Laikmetu Ilgas

19/88

18 nodaļa. “Viņam vajag augt”

(Jāņa 3:22-36) LI 134.1

Kādu laiku Jāņa Kristītāja ietekme tautā bija lielāka nekā rakstu mācītāju, priesteru vai vadītāju ietekme. Ja viņš būtu pasludinājis sevi par Mesiju un aicinājis uz sacelšanos pret Romu, priesteri un tauta būtu pulcējušies zem viņa karoga. Sātans turēja gatavībā visdažādākos motīvus, kas ierosina pasaules iekarotāju godkāri, lai tos uzspiestu Jānim Kristītājam. Bet viņš nelokāmi noraidīja bagātīgo kukuli. Sev pievērsto uzmanību tas novirzīja uz Jēzu. LI 134.2

Tagad viņš popularitātes uzplūdus redzēja novirzāmies no sevis uz Pestītāju. Dienu pēc dienas ļaužu pūlis ap viņu mazinājās. Kad Jēzus no Jeruzālemes nonāca Jordānas apgabalā, ļaudis gāja klausīties Viņu. Kristus mācekļu skaits ik dienas pieauga. Daudzi nāca kristīties, un, kaut gan Jēzus pats nekristīja, Viņš šo darbu ļāva izpildīt saviem mācekļiem. Tā Viņš apzīmogoja sava priekšteča misiju. Bet Jāņa mācekļi uz Jēzus pieaugošo popularitāti noraudzījās ar greizsirdību. Tie bija gatavi kritizēt Viņa darbu, un nepagāja nemaz ilgs laiks, kad tāda izdevība arī radās. Starp tiem un jūdiem tika izvirzīts jautājums, vai kristības spēj dvēseli šķīstīt no grēkiem. Viņi apgalvoja, ka Jēzus kristības būtiski atšķiroties no Jāņa kristībām. Drīz tie jau uzsāka strīdu ar Kristus mācekļiem par to, kādus vārdus būtu pareizi lietot kristību brīdī, un beidzot vispār apstrīdēja Kristus mācekļu tiesības kristīt. LI 134.3

Jāņa mācekļi griezās pie sava meistara ar sūdzību, sacīdami: “Rabi, kas bija pie tevis viņpus Jordānas, par ko tu esi nodevis liecību, Tas, lūk, kristī, un visi iet pie Viņa.” Ar šiem vārdiem sātans Jāni it kā izaicināja. Lai gan Jāņa misija šķita izbeidzamies, tam tomēr bija iespēja kavēt Kristus darbu. Ja viņš būtu sācis pats sevi žēlot un izrādījis bēdas vai vilšanos par to, ka tiek atstāts, tad būtu iesējis nesaskaņu sēklu, kas izraisītu skaudību un greizsirdību, ar ko visai nopietni tiktu apgrūtināts Evaņģēlija progress. LI 134.4

Jānim pēc dabas bija tās pašas kļūdas un vājības, kas pārējiem cilvēkiem, bet dievišķās mīlestības pieskāriens to bija pārveidojis. Viņš dzīvoja atmosfērā, kas nebija patmīlības un godkāres sabojāta, un stāvēja pāri greizsirdības dīgļiem. Viņš neizrādīja līdzjūtību saviem neapmierinātajiem mācekļiem, bet atklāja, cik skaidri izprot savas attiecības ar Mesiju un cik priecīgi apsveic To, kuram bija sagatavojis ceļu. LI 134.5

Viņš sacīja: “Cilvēks nekā nevar ņemt, ja tas viņam nav dots no Debesīm. Jūs paši esat mani liecinieki, ka es esmu sacījis: es neesmu Kristus, bet esmu sūtīts Viņa priekšā. Kam pieder līgava, tas ir līgavainis; bet līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās viņa vārdus, no sirds priecājas par līgavaiņa balsi.” Jānis sevi attēloja kā draugu, kas izpilda vēstneša lomu starp saderinātajiem, sagatavodams ceļu kāzām, un, kad līgavainis saņem savu līgavu, drauga uzdevums ir izpildīts. Viņš priecājas par to cilvēku laimi, kuru savienošanos pats ir veicinājis. Tā Jānis tika aicināts vadīt ļaudis pie Jēzus, un tagad priecājās, redzot Pestītāja darba panākumus. Viņš sacīja: “Šis mans prieks nu ir piepildījies. Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” LI 135.1

Ticībā uzlūkodams Pestītāju, Jānis sasniedza pašaizliedzības kalngalus. Viņš necentās ļaudis saistīt pie sevis, bet pūlējās viņu domas pacelt arvien augstāk, līdz tās atrastu dusu Dieva Jērā. Viņš pats bija tikai “saucēja balss tuksnesī”. Tagad viņš ar prieku apsveica klusumu un aizmirstību, lai visu acis varētu pievērsties Dzīvības Gaismai. LI 135.2

Tie, kas ir uzticīgi savam Dieva vēstneša aicinājumam, netieksies pēc pagodinājuma. Mīlestība pret Kristu noslāpēs mīlestību pret sevi. Tie nepieļaus, ka dārgo Evaņģēlija darbu posta sacensība. Tie atzīs, ka viņu pienākums ir sludināt tā, kā to darīja Jānis Kristītājs: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29) Tie paaugstinās Jēzu, un līdz ar Viņu tiks paaugstināts arī cilvēks. “Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: “Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.” (Jes. 57:15) LI 135.3

Pravieša dvēsele, brīva no pasaules, bija dievišķās gaismas pildīta. Kad tas liecināja par Pestītāja godību, viņa vārdi bija gandrīz tādi paši, kādus Kristus izteica sarunā ar Nikodēmu. Jānis sacīja: “Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem; kas ir no zemes, ir no zemes, un viņa runa ir no zemes. Kas nāk no Debesīm, tas ir pār visiem (..). Jo, ko Dievs ir sūtījis, tas runā Dieva vārdus, jo bez mēra Viņš dod savu Garu.” Kristus varēja teikt: “Es nemeklēju savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani sūtījis.” (Jāņa 5:30) Par Viņu bija pasludināts: “Tu esi mīlējis taisnību un ienīdis netaisnību, tāpēc Dievs, Tavs Dievs, Tevi ir svaidījis ar prieka eļļu vairāk par Taviem biedriem.” (Ebr. 1:9) Tēvs Viņam Svēto Garu piešķīra “bez mēra”. LI 135.4

Tāpat notiek ar Kristus sekotājiem. Debesu gaismu mēs varam saņemt tikai tad, kad esam ar mieru atbrīvoties no sava es. Mēs nevaram spriest par Dieva raksturu, ne arī ticībā pieņemt Kristu, ja negribam visas domas nodot paklausībā Pestītājam. Visiem, kas tā dara, Svētais Gars tiek dots bez mēra. Kristū “mājo visa dievības pilnība redzamā veidā, un Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi”. (Kol. 2:9,10) LI 136.1

Jāņa mācekļi bija ziņojuši, ka visi cilvēki dodas pie Kristus, bet pats Jānis, visu saprazdams labāk, uzsvēra: “Viņa liecību neviens nepieņem.” Tikai daži bija gatavi pieņemt Viņu kā Pestītāju no grēka. Bet, “kas Viņa liecību pieņēmis, tas ir apliecinājis, ka Dievs ir patiesīgs.” “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība.” Nav nozīmes uzsākt strīdu par to, kuras kristības šķīsta no grēka — Kristus vai Jāņa. Tā ir Kristus žēlastība, kas dod dzīvību dvēselei. Bez Kristus kristība, kā kura katra kalpošana, ir tikai nenozīmīga forma. “Kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs.” LI 136.2

Par Kristus darba panākumiem, kurus Jānis Kristītājs uzņēma ar tādu prieku, tika ziņots arī Jeruzālemes autoritātēm. Priesteri un rabīni izjuta greizsirdību jau Jāņa ietekmes dēļ, redzot tautu atstājam sinagogas un dodoties uz tuksnesi. Bet te atradās Kāds, kas ar vēl lielāku spēku piesaistīja ļaužu masas. Nē, Israēla vadoņi negribēja sacīt kopā ar Jāni: “Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” Ar jaunu apņēmību tie cēlās, lai darītu galu Tā darbībai, kas viņiem atņēma ļaudis. LI 136.3

Jēzus zināja, ka tie netaupīs nekādas pūles, lai radītu šķelšanos starp Jāņa un Viņa mācekļiem. Viņš saprata, ka savelkas negaiss, kas aizraus vienu no vislielākajiem praviešiem, kāds jebkad pasaulei dots. Gribēdams izvairīties no katra pārpratuma un nevienprātības iemesla, Viņš klusi pārtrauca savu darbu un aizgāja uz Galileju. Arī mums, paliekot uzticīgiem patiesībai, vajadzētu censties izvairīties no visa, kas varētu kļūt par cēloni nevienprātībai un pārpratumiem, jo ik reizes, kad kaut kas tamlīdzīgs notiek, iznākums ir dvēseļu zaudēšana. Vienmēr, kad rodas apstākļi, kas draud izraisīt šķelša-nos, mums jāseko Jēzus un Jāņa Kristītāja piemēram. LI 136.4

Jānis tika aicināts par vadītāju reformācijas darbam. Tādēļ viņa mācekļiem draudēja briesmas visu uzmanību pievērst cilvēkam, domājot, ka darba panākumi atkarīgi no viņa personīgajām pūlēm, un aizmirst, ka Jānis ir tikai ierocis Dieva rokās. Tomēr Jāņa darbs vēl nebija pietiekams, lai liktu pamatu kristīgajai draudzei. Kad viņš nobeidza savu misiju, atlika vēl daudz kas tāds, ko viņa liecināšana nespēja paveikt. Jāņa mācekļi to nesaprata. Redzot Jēzu nākam, lai turpinātu darbu, tie jutās greizsirdīgi un neapmierināti. LI 137.1

Šie draudi pastāv arī tagad. Dievs aicina kādu cilvēku padarīt zināmu darbu. Kad tas to ir paveicis tik tālu, cik spējis, Kungs kādam citam liek to turpināt. Bet līdzīgi Jāņa mācekļiem daudzi domā, ka darba panākumi atkarīgi no pirmā darbinieka. Tādēļ uzmanība tiek piesaistīta cilvēkam, nevis Dievam, radot greizsirdību un sabojājot Dieva darbu. Tādā neatbilstošā veidā pagodinātais darbinieks padodas kārdinājumam paļauties uz sevi. Viņš nespēj saskatīt savu atkarību no Dieva. Ļaudis tiek mācīti paļauties uz citu cilvēku vadību, ieslīgstot maldos, kas ved prom no Dieva. LI 137.2

Dieva darbs nedrīkst nest cilvēka līdzību vai nosaukumu. Laiku pa laikam Kungs izlieto dažādus līdzekļus, ar kuriem Viņa nodoms vislabāk var tikt izpildīts. Laimīgi ir tie, kas labprātīgi pazemojas, sacīdami kopā ar Jāni Kristītāju: “Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” LI 137.3