Laikmetu Ilgas

14/88

13 nodaļa. Uzvara

(Mat. 4:5-11; Marka 1:12,13; Lūk. 4:5-13) LI 90.1

“Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu savu kāju pie akmens nepiedauzi. “” LI 90.2

Sātans tagad pret Jēzu vērsās ar Viņa paša ieročiem. Arī ienaidnieks lietoja vārdus, kas nākuši no Dieva mutes. Viņš vēl arvien uzstājās kā gaismas eņģelis un centās parādīt, ka pazīst Rakstus un saprot to nozīmi. Kā iepriekš Jēzus pielietoja Dieva Vārdu, lai apstiprinātu savu ticību, tā tagad sātans ar to mēģināja atbalstīt krāpšanu. Viņš apgalvoja, ka esot tikai pārbaudījis Jēzus uzticību un tagad uzteica Viņa nelokāmību. Tā kā Pestītājs paļāvās uz Dievu, tad sātans To skubināja dot vēl kādu pierādījumu savai pārliecībai. LI 90.3

Bet kārdināšana atkal sākās ar pamudinājumu uz neuzticību: “Ja Tu esi Dieva Dēls”. Kristus tika kārdināts atbildēt uz šo “Ja Tu esi”, bet Viņš atturējās pieņemt kaut vismazākās šaubas. Viņš negribēja doties dzīvības briesmās, lai sniegtu pierādījumu sātanam. LI 90.4

Kārdinātājs nolēma savā labā izlietot Kristus cilvēciskumu, tādēļ mudināja Viņu uz pārdrošību. Lai gan ļaunais var ierosināt, tas tomēr nespēj piespiest grēkot. Jēzum viņš sacīja: “Meties zemē”, labi zinādams, ka nevar Jēzu no turienes nogrūst, jo Dievs būtu iejaucies, lai aizsargātu. Tāpat sātans nevarēja Jēzu piespiest pašam mesties zemē. Kamēr Kristus kārdinājumam nepadevās, tikmēr Viņš palika neuzvarams. Visi zemes un elles spēki nevarēja Jēzu piespiest ne vismazākā mērā novērsties no uzticēšanās sava Tēva gribai. LI 90.5

Kārdinātājs nekad mūs nevar piespiest darīt ļaunu. Viņš nevar pārvaldīt mūsu prātu, ja tas nav pakļāvies viņa kontrolei. Gribai ir jāpiekrīt, ticībai jāatlaižas no pieķeršanās Kristum, iekams sātans var izlietot savu varu pār mums. Katra grēcīga iekāre, ko mēs lolojam, sniedz sātanam zināmu atbalsta punktu. Katra rīcība, kurā mēs neievērojam dievišķo standartu, ir atvērtas durvis, pa kurām viņš var ienākt, lai mūs kārdinātu un iznīcinātu. Katra mūsu kļūda vai sakāve dod viņam izdevību pārmest Kristum. LI 90.6

Kad sātans citēja apsolījumu “Viņš saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs”, tas izlaida vārdus “Tevi pasargāt uz visiem Taviem ceļiem”, tas ir, visos Dieva izredzētajos ceļos. (Ps. 91:11,12) Jēzus atteicās atstāt paklausības taku. Parādīdams pilnīgu uzticību savam Tēvam, Viņš neaicināts nepakļāvās tādiem apstākļiem, kas prasītu dievišķu iejaukšanos, lai glābtu Viņa dzīvību. Jēzus negribēja piespiest Dievu aizsargāt Viņu, jo tad Viņš cilvēkiem nebūtu sniedzis pareizu paklausības un uzticības piemēru. LI 91.1

Kristus sātanam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt”. Šos vārdus Mozus kādreiz teica Israēla bērniem, kad tie cieta slāpes tuksnesī un prasīja, lai Mozus tiem dod ūdeni, saukdami: “Vai tas Kungs ir mūsu vidū, vai nav?” (2. Moz. 17:7) Dievs darīja brīnumus viņu labā, un tomēr tie grūtībās par Viņu šaubījās un prasīja Viņa klātbūtnes pierādījumu. Tie savā neuzticībā gribēja Dievu pārbaudīt. Sātans skubināja Kristu darīt to pašu. Dievs Jēzu jau bija apliecinājis par savu Dēlu, tādēļ tagad prasīt pierādījumu, ka Viņš ir Dieva Dēls, nozīmētu apšaubīt Dieva teikto vai Viņu kārdināt. Tas būtu tas pats, kas lūgt to, ko Dievs nav apsolījis. Tas atklātu neuzticību un būtu vistiešākā Dieva pārbaudīšana vai kārdināšana. Mums nekad nevajadzētu lūgšanās nākt pie Dieva, lai tikai uzzinātu, vai Viņš pilda savu Vārdu, bet lūgt tāpēc, ka Viņš to pildīs; ne lai pārbaudītu, vai Viņš mūs mīl, bet tāpēc, ka Viņš mūs mīl. “Bet bez ticības nevar Dievam patikt; jo, kas pie Dieva nāk, tam būs ticēt, ka Viņš ir un ka būs atmaksātājs tiem, kas Viņu meklē.” (Ebr. 11:6*) LI 91.2

Tomēr ticība nekādā gadījumā nav savienojama ar pārgalvību. Tikai tas, kam ir īsta ticība, var būt brīvs no pārgalvības. Pārgalvība ir sātanisks ticības viltojums. Ticība turas pie Dieva apsolījumiem un nes paklausības augļus. Arī pārgalvība balstās uz apsolījumiem, bet tā tos pielieto, lai attaisnotu pārkāpumus, kā to darīja sātans. Ticība vadīja mūsu pirmvecākus uzticēties Dieva mīlestībai un paklausīt Viņa likumiem. Pārgalvība turpretī mudināja viņus šos likumus pārkāpt un tomēr cerēt, ka Dieva lielā mīlestība tos glābs no pārkāpumu sekām. Tā nav ticība, kas pretendē uz Dieva labvēlību, nepildīdama nosacījumus, no kuriem atkarīga žēlastības piešķiršana. Īsta ticība balstās uz Svēto Rakstu apsolījumiem un noteikumiem. LI 91.3

Bieži vien, kad sātanam neizdodas mūsos pamodināt neuzticību, viņš pavedina uz pārgalvību. Ja ļaunais spēj mūs iedrošināt bez vajadzības doties kārdināšanās, tad var uzskatīt, ka uzvara jau pieder viņam. Dievs pasargās visus, kas staigās paklausības ceļus, bet šo ceļu atstāt nozīmē nostāties uz ienaidnieka zemes. Tur krišana ir nodrošināta. Pestītājs sacīja: “Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.” (Marka 14:38) Pārdomas un lūgšanas mūs pasargās no neapdomīgas došanās briesmās un paglābs no dažas labas neveiksmes. LI 92.1

Kārdināšanām uzbrūkot, nevajadzētu zaudēt drosmi. Bieži nonākot grūtā situācijā, mēs sākam šaubīties, vai mūs ir vadījis Svētais Gars. Bet tā bija Gara vadība, kas Jēzum lika iet tuksnesī, lai sātans Viņu kārdinātu. Kad Dievs mūs ieved pārbaudījumos, tad Viņam ir kāds nodoms mūsu labā. Jēzus neizturējās pārgalvīgi pret Dieva apsolījumiem, lai bez vajadzības tiktu kārdināts. Viņš arī nepadevās izmisumam, kārdināšanām uzbrūkot. Tāpat jārīkojas mums. “Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.” (1. Kor. 10:13) Kungs iedrošina: “Nes Dievam pateicību kā upuri un tā pildi Visaugstākajam savus solījumus! Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!” (Ps. 50:15,16) LI 92.2

Kad Jēzus uzvarēja arī otrajā kārdināšanā, sātans atklāja savu īsto dabu, tomēr ne kā briesmonis ar šķeltiem nagiem un sikspārņa spārniem. Kaut arī kritis, viņš ir varens eņģelis. Viņš tagad sevi atklāti nosauca par sacelšanās vadoni un šīs pasaules dievu. LI 92.3

Uzvedis Jēzu augstā kalnā, sātans lika pasaules valstīm visā to godībā kā panorāmā slīdēt Viņa priekšā. Tempļiem bagātās pilsētas, marmora pilis, ražai nobriedušos laukus un augļos slīgstošos vīna dārzus apgaismoja spoži saules stari. Ļaunuma pēdas bija paslēptas. Jēzus acis, kas tikko skatīja tuksnesi un postažu, tagad raudzījās nesalīdzināmā skaistuma un labklājības ainā. Tad atskanēja kārdinātāja balss: “Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota un kam es gribu, tam es to dodu. Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” LI 92.4

Tikai ciešanās Kristus varēja piepildīt savu misiju. Viņu gaidīja sāpju, grūtību un cīņu caurausta dzīve, kā arī kauna pilna nāve. Viņam bija jānes visas pasaules grēki. Dēlam bija jāpārdzīvo atšķirtība no sava Tēva mīlestības. Tagad kārdinātājs Viņam piedāvāja varu, ko pats bija nelikumīgi piesavinājies. Atzīdams sātana virskundzību, Kristus varēja izvairīties no drausmīgās nākotnes, bet tas nozīmētu atteikties no uzvaras lielajā cīņā. Mēģinot paaugstināties pār Dieva Dēlu, sātans grēkoja Debesīs. Ja viņš tagad gūtu virsroku, tad tas būtu sacelšanās triumfs. LI 92.5

Kad sātans Kristum paziņoja: Šīs pasaules valstis un viņu godība ir man nodota, un kam es gribu, tam es to dodu, viņš pateica tikai daļēju patiesību, kas saskanēja ar tā viltīgajiem nodomiem. Sātanam piederēja Ādamam atņemtā valstība, bet Ādams bija tikai Radītāja iecelts pārvaldnieks. Viņam nebija piešķirta neatkarīga vara. Zeme pieder Dievam, bet visas lietas Viņš ir uzticējis savam Dēlam. Ādamam vajadzēja valdīt, pakļaujoties Kristum. Kad Ādams savas pārvaldes tiesības nodeva sātana rokās, kā likumīgais Valdnieks tomēr palika Kristus. Tā arī Kungs apliecināja ķēniņam Nebukadnē- caram, ka “Visaugstākajam ir vara pār cilvēku ķēniņvalstīm” un ka Viņš tās var dot, “kam vien gribēdams”. (Dan. 4:14) Sātans savu nelikumīgi sagrābto varu var izlietot tikai tiktāl, cik Dievs to pieļauj. LI 93.1

Piedāvājot Kristum pasaules valstis un to godību, kārdinātājs patiesībā Viņam ierosināja atteikties no īstajām šīs pasaules Valdnieka tiesībām un saņemt varu, pakļaujoties sātanam. Uz šādu valstību savas cerības balstīja jūdi. Viņi vēlējās šīs pasaules valstību. Ja Kristus būtu ar mieru tādu izveidot, tie Viņu priecīgi pieņemtu. Bet pār zemi gūlās grēka lāsts ar visām no tā izrietošajām ciešanām. Tādēļ Kristus kārdinātājam pavēlēja: “Atkāpies, sātan!” Jo stāv rakstīts: “Tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.” LI 93.2

Debesīs izraisītās sacelšanās vadonis piedāvāja Kristum šīs pasaules valstis, lai uzpirktu Viņu un panāktu, ka Viņš godā ļaunuma principus. Tomēr Jēzus nebija pērkams. Viņš nāca uzcelt taisnības valsti un negribēja atteikties no sava mērķa. Kad ar šo pašu kārdinājumu sātans tuvojas cilvēkiem, viņš gūst daudz labākus panākumus. Viņš cilvēkiem piedāvā šīs pasaules valstību ar nosacījumu, ka tie atzīs viņa virskundzību. Viņš prasa, lai tie upurē skaidrību, neievēro sirdsapziņu, nododas patmīlībai. Kristus cilvēkus skubina vispirms dzīties pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, bet sātans iet tiem blakus un saka: tā var būt patiesība attiecībā uz mūžīgo dzīvi, bet, lai gūtu panākumus šinī pasaulē, jums jākalpo man. Es jūsu labklājību turu savās rokās. Es varu dot bagātību, izpriecas, godu un laimi. Paklausiet manam padomam! Neļaujiet, lai jūs aizrauj dīvainas idejas par godību vai pašuzupurēšanos! Es sagatavošu ceļu jūsu priekšā. Tā tiek piekrāpti ļaužu tūkstoši. Tie ir ar mieru dzīvot, lai kalpotu savam es, un sātans ir apmierināts. Pievīlis viņus ar cerību uz pasaules kundzību, tas iegūst varu pār viņu dvēselēm. Bet sātans tirgojas ar to, kas viņam nepieder un kas drīz tiks atņemts. Tā viņš krāpj ļaudis, nolaupot tiem tiesības uz Dieva bērnu mantojumu. Sākumā sātans apšaubīja, vai Jēzus ir Dieva Dēls, bet beigās, kad Kristus viņu aizraidīja, tas saņēma neapšaubāmu pierādījumu. Cilvēkā, kurš cieta, bija redzama dievišķā daba. Sātans šai pavēlei nespēja pretoties. Aiz pazemojuma un dusmām, zobus griezdams, tas bija spiests aiziet no pasaules Glābēja klātbūtnes. Kristus uzvara bija tikpat pilnīga, cik Ādama krišana. LI 93.3

Arī mēs varam pretoties kārdinājumam un piespiest sātanu atkāpties. Jēzus guva uzvaru ticībā un paļāvībā uz Dievu, un ar apustuļa vārdiem Viņš mums iesaka: “Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums. Tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums.” (Jēk. 4:7,8) Mēs paši nespējam sevi pasargāt no kārdinātāja varas. Viņš cilvēku ir uzvarējis, un, kad mēs mēģinām pastāvēt savā spēkā, tad kļūstam par viņa viltību upuri, bet “Kunga vārds ir stipra pils; taisnais dodas turp un top pasargāts”. (Sal. pam. 18:10) Sātans dreb un bēg no visvājākās dvēseles, kas meklē patvērumu, piesaukdama šīs varenās Personas vārdu. LI 94.1

Kad ienaidnieks aizgāja, Jēzus, noguris un ar nāves bālumu sejā, pakrita pie zemes. Debesu eņģeļi bija nemitīgi vērojuši cīņu un redzēja, kā viņu mīļotais Valdnieks panes neizsakāmas ciešanas, lai sagatavotu mums glābšanas ceļu. Viņš izturēja lielāku pārbaudījumu, nekā mums jebkad būtu jāiztur. Tagad eņģeļi kalpoja Dieva Dēlam, kas vēl gulēja līdzīgi mirējam. Tie Viņu stiprināja ar ēdienu, iepriecināja ar Tēva mīlestības vēsti un apliecinājumu, ka visas Debesis gavilē par Viņa uzvaru. Atkal atgriezdamās dzīvē, Viņa sirds pāri plūda līdzjūtībā pret cilvēku, un Viņš neapstājās, bet gāja uz priekšu, lai pabeigtu iesākto darbu, līdz ienaidnieks būs uzvarēts un mūsu kritusī cilts atpestīta. LI 94.2

Cilvēces atpirkšanas maksas lielumu mēs nespēsim aptvert līdz tam brīdim, kad atpestītie kopā ar savu Glābēju stāvēs pie Dieva troņa. Kad mūsu sajūsmas pilnajiem skatieniem atklāsies mūžīgās Tēvijas godība, tad mēs atcerēsimies, ka Jēzus to atstāja mūsu dēļ un ne tikai devās trimdā no Debesu pagalmiem, bet mūsu dēļ uzņēmās pat krišanas un mūžīgās bojāejas risku. Tad mēs savus vainagus noliksim pie Viņa kājām un pacelsim balsis slavas dziesmā: “Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!” (Atkl. 5:12) LI 94.3