Laikmetu Ilgas

81 nodaļa. “Kungs ir augšāmcēlies”

(Mat. 28:2-4,11-15) LI 650.1

Nakts uz pirmās nedēļas dienas rītu lēnām pagāja. Bija pienācis vistumšākais brīdis — tieši pirms rītausmas. Kristus joprojām bija ieslodzīts šaurajā kapā. Lielais akmens bija savā vietā, romiešu zīmogs nebija noplēsts, un romiešu kareivji stāvēja sardzē. Tur bija arī neredzami sargi — visapkārt pulcējās ļaunu eņģeļu pulki. Ja tas būtu iespējams, tumsas lielkungs ar savu atkritušo karaspēku mūžīgi turētu aizzīmogotu kapu, kurā gulēja Dieva Dēls. Bet tad to aplenca Debesu karapulks. Kapu sargāja eņģeļi, kam piemita sevišķs spēks; tie gaidīja, kad varēs sveikt dzīvības Kungu. LI 650.2

“Un redzi, notika liela zemestrīce, jo tā Kunga eņģelis nāca no debesīm.” Tērpies Dieva bruņojumā, šis eņģelis atstāja Debesu galmu. Dieva godības spožie stari gāja tam pa priekšu un apgaismoja ceļu. “Viņa izskats bija kā zibens, un viņa drēbes baltas kā sniegs. Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši.” LI 650.3

Priesteri un vadoņi, kur ir jūsu sardzes vara? Drosmīgie kareivji, kas nekad nebija baidījušies no cilvēkiem, nu līdzinās gūstekņiem, kas uzvarēti bez zobena un šķēpa palīdzības. Seja, kurā tie raugās, nav vis mirstīga karavīra seja — tā ir Kunga karapulka visvarenākā eņģeļa seja. Šis vēstnesis ir ieņēmis vietu, kurā pirms krišanas atradās sātans. Viņš ir tas, kurš Betlēmes kalnos pasludināja Kristus dzimšanu. Zeme viņa klātbūtnē nodreb, tumsas spēki bēg, bet, kad viņš noveļ akmeni, šķiet, ka pašas Debesis ir ieradušās uz zemi. Kareivji vēro, kā varenais vēstnesis viegli noveļ akmeni, it kā tas būtu kāds olis, un iesaucas: “Dieva Dēls, nāc ārā! Tavs Tēvs Tevi sauc!” Kad Pestītājs nāk savā majestātē un godībā, eņģeļu pulks Viņa priekšā zemu noliecas pielūgsmē un apsveic ar slavas dziesmām. LI 650.4

Viena zemestrīce pieteica stundu, kad Kristus atdeva savu dzīvību, bet otra liecināja par brīdi, kad Viņš pēc savas uzvaras to atkal atguva. Tas, kurš bija uzvarējis nāvi un elli, ar uzvarētāja soļiem atstāja kapu — zemei grīļojoties, uzplaiksnot zibeņiem un nograndot pērkonam. Kad Viņš atkal atgriezīsies uz zemes, Viņš satricinās “ne tikai zemi, bet arī debesis”. “Zeme zvalstīsies šurpu un turpu kā piedzērusies, tā šūposies kā šūpulis, kā guļamais tīkls.” “Debesis saritināsies kā grāmatas ritulis,” “pasaules pamati degdami izjuks un zeme, un viss, kas uz tās radīts.” Bet “tas Kungs būs patvērums savai tautai un stipra pils Israēla bērniem.” (Ebr. 12:26; Jes. 24:20; 34:4; 2. Pēt. 3:10; Joēla 4:16) LI 650.5

Jēzus nāves brīdī kareivji redzēja, kā dienas laikā zemi apņēma tumsa, bet augšāmcelšanās brīdī tie vēroja, kā eņģeļu spožums apgaismo nakti, un dzirdēja, kā tie, kas mājo Debesīs, lielā uzvaras priekā dzied: “Tu esi uzvarējis sātanu un tumsas spēkus; nāvi Tu esi aprijis uzvarā!” LI 651.1

Pagodināts Kristus atstājaapu, un romiešu sardze ar acīm Viņu pavadīja. Viņu skatiens bija piekalts Tam, kuru tie vēl pavisam nesen apsmēja un izmēdīja. Pagodinātajā Pestītājā tie saskatīja apsūdzēto, ko bija redzējuši tiesas zālē un kuram bija pinuši ērkšķu vainagu. Šis bija tas pats cilvēks, kurš stāvēja Pilāta un Hēroda priekšā, nenoliegdams savu apsūdzību un kura ķermeni klāja nežēlīgo sitienu brūces. Šis bija tas, kurš tika pienaglots pie krusta un par kuru priesteri un varas pārstāvji pašapmierināti šūpoja galvas, sacīdami: “Citiem Viņš palīdzējis, bet pats sev nevar palīdzēt.” (Mat. 27:42) Šis ir tas, kurš tika guldīts Jāzepa kapā. Pēc Debesu lēmuma gūsteknis tika atbrīvots. Pat tad, ja apbedījuma vietu apbērtu ar kalniem, tie nespētu aizturēt Kristu. LI 651.2

Redzēdami eņģeļus un pagodināto Pestītāju, romiešu sargi zaudēja samaņu un kļuva kā miruši. Tiklīdz Debesu pavadoņi bija skatienam izzuduši, karavīri pielēca kājās un, cik vien ātri ļodzīgās kājas nesa, skrēja uz dārza vārtu pusi. Streipuļodami kā piedzērušies, tie steidzās uz pilsētu un visiem, kurus satika, stāstīja par notikušo brīnumu. Kareivji devās pie Pilāta, taču ziņas pārtvēra jūdu vadītāji, tādēļ kopā ar augstajiem priesteriem tie viņus vispirms sauca pie sevis. Sargi izskatījās dīvaini. Drebēdami aiz bailēm, ar bālām sejām tie liecināja par Kristus augšāmcelšanos. Kareivji izstāstīja visu tieši tā, kā bija redzējuši; tie nevarēja paspēt izdomāt vai stāstīt neko citu, kā vienīgi patiesību. Ar grūtībām tie izmocīja vārdus: “Krustā sistais bija Dieva Dēls, mēs dzirdējām, ka kāds eņģelis Viņu pasludināja par Debesu Majestāti, par godības Ķēniņu.” LI 651.3

Priesteri kļuva bāli kā līķi. Kajafa mēģināja kaut ko sacīt. Viņa lūpas gan kustējās, taču tās neizdvesa ne skaņas. Kareivji jau grasījās atstāt sanāksmju telpu, kad kāda balss tos aizturēja. Pēdīgi Kajafa bija atguvis spēju runāt. “Pagaidiet, pagaidiet!” viņš sacīja. “Nestāstiet nevienam, ko redzējāt!” LI 651.4

Tad kareivjiem tika uzdots sniegt melīgu ziņojumu. “Sakiet,” priesteri mācīja, “ka Viņa mācekļi naktī atnāca, un, mums guļot, to nozaga.” Bet kā gan karavīri varēja stāstīt, ka mācekļi līķi ir nozaguši tad, kad viņi paši gulējuši? Ja tie bija aizmiguši, kā viņi to varēja zināt? Un, ja mācekļi būtu izrādījušies vainīgi un būtu nozaguši Kristus ķermeni, vai tad priesteri nebūtu pirmie, kas viņus notiesātu? Vai arī, ja sargi būtu pie kapa gulējuši, vai priesteri nebūtu pirmie, kas tos apsūdzētu Pilātam? LI 652.1

Kareivji pārbijās jau no domas vien, ka tiem jāuzņemas vaina, apliecinot, ka ir gulējuši, atrazdamies postenī. Tas bija pārkāpums, ko sodīja ar nāvi. Vai lai tie nodod nepatiesu liecību, krāpdami ļaudis un riskēdami paši ar savu dzīvību? Vai viņi savu pienākumu nebija pildījuši uzticīgi, acis neaizvērdami? Uz ko gan tie varētu cerēt tiesā, apstiprinot tādu viltus liecību kaut vai par naudu? LI 652.2

Lai apklusinātu tik nevēlamo patiesību, priesteri apsolījās rūpēties par sardzes drošību, sacīdami, ka, tāpat kā viņi, arī Pilāts negribēšot, ka tautā izplatītos tādas ziņas. Tā romiešu karavīri par naudu jūdiem pārdeva savu sirdsapziņu. Pie priesteriem tie atnāca ar vispatiesāko un satraucošāko vēsti, bet aizgāja ar naudu un jūdu garīdzniecības sacerētu melu ziņojumu uz lūpām. LI 652.3

Pa to laiku vēsts par Kristus augšāmcelšanos jau bija nonākusi līdz Pilātam. Kaut arī viņš bija atbildīgs par Kristus notiesāšanu uz nāvi, tomēr daudz par to neraizējās. Jēzu gan viņš bija notiesājis nelabprāt un ar zināmu žēlumu, bet sirdsapziņas pārmetumus līdz šim vēl neizjuta. Tagad Pilāts ieslēdzās savā mājā un nolēma nevienu nepieņemt. Bet priesteri tomēr līdz viņam aizkļuva, pastāstīja savu izgudroto stāstu un pierunāja nesodīt sargus par nolaidību dienesta pienākumu pildīšanā. Pirms Pilāts tam piekrita, viņš vēl sargus pats slepeni nopratināja. Baidīdamies par savām dzīvībām, tie neuzdrošinājās neko slēpt, un tā Pilāts uzzināja visu, kas bija noticis. Viņš šo lietu tiešām tālāk nekārtoja, bet miera no šī brīža tam vairs nebija. LI 652.4

Kad Jēzus tika guldīts kapā, sātans gavilēja. Viņš uzdrošinājās cerēt, ka Pestītājs nekad vairs nebūs dzīvs. Viņš pieprasīja sev Kunga ķermeni un nolika ap kapu savu sardzi, pūlēdamies Kristu paturēt, un bija ārkārtīgi saniknots, kad, Debesu sūtnim tuvojoties, viņa eņģeļi aizbēga. Kad sātans ieraudzīja Kristu kā uzvarētāju iznākam ārā, viņš saprata, ka viņa valstībai būs gals un arī pašam beigās būs jāmirst. LI 652.5

Nonāvēdami Kristu, priesteri paši sevi bija padarījuši par sātana ieročiem. Nu tie atradās pilnīgi viņa varā. Tie bija sapinušies valgos, no kuriem vairs neredzēja citu izeju, kā vienīgi turpināt karu pret Kristu. Kad tie izdzirda vēsti par Viņa augšāmcelšanos, viņus pārņēma bailes no tautas dusmām. Tie juta, ka tagad briesmās ir viņu pašu dzīvības. Vienīgā cerība tiem šķita pierādīt, ka Kristus bijis krāpnieks un noliegt Viņa augšāmcelšanos. Tie uzpirka kareivjus un darīja visu, lai Pilāts klusētu. Savus melu ziņojumus tie izplatīja tuvu un tālu. Bet bija liecinieki, kurus tie nespēja apklusināt. Daudzi bija dzirdējuši kareivjus stāstām par Kristus augšāmcelšanos. Citiem parādījās daži no tiem, kas līdz ar Kristu bija uzmodināti no nāves, un pasludināja, ka Viņš ir augšāmcēlies. Priesteriem tika pienestas ziņas par personām, kas bija redzējušas šos augšāmcēlušos un dzirdējušas viņu liecību. Tā rakstu mācītāji un farizeji dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka, ejot pa ielu, vai savu māju klusumā tie kaut kur vaigu vaigā nesatiekas ar Jēzu Kristu. Atslēgas un aizbīdņi bija visai vājš nodrošinājums pret Dieva Dēlu. Dienu un nakti viņu acu priekšā vēl rēgojās baigais skats tiesas namā, kad tie bija saukuši: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!” (Mat. 27:25) Nekad neizgaisīs šīs atmiņas. Nekad tie negulēs saldā miegā. LI 653.1

Kad pie Kristus kapa atskanēja spēcīgā eņģeļa balss: “Tavs Tēvs Tevi sauc!”, Pestītājs no kapa iznāca tās dzīvības spēkā, kas bija Viņā pašā. Tas pierādīja, cik patiesi ir bijuši Viņa vārdi: “Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. (..) Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt.” Tā piepildījās pravietojums, par kuru Viņš bija runājis ar priesteriem un rakstu mācītājiem: “Noplēsiet šo templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” (Jāņa 10:17,18; 2:19) LI 653.2

Pār Jāzepa atvērto kapu Kristus uzvaroši pasludināja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” Tādus vārdus varēja sacīt vienīgi Dievs. Visas radītās būtnes dzīvo, pateicoties Dieva gribai un spēkam. Tās ir atkarīgas no dzīvības, kas saņemta no Dieva. No visaugstākā serafa līdz viszemākajai dzīvajai būtnei, visus uztur viens dzīvības Avots. Vienīgi Tas, kurš ir viens ar Dievu, varēja sacīt: “Man ir vara savu dzīvību atdot un Man ir vara to atkal ņemt.” Kristum bija vara saraut nāves saites, jo Viņš ir Dievs. LI 653.3

Kristus no mirušajiem uzcēlās kā pirmdzimtais no tiem, kas dus. Viņš bija tas, uz ko simboliski norādīja līgojamais kūlītis, un Viņa augšāmcelšanās notika tieši tajā dienā, kad Kunga priekšā tika nests līgojamais kūlītis. Šī simboliskā ceremonija tika izpildīta vairāk nekā tūkstoš gadu. No labības tīrumiem tika savāktas nobriedušās vārpas, un, kad ļaudis aizgāja uz Pasā svētkiem Jeruzālemē, tad šī pirmā raža tika līgota Kunga priekšā. Kamēr tāds ziedojums nebija pienests, neviens ar sirpi nedrīkstēja iziet savos tīrumos. Tā Kristus — pirmais kūlītis — ainoja lielo garīgo pļauju, kas tiks ievākta Dieva valstībai. Viņa augšāmcelšanās ir visu taisno mirušo augšāmcelšanās simbols un ķīla. “Jo, tāpat kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu.” (1. Tes. 4:14) LI 654.1

Uzceldamies no kapa, Kristus sev līdzi izveda lielu gūstekņu pulku. Viņam mirstot, zemestrīce bija atvērusi to kapus, un, kad Viņš cēlās augšā, arī tie iznāca ārā līdz ar Viņu. Tie bija kādreizējie Dieva darba biedri, kas par savu uzticīgo liecību bija samaksājuši ar dzīvību. Tagad tiem vajadzēja liecināt par To, kurš viņus uzmodināja. LI 654.2

Savas kalpošanas laikā Jēzus uzmodināja daudzus mirušos. Viņš uzmodināja atraitnes dēlu Nainā, sinagogas priekšnieka meitiņu un Lācaru. Tomēr tie netika ietērpti nemirstībā. Pēc uzmodināšanas viņi joprojām bija pakļauti nāvei. Bet tie, kas iznāca no kapa līdz ar Kristus augšāmcelšanos, tika uzcelti mūžīgai dzīvei. Tie līdz ar Viņu pacēlās Debesīs kā pierādījums Viņa uzvarai pār nāvi un kapu. “Šie,” sacīja Kristus, “nav vairs sātana cietumnieki, jo Es tos esmu atpircis. Es tos esmu izvedis no kapa kā sava spēka pirmdzimtos, lai tie ir, kur Es esmu, lai tie nekad vairs nepiedzīvo bēdas un nāvi.” LI 654.3

Šie cilvēki aizgāja uz pilsētu un daudziem stāstīja, ka Kristus ir uzcēlies no nāves un tie ir uzmodināti līdz ar Viņu. Tādā veidā svētā augšāmcelšanās patiesība tika padarīta nemirstīga. Augšāmcēlušies svētie apliecināja, ka vārdi “tavi mirušie dzīvos, arī Manējo mirušās miesas” ir patiesi. Viņu augšāmcelšanās atainoja pravietojuma piepildīšanos nākotnē: “Mostieties un gavilējiet jūs, kas dusat pīšļos! Jo tava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai.” (Jes. 26:19) LI 654.4

Tiem, kas tic, Kristus ir augšāmcelšanās un dzīvība. Mūsu Pestītājā ir atjaunota dzīvība, kas tika zaudēta līdz ar grēku, jo Viņā ir dzīvība, un Viņš var darīt dzīvu, kuru vēlas. Viņam ir dotas tiesības dāvāt nemirstību. Dzīvību, ko Viņš atdeva, būdams cilvēka miesā, Viņš atkal ņēma, lai dotu to cilvēcei. “Es esmu nācis, lai tiem būtu dzvība un pārpilnība,” sacīja Kristus. “Kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, viņā kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” “Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā.” (Jāņa 10:10; 4:14; 6:54) LI 654.5

Tiem, kas tic, nāve nav nekas sevišķs. Kristus par to runāja kā par īsu mirkli. “Ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs ne mūžam!” Kristietim nāve ir tikai miegs, mirklis klusuma un tumsas. Dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā, un, kad “atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu.” (Jāņa 8:51; Kol. 3:4) LI 655.1

Mirušie dzirdēja balsi, kas pie krusta sauca: “Viss piepildīts!” Tās skaņas pārvarēja kapu sienas un aicināja dusošos celties. Tieši tāpat būs tad, kad Kristus balss atskanēs no Debesīm. Šī balss sasniegs kapus un tos atvērs, un Kristū mirušie celsies augšā. Pestītāja augšāmcelšanās brīdī tika atvērti tikai nedaudzi kapi, bet Viņa otrās atnākšanas laikā visi dārgie mirušie dzirdēs Viņa balsi un iznāks ārā uz godības pilnu nemirstīgu dzīvi. Tas pats spēks, kas no nāves uzmodināja Kristu, uzmodinās arī draudzi un pagodinās to līdz ar Viņu pāri visām valdībām un varām, pāri ikvienam vārdam nevien šajā pasaulē, bet arī tajā, kas vēl nāks. LI 655.2