tautai, neklausīt viņas akliem vadītājiem, tika uzrakstīti kā brīdinājumi priekš nākošām audzēm. Romiešu baznīca attiecina svēto rakstu izskaidrošanas tiesību vienīgi uz garīdzniecību; un aiz tā iemesla, ka vienīgi viņa spējot izskaidrot Dieva vārdus, vienkāršiem ļaudīm tas tiek aizliegts. Kaut gan reformācija visiem devusi svētos rakstus, taču šis pats iemesls, kurš caur Romu nācis spēkā, daudzus protestantiskās baznīcās attur no personīgas bībeles studēšanas. Viņi tiek mācīti pieņemt tādus mācības pamatus, kādus tos baznīca pieņēmusi; un ir tūkstoši, kas neuzdrošinās pieņemt kautko citu, lai cik skaidri tas būtu svētos rakstos parādīts, bet kas runā pretim viņu ticības apliecībai vai baznīcas mācībām. LC 300.2

Kaut gau bībele ir pilna brīdinājumiem pret nepareizām mācībām, tomēr daudzi ir gatavi tādā kārtā savas dvēseles uzticēt garīdzniecības sargāšanai. Vēl tagad ir tūkstošiem kristīgo, kas nevar uzdot nekādu citu pamatu savas ticības mācībām, kā vienīgi to, ka viņu reliģijas vadoņi tos tā mācījuši. Viņi paiet Pestītāja mācībām gandrīz nemanot garam un uzticas nešaubīdamies vienīgi savu sprediķotāju vārdiem. Bet vai sprediķotāji ir nemaldīgi? Kā varam mēs savas dvēseles uzticēt viņu vadīšanai, nezinādami iz Dieva vārdiem, ka tie ir gaismas nesēji? Tikumiska spēka trūkums, atstāt iemītās pasaules tekas, liek daudziem staigāt zinātņu vīru pēdās; un caur savu negribēšanu, sevi pašu izmeklēt, viņi bez cerības paliek maldu važās. Viņi redz, ka bībele skaidri izceļ tagadējā laika mācības, un jūt svētā Gara spēku, kas pavada pasludināšanas; un taču viņi atļauj garīdzniecībai sevi atturēt no gaismas. Kaut gan prāts un sirds ir pārliecināti, apstulbotās dvēseles tomēr neuzdrošinās citādi domāt, nekā sprediķotāji domā; un viņu personīgais spriedums, viņu tieksmes pēc mūžības tiek upurēti citu neticībai, lepnumam un aizspriedumiem. LC 300.3

Ir daudzi ceļi, uz kuriem, ņemot palīgā cilvēku iespaidu, sātans darbojas siedams savus vaņģeniekus. Viņš nodrošina sev veselus pulkus, siedams viņus ar labvēlības saitēm pie tiem, kuri ir Kristus krusta ienaidnieki. Kas arī nebūtu pieķērušies, vai vecāki, bērni, laulāti draugi, biedri, — iespaids ir viens un tas pats. Patiesības pretinieki izlieto savu varu, lai valdītu par sirdsapziņu, un zem viņu kundzības turētām dvēselēm nav pietiekoši drosmes un neatkaramības, lai paklausītu pienākumam pēc sava paša pārliecības. LC 301.1

Patiesība un Dieva godība ir nešķirami; nav mums iespējams savā dzīvē ar nepareiziem ieskatiem Dievu godāt, kad mums ir bībele. Daudzi uzsver, ka neesot no svara, ko katrs tic, kad viņš tikai taisni dzīvojot; bet dzīve tiek veidota no mūsu ticības. Kad gaisma un patiesība mums ir sasniedzama, bet mēs to atstājam novārtā, kad priekštiesību, viņu dzirdēt un ievērot, pienācīgi neizlietojam, tad tas ir tas pats, kas viņas atmešana; mēs tad labāk gribam tumsu, nekā gaismu. “Dažs ceļš liekas iesākumā labs, bet savā galā ved nāvē.”1 Nezināšana nav maldu vai grēku aizbildinājums, kad visa izdevība ir dota, atzīt Dieva gribu. Cilvēks ceļo un nāk vietā, kur krustojas vairāki ceļi, bet ceļarādītājs rāda, kur katrs no viņiem ved. Kad ceļarādītāju neievēro un iegriežas pa kautkuru ceļu, kurš liekas esam pareizs, lai cik nopietni pie tam domātu, tad viņš pēc visas varbūtības atradīsies uz nepareiza cela. LC 301.2

Dievs mums ir devis savu vārdu, lai mēs iepazīstamies ar viņa pamācībām, lai katrs pats zinātu, ko viņš no mums prasa. Bet rakstu mācītājs nāca pie Jēzus ar jautājumu: “Ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvošanu?” Pestītājs viņam norādīja uz rakstiem, sacīdams: “Kā stāv bauslībā rakstīts? Kā tu lasi?”1 Nezināšana nevar aizbildināt ne vecu, nedz jaunu, nedz atsvabināt no sodības, kuru prasa Dieva likumu pārkāpumi, jo viņiem ir sasniedzami skaidri uzrakstītie likumi, pamatmācības un prasījumi. Nepietiek ar to vien, ka ir labi nodomi; nepietiek ar to vien, darīt to, ko pats par labu atzinis un ko sludinātājs par labu nosaucis. Dvēseles pestīšana ir apdraudēta un tāpēc katram pašam ir jāmeklē svētos rakstos. Lai cik stipra būtu viņa pārliecība, lai cik stipri viņš varētu paļauties, ka garīdznieks zin, kas ir patiesība,— tas tomēr vēl nevar būt drošs pamats. Viņam ir karte, kas rāda katru zīmi ceļā, kurš ved uz augšu, uz debesīm, un tāpēc viņam nekas nebūtu jāmēģina atminēt. LC 302.1

Saprātīgas būtnes pirmais un augstākais pienākums ir mācīties iz svētiem rakstiem, kas ir patiesība, un tad staigāt viņas gaismā un citus uzmudināt sekot savam piemēram. Ikdienas mums būtu uzcītīgi jāstudē bībeli, jāsver katru domu, jāsalīdzina rakstu vietas viena ar otru. Ar Dieva palīdzību mums jānodibina pašiem savi uzskati, jo mums pašiem par sevi būs jāatbild Dieva priekšā. Bībelē uz visskaidrāko parādītās patiesības ir no mācītiem vīriem, kuri savā lielā gudrībā māca, ka svētiem rakstiem ir mistiska, noslēpumaina, garīga nozīme, kas lietotā valodā nav redzams— tītas šaubās un tumsā. Šie vīri ir neīsti skolotāji. Jēzus uz tādiem ļaudīm sacīja: “Jūs tos rakstus nepazīstiet, nedz Dieva spēku.”2 Ja būtu lietots simbols, vai runas glezna, bībeli būtu jāizskaidro tādā nozīmē, kādu viņa caur saviem atklājumiem prasa. Kristus ir devis apsolījumu: “Ja kas grib Viņa prātu darīt, tas atzīs, vai šī mācība ir no Dieva, jeb vai es pats no sevis runāju.”1 Kad cilvēki bībeli ņemtu, kā viņa skan, kad nebūtu neīstu skolotāju, kas samaitā un samulsina viņu prātus, tad varētu padarīt darbu, kas eņģeļus priecīgus darītu un tūkstošus un atkal tūkstošus, kas maldīdamies staigā, vestu pie patiesā Kristus ganāmā pulka. LC 302.2

Studējot bībeli, mums būtu jāpieliek visus savus gara spēkus, visu savu saprašanu, lai varētu aptvert Dieva dziļumus tikdaudz, cik tas mirstīgam ir iespējams; tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka patiess mācekļa gars ir zināšana, kopota ar bērna padevību. Bībeles grūtos problēmus nevar veikt ar tām pašām metodēm, kā tas notiek filozofijā. Mums pie bībeles studēšanas nebūtu jāstājas ar rādu pašpaļaušanos, ar kādu iet zinātnes laukā, bet jāiet pie Dieva ar lūdzošu nn pazemīgu sirdi un ar patiesu izdošanos mācīties to, kas ir viņa prāts. Mums ir jānāk ar pazemīgu un slāpstošu garu, lai varētu to atzīt, kas ir sacījis: “Es esmu”; citādi ļaunie eņģeļi mūsu saprašanu tā aptumšos un mūsu sirdis tā apcietinās, ka patiesība nevarēs atstāt uz mums nekādu iespaidu. LC 303.1

Daža vieta svētos rakstos, kuru mācīti vīri nosauc par noslēpumu, jeb kā nesvarīgu pāriet, ir pilna pārliecināšanas un pamācības priekš visiem, kas mācīti Kristus skolā. Viens iemesls, kāpēc daudziem teologiem nav skaidras Dieva vārdu saprašanas, ir tas, ka viņi aizslēdz acis priekš patiesībām, ar kurām negrib nodarboties. Bībeles patiesību saprašana nav tikdaudz atkarīga no prāta spējām un spēka, kas meklējot izlietots, kā no patiesa nolūka, no īstas ilgošanās pēc patiesības. LC 303.2

Nekad bez lūgšanas nedrīkst ķerties pie bībeles studēšanas. Vienīgi tikai svētais Gars var mums iekalt viegli saprotamo vietu lielo nozīmi, jeb atturēt mūs no grūti saprotamu patiesību sajaukšanas un sagrozīšanas. Debess eņģeļu darbs ir sagatavot sirdis tā, kā tās var saprast Dieva vārdu, ka mēs tiekam no viņa skaistuma aizgrābti, no viņa brīdinājumiem pamudināti, no viņa apsolījumiem ie- drošināti un stiprināti. Dziesminieka Dāvida lūgšanu: “Atdari manas acis, ka es uzlūkoju tavas bauslības brīnumus” mums būtu jāpadara par savu lūgšanu. Kārdinājumi dažreiz liekas nepārspējami, jo atstājot novārtā lūgšanas un bībeles studēšanu, kārdinātais tūliņ nevar atcerēties Dieva apsolījumus, nevar sātanam ar bībeles ieročiem pretimstāties. Bet Dieva eņģeļi ir pastāvīgi pie tiem, kas labprāt grib tikt pamācīti Dieva lietās, un lielu bēdu laikos viņi atcerēsies taisni tās patiesības, kuras viņiem ir vajadzīgas. Kad pretinieks nāks kā uzplūdusi upe, tad Jehovas gars pacels pret viņu savu karogu.1 LC 303.3

Jēzus apsolīja saviem mācekļiem: “Bet tas iepriecinātājs, tas Svētais Gars, ko tas Tēvs sūtīs manā vārdā. tas jums mācīs visas lietas un atgādinās visu to, ko es jums esmu sacījis.”2 Bet Kristus mācības ir iepriekš pamatīgi jāpiesavina, lai briesmu brīdī mēs tās varētu atcerēties. Dziesminieks Dāvids sacīja: “Es paturu tavus vārdus savā sirdī, ka negrēkoju pret tevi.”3 LC 304.1

Visiem, kas vērtē mūžīgās intereses, ir jābūt ļoti uzmanīgiem pret šaubām. Uz patiesības īstenajiem pamatpīlariem tiks taisīts uzbrukums. Modernās neticības mērim līdzīgās melu mācības turas tikai ar zaimu un iedomīgas gudrošanas palīdzību. Sātans piemēro savas kārdināšanas visām ļaužn šķiram. Viņš neizglītotiem uzbrūk ar zaimiem un izsmieklu, kamēr izglītotiem stājas pretim ar zinātniskiem iebildumiem un filozofisku apdomāšanos, abi uzbrukuma veidi vienādi priekš tam aprēķināti, lai pamodinātu šaubas pret svētiem rakstiem un viņu necienīšanu. Pat nepiedzīvojusi jaunatne uzdrošinās celt šaubas pret kristīgo galveniem pamatprincipiem. un šai jaunības neticībai. vientiesīgai, kāda viņa ir, ir savs iespaids. Daudzi tādā kārtā tiek pamudināti zaimot savu tēvu ticību un nicināt žēlastības garu.3 Viena, otra dzīve, kura varēja noritēt Dievam par godu un pasaulei par svētību, ir iznīcināta caur neticības ģiftīgo dvašu. Visi, kas paļaujas uz lielīgiem cilvēka prāta spriedumiem un iedomājas, ka viņi var izskaidrot dievišķos noslēpumus un bez Dieva gudrības palīdzības var nākt pie patiesības, ir sapinušies sātana cilpās. Mēs dzīvojam šīs pasaules vēstures svinīgākā laikmetā. Darbīgi kustošos cilvēku masu liktenis stāv izšķirošā punktā. Mūsu pašu nākotnes labklājība un citu dvēseļu svētība atkarājas no gaitas, kuru mēs uzņemam. Ir vajadzīgs, ka mūs vada patiesības gars. Katram Kristus pakaļstaigātājam būtu nopietni jāvaicā: “Kungs, ko tu gribi, ko man būs darīt?” Ar gavēšanu un lūgšanu mums ir jāzemojas tā Kunga priekšā un daudz jādomā par viņa vārdu, īpaši par pēdējo tiesas dienu. Mums jāmeklē Dieva lietās dziļus un dzīvus piedzīvojumus. Mēs nedrīkstam pazaudēt nevienu acumirkli. Ap mums notiek vissvarīgākie notikumi; mēs atrodamies sātana apburtās robežās. Negaidiet, Dieva vaktnieki; jo ienaidnieks uzmana tuvumā un ir katru acumirkli gatavs taisīt lēcienu pēc sava laupījuma, ja tas būs noguris un miegains. LC 304.2

Daudzi ir apmānīti attiecībā uz savu patieso stāvokli pret Dievu. Viņi ir laimīgi, ka nav darījuši ļaunos darbus un aizmirst labos un cēlos darbus, kurus Dievs no viņiem prasa, bet kurus viņi nav darījuši. Nepietiek, ka ir koki Dieva dārzā. Viņiem jāattaisno uz viņiem liktās gaidas, ir jānes augļus. Viņš dara viņus atbildīgus par visu labu, ko viņi caur viņa stiprinošo žēlastību būtu varējuši darīt, bet nav darījuši. Debess grāmatās viņi būs ierakstīti kā tādi, kas kavē Dieva valstību zemes virsū. Bet pat šī ļaužu šķira nav gluži bez cerības. Pie tiem, kas Dieva žēlsirdību ir atstājuši novārtā un viņa žēlastību nelietīgi valkājuši, vēl vienmēr lūdzoši tuvojas paciet1bas un mīlestības pilnā sirds. Tāpēc viņš saka: “Uzmosties tu, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad Kristus tevi apgaismos. Tad nu pielūkojiet, ka jūs apdomīgi staigājiet, ne kā neprātnieki, bet kā prāta ļaudis. Ņemat vērā to laiku, jo tās dienas ir ļaunas.”1 Kad nāks pie- meklēšanas laiks, tad tie būs redzami, kas Dieva vārdu ir ņēmuši par savas dzīves likumu. Vasarā nav redzami manāma starpība starp pastāvīgi zaļiem un citiem kokiem; bet kad nāk ziemas vētras, pastāvīgi zaļie koki neizmainās, kamēr citiem kokiem jānoliek savu lapu rotu. Tā tagad nepareizi domājošais kristīgais nav izšķirams no īstiem kristīgiem. Bet tagad ir taisni tas laiks, kur starpība nāks redzama. Lai atkal celtos pretestība, lai lepnuma un nepacietības gars atkal paceļ savu scepteri un lai sākas vajāšanas, tad tie, kas pieķērušies tikai pa pusei un arī glaimotāji sāks šaubīties un atstāsies no savas ticības; bet patiesais kristīgais stāvēs stipri kā klints; viņa ticība būs stiprāka, viņa cerība gaišāka nekā labās dienās. LC 305.1

Dāvids dziesminieks saka: “Es pārdomāju tavas liecības. Caur tavām pavēlēm es topu prātīgs, tādēļ es ienīstu visus viltus ceļus.”1 LC 306.1

“Svētīgs tas cilvēks, kas atradis gudrību, un cilvēks, kam tiek saprašana.” “Jo tas būs kā koks, kas pie ūdens dēstīts, kas savas saknes izlaiž pie upes un nejūt, kad karstams nāk; viņa lapas paliek zaļas, un sausā gadā viņš nebēdā un nemitas augļus nest.”2 LC 306.2