Laikmetu Ilgas

70 nodaļa. “Šiem Maniem vismazākajiem brāļiem”

(Mat. 25:31-46) LI 525.1

“Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā, un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs (Mat. 25:31,32) Tā Kristus Eļļas kalnā saviem mācekļiem attēloja lielās tiesas dienas ainas. Viņš uzsvēra, ka spriedumā izšķirošs būs viens punkts. Kad tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā, tur būs tikai divas šķiras, un šo grupu mūžīgo likteni noteiks tas, ko tās būs vai nebūs darījušas savam Kungam cietēju un trūcīgo personā. LI 525.2

Tajā dienā Kristus cilvēkiem neatgādinās lielo darbu, ko Viņš ir veicis, nododams savu dzīvību par viņu atpirkšanu. Viņš norādīs uz uzticīgo darbu, ko tie darījuši Viņa labā. Tiem, kurus Viņš nostādīs sev pa labo roku, Kungs sacīs: “Nāciet šurp jūs, Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis, un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju kails, un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims, un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā, un jūs esat nākuši pie Manis.” Bet tie, kurus Kristus atzinīgi novērtēs, neapzināsies, ka būtu Viņam tā kalpojuši. Uz viņu neizpratnes pilno jautājumu Viņš paskaidros: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” LI 525.3

Jēzus saviem mācekļiem teica, ka visi viņus ienīdīs, vajās un sagādās ciešanas. Daudzus padzīs no mājām, un tie nonāks nabadzībā. Daudzus nomāks slimības un trūkums. Daudzi tiks ieslodzīti cietumā. Tiem, kas atstāj draugus vai mājas Viņa dēļ, Kristus apsolīja atmaksāt simtkārtīgi jau šinī dzīvē. Viņš ir nodrošinājis sevišķas svētības arī ikvienam, kas kalpos saviem brāļiem. Visos, kas cieš Mana Vārda dēļ, sacīja Jēzus, jums jāsaskata Mani. Kā jūs kalpojāt Man, tā jums jākalpo viņiem. Tas būs pierādījums, ka jūs esat Mani mācekļi. LI 525.4

Visi, kas piedzimuši Debesu ģimenē, zināmā mērā ir mūsu Kunga brāļi. Kristus ģimenes locekļus vieno Viņa mīlestība, un visur, kur šī mīlestība izpaužas, atklājas dievišķas attiecības. “Katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu.” (1. Jāņa 4:7) LI 526.1

Tie, kurus Kristus tiesas dienā atzinīgi novērtēs, varbūt maz būs zinājuši no teoloģijas, bet tie būs godājuši Viņa principus. Dieva Gara ietekmēti, tie būs dzīvojuši par svētību līdzcilvēkiem. Arī starp pagāniem ir ļaudis, kas vērtē laipnību, pirms vēl dzīvības vārdi aizsniedz viņu ausis, tie parāda draudzību misionāriem, kalpojot tiem, pat nerēķinoties ar dzīvības briesmām. Pagānu vidū ir tādi, kas nezinādami pielūdz Dievu, tādi, kuriem cilvēki nekad nav nesuši gaismu, bet kas tomēr neies bojā. Kaut arī nepazīdami Kunga bauslību, viņi tomēr ir dzirdējuši Dieva balsi runājam dabā un ir darījuši to, ko prasa bauslība. Viņu darbi liecina, ka Svētais Gars ir skāris sirdis, un viņi ir atzīti par Dieva bērniem. LI 526.2

Cik pārsteigti un iepriecināti būs šie pazemīgie no pagānu vidus, dzirdot Pestītāja vārdus: “Ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši”! Cik laimīga būs Mūžīgās Mīlestības sirds, kad Viņa sekotāji, dzirdot šādus atzinības vārdus, raudzīsies uz Viņu ar apbrīnu un prieku! LI 526.3

Bet Kristus mīlestība nav paredzēta tikai vienai šķirai. Viņš sevi identificē ar katru cilvēku. Lai mēs varētu kļūt par Debesu ģimenes locekļiem, Viņš kļuva par zemes ģimenes locekli. Viņš ir Cilvēka Dēls un līdz ar to katra Ādama dēla un meitas Brālis. Viņa sekotājiem nav jānorobežojas no apkārtējās pasaules, kurai draud bojāeja. Tie ir daļiņa no milzīgā cilvēces auduma, un Debesis tos uzskata gan par grēcinieku, gan svēto brāļiem. Kristus mīlestība apņem kritušos, kļūdainos un grēcīgos, un katra palīdzība kritušās dvēseles pacelšanai, katrs žēlastības darbs tiks pieņemts kā Viņam darīts. LI 526.4

Debesu eņģeļi tiek izsūtīti kalpot tiem, kas tiks pestīti. Šobrīd mēs vēl nezinām, kuri tie būs, jo vēl nav parādīts, kas uzvarēs un kļūs par svēto gaismas mantojuma dalībniekiem, bet Debesu eņģeļi pārstaigā zemi visos virzienos, cenzdamies iepriecināt noskumušos, aizsargāt apdraudētos un mantot cilvēku dvēseles Kristum. Neviens netiek atstāts neievērots, nevienam nepaiet garām. Dievu neietekmē cilvēka sabedriskais stāvoklis. Viņš vienādi rūpējas par visām radītajām būtnēm. LI 526.5

Kad jūs savas mājas durvis atverat Kristus trūcīgajiem un ciešanu nomāktajiem, jūs uzņemat neredzamus eņģeļus. Jūs ielūdzat Debesu būtņu sabiedrību, kas ienes svēta miera un prieka atmosfēru. Tie nāk ar slavu uz lūpām, un Debesīs izskan atbildes akords. Katrs žēlastības darbs tur tiek apsveikts ar mūziku. Tēvs no sava godības krēsla nesavtīgos strādniekus pieskaita saviem vislielākajiem dārgumiem. LI 526.6

Pie Kristus kreisās rokas stāvošie, kas bija izturējušies nevērīgi pret Viņu nabagu un cietēju personā, neapzinājās savu vainu. Sātans tiem bija laupījis acu gaismu tā, ka tie nespēja saskatīt, ko ir parādā saviem brāļiem. Tie vienmēr bija nodarbināti paši ar sevi un ne-raizējās par citu vajadzībām. LI 527.1

Dievs cilvēkiem ir devis bagātību, lai tie palīdzētu un iepriecinātu tos Viņa bērnus, kas cieš, bet bagātie pārāk bieži ir visai vienaldzīgi pret citu vajadzībām. Tie jūtas pārāki par saviem trūcīgajiem brāļiem. Tie neiedomājas sevi nabadzīgo cilvēku vietā. Tie nesaprot trūcīgo kārdināšanas un cīņas, un žēlsirdība viņu sirdīs pamazām izdziest. Bagātie norobežojas no trūcīgajiem dārgos mājokļos un krāšņās baznīcās. Līdzekļi, ko Dievs ir devis, lai aplaimotu trūkumcietējus, tiek izlietoti, lutinot savu lepnumu un egoismu. Nabagiem tiek laupīta izpratne par Dieva laipno žēlsirdību, ko tiem vajadzēja saņemt ikdienas, jo Dievs Tēvs ir bagātīgi rūpējies, lai tiem būtu viss dzīvei nepieciešamais. Bet tie ir spiesti izjust trūkumu, kas ierobežo viņu dzīvi, un bieži tiek kārdināti būt skaudīgi, nenovīdīgi un lolot sevī ļaunas aizdomas. Tie, kas paši trūkuma nestās grūtības nav izjutuši, pārāk bieži pret trūcīgajiem izturas nicinoši, liekot saprast, ka viņi ir nabagi. LI 527.2

Bet Kristus visu to redz un saka: Es biju šis izsalkušais un izslāpušais. Es biju atraidītais svešinieks. Es biju šis neveselais. Es biju cietumā. Kamēr tu atradies pie bagāti klāta galda, Es cietu badu būdiņā vai uz tukšas ielas. Kad tu juties omulīgi savā greznajā mājā, Man nebija, kur nolikt galvu. Kamēr tu savu skapi pārblīvēji ar dārgām drēbēm, Es cietu trūkumu. Kamēr tu baudīji izpriecas, Es smaku cietumā. LI 527.3

Kad tu vilcinādamies dalīji skopu maizes riecienu bada cietējiem, kad tu tiem devi plānas drēbes, lai pasargātu no nikna sala, vai tu iedomājies, ka dod godības Kungam? Visās tava mūža dienās Es biju tavā tuvumā šo cietēju personā, bet tu Mani neredzēji. Tu negribēji baudīt Manu draudzību. Es tevi nepazīstu! LI 527.4

Daudzi uzskata, ka tā ir liela priekšrocība apmeklēt vietas, kur Kristus uzturējās zemes dzīves laikā — iet, kur Viņš gāja, redzēt ezeru, pie kura Viņš tik labprāt mācīja, aplūkot kalnus un lejas, pie kuriem tik bieži kavējās Viņa skatiens. Bet, lai ietu Jēzus pēdās, mums nav jādodas uz Nācareti, Kapernaumu vai Betāniju. Mēs Viņa pēdas varam atrast pie slimnieka gultas, nabaga ļaužu mājokļos, lielpilsētu drūzmainajās ielās un ikvienā vietā, kur cilvēka sirds alkst mierinājuma un iepriecas. Darīdami tā, kā Jēzus darīja, kad dzīvoja virs zemes, mēs iesim Viņa pēdās. LI 527.5

Ikvienam ir iespēja kaut ko darīt. “Nabagi vienmēr ir pie jums,” (Jāņa 12:8) sacīja Jēzus, un nevienam nav jājūtas tā, it kā nebūtu vietas, kur strādāt Viņa darbā. Miljoniem cilvēku dvēseļu, kas atrodas tuvu pazušanai un ir saistīti nezināšanas un grēka važās, nav pat dzirdējuši par Kristus mīlestību pret tiem. Ja mums būtu ar viņiem jāmainās vietām, ko mēs vēlētos no tiem sagaidīt? Cik vien tas ir mūsu spēkos, mūsu vissvarīgākais pienākums ir to visu darīt viņu labā. Kristus dzīves vērtēšanas princips, saskaņā ar kuru ikvienam no mums būs jāpastāv vai jāzaudē pastarā tiesā, ir: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem.” (Mat. 7:12) LI 528.1

Pestītājs atdeva savu dārgo dzīvību, lai dibinātu draudzi, kas spētu rūpēties par bēdu nomāktām, kārdināšanām pakļautām dvēselēm. Ticīgo pulciņš var būt trūcīgs, neizglītots un nepazīstams, bet Kristus spēkā mājās, kaimiņos, draudzē un pat “pāri jūsu robežām” tie var darīt darbu, kura rezultāts sasniegs mūžību. LI 528.2

Tikai tādēļ, ka šis darbs ir pamests novārtā, tik daudzi jauni mācekļi nekad netiek tālāk par kristieša piedzīvojumu ābeci. Gaismu, kas iedegās viņu sirdīs, kad Jēzus sacīja: “Tavi grēki tev piedoti”, viņi būtu varējuši uzturēt dzīvu, rūpējoties par tiem, kam nepieciešama palīdzība. Trauksmes pilno enerģiju, kas jauniem cilvēkiem bieži sagādā lielas briesmas, varēja ievadīt gultnē, pa kuru tā izplūstu svētību straumēs. Nopietni strādājot citu labā, paša es tiktu aizmirsts. LI 528.3

Par tiem, kas kalpo citiem, rūpēsies lielais Gans. Tie dzers no dzīvā ūdens un būs apmierināti. Tie neilgosies pēc satraucošām izpriecām vai pārmaiņām savā dzīvē. Visvairāk tie domās par dvēselēm, kurām draud pazušana. Šāda sadarbība vienmēr nāks par labu. Pestītāja mīlestība saistīs sirdis citu pie citas. LI 528.4

Kad mēs sapratīsim, ka esam Dieva darbabiedri, tad par Viņa apsolījumiem vairs nerunāsim vienaldzīgi. Tie degs mūsu sirdīs un uz mūsu lūpām. Aicinot Mozu kalpot neizglītotai, nedisciplinētai un dumpīgai tautai, Dievs apsolīja: “Mans vaigs ies līdzi, un Es tevi vedīšu pie dusas.” “Es būšu ar tevi.” (2. Moz. 33:14; 3:12*) Šis apsolījums attiecas uz visiem, kas Kristus vietā darbojas vājo un cietēju labā. LI 528.5

Mīlestība pret cilvēku ir Dieva mīlestības atspulgs. Lai mūsu sirdīs iedēstītu šo mīlestību, lai darītu mūs par vienas ģimenes bērniem, godības Ķēniņš kļuva viens no mums. Kad tiek piepildīti Viņa atvadu vārdi: “Tas ir Mans bauslis, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis” (Jāņa 15:12), kad mēs pasauli mīlam tā, kā Viņš to ir mīlējis, tad Viņa misija mūsu labā ir pabeigta. Mēs esam gatavi Debesīm, jo Debesis ir mūsu sirdīs. LI 529.1

Bet, ja tu izvairies glābt “tos, kurus nevainīgus taisās nonāvēt (..), kad tu saki: “Redzi, mēs to nesaprotam!”, vai tad tev nešķiet, ka Viņš, kas sirdis sver, to novēro, un Viņš, kas uzmana tavu dvēseli, zina to un atmaksā cilvēkam pēc viņa darba?” (Sal. pam. 24:11,12) Tos, kas nebūs strādājuši Kristus labā, kas bū peldējuši līdzi straumei, domādami un rūpēdamies tikai par sevi, lielajā tiesas dienā visas pasaules Soģis nostādīs līdzās tiem, kas darījuši ļaunu. Tie tiks notiesāti tieši tāpat. LI 529.2

Katrai dvēselei ir kaut kas uzticēts. Ikvienam lielais Gans prasīs: “Kur ir tas ganāmais pulks, kas tev bija uzticēts, tavas godības avis?” “Ko tu sacīsi, kad Viņš tevi tiesās?” (Jer. 13:20; 13:21 — KJV) LI 529.3