Laikmetu Ilgas

9 nodaļa. Cīņas laiks

No savas dzīves pirmajiem gadiem ikviens jūdu bērns bija rabīnu priekšrakstu apņemts. Katra rīcība un pat visniecīgākie dzīves sīkumi tika pakļauti stingriem noteikumiem. Sinagogu mācītāji jaunatnei lika apgūt neskaitāmus priekšrakstus un gaidīja, ka tie kā īsti jūdu ticīgie tos ievēros. Bet Jēzus par šīm lietām neinteresējās. No pašas bērnības Viņš rīkojās neatkarīgi no rabīnu likumiem. Viņš pastāvīgi pētīja Vecās Derības Rakstus, un vienmēr atsaucās uz vārdiem: “Tā saka tas Kungs.” LI 58.1

Kad Jēzum kļuva skaidrs tautas stāvoklis, Viņš saprata, ka sabiedrības prasības un Dieva prasības ir pastāvīgā konfliktā. Cilvēki atkāpās no Dieva Vārda un cildināja pašu izgudrotās teorijas. Tie ievēroja tradicionālos rituālus, kuriem nebija nekādas vērtības. Viņu dievkalpojumi bija tikai ceremoniju virknējums, bet svētās patiesības, ko tiem vajadzēja mācīt, palika dievlūdzējiem apslēptas. Jēzus redzēja, ka ticības neapgarotajās sanāksmēs ļaudis sev neatrada mieru. Viņi nepazina gara brīvību, kas iegūstama, kalpojot Dievam patiesībā. Jēzus vēlējās iemācīt, ko īsti nozīmē pielūgt Dievu, tādēļ Viņš nevarēja atzīt cilvēku pavēļu sajaukšanu ar dievišķajiem priekšrakstiem. Viņš neuzbruka mācīto skolotāju pieņēmumiem un ieradumiem, bet, kad Jēzum pārmeta Viņa paša vienkāršo dzīves veidu, tad, sevi attaisnojot, Viņš norādīja uz Dieva Vārdu. LI 58.2

Smalkjūtīgā un pazemīgā veidā Jēzus centās iepriecināt tos, ar kuriem Viņam bija jāsatiekas. Tā kā Viņš bija ļoti lēnprātīgs un kautrīgs, tad rakstu mācītāji un vecākie iedomājās, ka tie Viņu viegli varēs ietekmēt ar savu mācību. Tie Jēzu skubināja pieņemt likumus un tradīcijas, kas bija saglabājušās no senajiem rakstu mācītājiem. Bet Jēzus prasīja noteiktu pamatojumu Svētajos Rakstos. Viņš bija gatavs uzklausīt katru vārdu, kas nāk no Dieva mutes, bet cilvēku izgudrojumiem nevarēja piekrist. Šķita, ka Jēzus zina Rakstus no sākuma līdz beigām, un Viņš šiem vīriem atklāja to patieso nozīmi. Rabīni kaunējās pieņemt pamācības no bērna. Tie apgalvoja, ka izskaidrot Rakstus ir viņu kompetencē un ka Jēzus pienākums ir pieņemt viņu viedokli. Tie bija sašutuši, ka Viņš uzdrošinās nepiekrist. LI 58.3

Izglītotie vīri zināja, ka Rakstos savām tradīcijām viņi nekādu pamatojumu atrast nevar. Viņi saprata, ka garīgajā izpratnē Jēzus tiem bija tālu priekšā. Tomēr, kad Viņš nepaklausīja rabīnu pavēlēm, tie vienmēr sadusmojās. Nespēdami Viņu pārliecināt, tie uzmeklēja Jāzepu un Mariju, lai sūdzētos par Jēzus nepakļāvīgo rīcību. Tā Viņam bija jācieš pārmetumi un rājieni. LI 59.1

Jau no agras jaunības Jēzus iesāka pastāvīgi darboties sava rakstura veidošanā, un pat cieņa un mīlestība pret vecākiem nevarēja Viņu novirzīt no paklausības Dieva Vārdam. “Stāv rak- stīts” — bija pamatojums katrai Viņa rīcībai, kas atšķīrās no ģimenes ieradumiem. Bet rabīnu ietekme Viņa dzīvi padarīja rūgtu. Jāu agri Viņš bija spiests apgūt skarbo klusēšanas un pacietīgas izturības mācību. LI 59.2

Jēzus brāļi, kā mēdza saukt Jāzepa dēlus, turējās rabīnu pusē. Tie pastāvēja uz to, ka tradīcijas jāievēro tā, it kā tās būtu paša Dieva prasības. Cilvēku priekšrakstus viņi vērtēja pat augstāk par Dieva Vārdu, un tiem ļoti nepatika Jēzus skaidrā izpratne par to, kas īsts un kas neīsts. Viņa nelokāmo paklausību Dieva likumiem tie nosodīja kā stūrgalvību. Tie bija pārsteigti par atziņām un gudrību, ko Viņš parādīja, atbildot rakstu mācītājiem. Tie labi zināja, ka Jēzus nav mācījies pie gudrajiem vīriem un tomēr nevarēja neredzēt, ka Viņš tiem ir skolotājs. Tie atzina Viņa zināšanu pārākumu, bet nespēja saskatīt, ka Viņam ir brīva pieeja pie Dzīvības Koka — atziņu avota, ko tie nepazina. LI 59.3

Kristus nenoslēdzās sevī, un tieši ar to Viņš sevišķi aizvainoja farizejus, novērsdamies no viņu stingrajiem likumiem. Viņš redzēja, ka reliģijas sfēra ir norobežota ar augstu, šķirošu sienu, it kā tā būtu par svētu ikdienas dzīvei. Kristus šo barjeru nojauca. Attiecībās ar cilvēkiem Viņš nejautāja — “Kāda ir jūsu pārliecība? Pie kādas draudzes jūs piederat?” Viņš palīdzēja visiem, kam palīdzība bija vajadzīga. Viņš neieslēdzās vientuļnieka cellē, lai tur parādītu savu Debesu raksturu, bet nopietni darbojās visas cilvēces labā. Viņš uzsvēra patiesību, ka Bībeles reliģija nepastāv sevis mērdēšanā. Viņš mācīja, ka skaidra un neaptraipīta reliģija nav domāta tikai zināmiem laikiem un sevišķiem gadījumiem. Visos laikos un visās vietās Viņš izrādīja sirsnīgu gādību par cilvēkiem un savā apkārtnē izplatīja patīkamu dievbijības atmosfēru. Tas viss farizejiem bija pārmetums. Tas rādīja, ka reliģija nesastāv no egoisma un ka viņu slimīgā nodošanās personīgām interesēm ir tālu no patiesas dievbijības. Tas izsauca naidu pret Jēzu, un tāpēc tie par visu varu centās pakļaut Viņu saviem priekšrakstiem. LI 59.4

Jēzus centās atvieglot visas ciešanas, ko vien redzēja. Viņam nebija daudz naudas, ko dot, bet bieži Viņš atteicās no ēdiena, lai tikai palīdzētu tiem, kas bija trūcīgāki. Jēzus brāļi juta, cik tālu sniedzās Viņa iespaids un kā tas darbojas pret tiem. Viņš izturējās tik taktiski, kā neviens nedz izturējās, nedz arī gribēja izturēties. Kad tie skarbi uzrunāja trūcīgus, pazemotus ļaudis, Jēzus vēlāk viņus uzmeklēja, sacīdams iedrošinošus vārdus. Kad bija vajadzīgs, Viņš varēja pasniegt auksta ūdens malku, un savu paša maltīti mierīgi ielikt citu rokās. Kad Viņš remdināja ļaužu sāpes, Viņa mācītās patiesības bija saistītas ar šiem žēlsirdības darbiem un līdz ar to palika cilvēku atmiņā. LI 60.1

Tas viss brāļiem ļoti nepatika. Būdami vecāki par Jēzu, tie iedomājās, ka Viņam vienmēr būtu jāpaklausa. Tie Jēzu apvainoja augstprātībā un pārmeta, ka Viņš sevi nostādot augstāk par tiem un viņu skolotājiem — priesteriem un tautas vadoņiem. Tie Viņam bieži pat piedraudēja un centās iebiedēt, bet Jēzus gāja savu ceļu, par vadoni ņemdams Svētos Rakstus. LI 60.2

Jēzus savus brāļus mīlēja un vienmēr pret tiem izrādīja vislielāko laipnību, bet tie bija greizsirdīgi uz Viņu un atbildēja ar skaidri izteiktu neticību un nicināšanu. Tie nevarēja saprast Viņa izturēšanos, jo tiem šķita, ka Jēzū atklājas lielas pretrunas. Viņš bija brīnišķais Dieva Dēls un tajā pašā laikā nevarīgs bērns; pasauļu Radītājs, kam piederēja visa zeme, un tomēr uz katra soļa Viņa dzīves gaitā iezīmējās nabadzība. Viņa gara cēlums un individualitāte bija pilnīgi brīva no šīs zemes lepnuma un augstprātības. Viņš necīnījās pēc pasaulīgas varenības un bija apmierināts pat viszemākajā stāvoklī. Tas Viņa brāļus vienmēr kaitināja. Tie nevarēja saprast Jēzus nesatricināmo dvēseles mieru pārbaudījumos un trūkumā. Tie nezināja, ka Viņš mūsu dēļ tapa nabags, “lai Viņa nabadzība kļūtu” mums par bagātību. (2. Kor. 8:9) Tie nespēja aptvert Viņa misijas noslēpumu, tāpat kā Ījaba draugi nesaprata šī cilvēka pazemošanu un ciešanas. LI 60.3

Brāļi Jēzu pārprata tāpēc, ka Viņš nebija tāds kā tie. Viņa dzīves mēraukla nebija viņu dzīves mēraukla. Raudzīdamies uz cilvēkiem, tie bija novērsušies no sava Radītāja, un viņu dzīvē neatklājās Dieva spēks. Reliģijas formas, pie kurām tie turējās, nespēja pārveidot raksturu. Tie maksāja desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, bet atstāja “bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību”. (Mat. 23:23) Jēzus priekšzīme tos pastāvīgi kaitināja. Viņš pasaulē ienīda tikai vienu lietu — grēku. Katra netaisna darbība Viņā izraisīja sāpes, ko nevarēja apslēpt. Pārāk nepārprotams un skaidrs bija pretstats starp formālistiem, kuru šķietamais svētums apslēpa mīlestību pret grēku un Tā raksturu, kurš bija pilns dedzības par Dieva godu. Tāpēc ka Jēzus dzīve nosodīja ļaunumu, pret Viņu uzstājās gan mājās, gan ārpus tās. Viņa nesavtību un skaidrību pieminēja ar izsmieklu. Jēzus pacietību un laipnību nosauca par gļēvulību. LI 60.4

Cilvēces likteņa rūgtajā kausā nav bijis nekā tāda, ko Jēzus nebūtu izbaudījis. Atradās arī tādi ļaudis, kas zobojās par Viņa dzimšanu. Jau bērnībā Viņš sastapās ar viņu izsmejošajiem skatieniem un ļaunajām valodām. Ja Jēzus būtu atbildējis kaut ar vienu nepacietīgu vārdu vai skatienu vai piekāpies saviem brāļiem kaut vienā netaisnā darbā, Viņš vairs nebūtu pilnīgs paraugs. Tad Kristus vairs nevarētu īstenot mūsu pestīšanas plānu. Pat, ja Viņš grēkam būtu pieļāvis kaut vienu aizbildinājumu, sātans triumfētu un pasaule būtu pazudusi. Tādēļ arī kārdinātājs tik ļoti pūlējās padarīt Jēzus dzīvi pēc iespējas grūtāku un ievest Viņu grēkā. LI 61.1

Bet uz katru kārdinājumu Viņam bija viena atbilde: “Stāv rakstīts”. Viņš reti norāja savu brāļu nepareizos darbus, bet arvien centās tiem atgādināt to, ko teicis Dievs. Bieži Viņam pārmeta gļēvulību, kad Tas atteicās tiem pievienoties kādā aizliegtā pasākumā, bet Jēzus atbildēja: “Stāv rakstīts: “Bijība tā Kunga priekšā, tā ir gudrība, un vairīties no ļauna — tā ir atzīšana!” ” (Īj. 28:28) LI 61.2

Bija ļaudis, kas meklēja Pestītāja sabiedrību, izjuzdami Viņa klātbūtnē valdošo mieru, bet daudzi no Viņa vairījās, jo Jēzus neaptraipītā dzīve tiem bija pastāvīgs pārmetums. Jaunieši Viņu skubināja uz sadarbību. Jēzus bija saprātīgs un dzīvespriecīgs, Viņa klātbūtne tos iepriecināja, un tie apsveica Viņa priekšlikumus, bet bija neapmierināti par pastāvīgo piesardzību un nosauca Viņu par šaursirdīgu un aizspriedumainu. Bet Jēzus atbildēja: “Stāv rakstīts: “Kā jauneklis uzturēs savu ceļu šķīstu? — Kad viņš turēsies pēc Taviem vārdiem.” “Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi.”” (Ps. 119:9,11) LI 61.3

Viņam bieži jautāja: “Kāpēc Tu gribi būt tik īpatnējs un tā atšķirties no visiem pārējiem?” “Stāv rakstīts,” Viņš atbildēja: “Svētīgi tie, kas ir nenoziedzīgi savos ceļos, kas staigā pēc tā Kunga baušļiem! Svētīgi tie, kas sargā Viņa liecības, kas Viņu meklē no visas sirds, kas nedara netaisnību, bet staigā Viņa ceļos!” (Ps. 119:1-3) Kad Jēzum vaicāja, kāpēc Viņš nepiedalās Nācaretes jauniešu izpriecās, Viņš sacīja: “Stāv rakstīts: “Es priecājos par Tavu liecību nosprausto ceļu kā par dārgu mantu. Es pārdomāju Tavas pavēles un vēroju Tavus ceļus. Par Taviem likumiem man ir prieks, es neaizmirsīšu Tavu Vārdu.” (Ps. 119:14-16) LI 62.1

Jēzus nestrīdējās par savām tiesībām. Bieži Viņa darbu padarīja nevajadzīgi smagu, tāpēc ka Viņš to veica labprātīgi un nesūdzējās. Taču Viņš nepagura un nekļuva mazdūšīgs. Viņš dzīvoja pāri šīm grūtībām Dieva klātbūtnes gaismā. Viņš neatmaksāja, kad pret Viņu izturējās rupji, bet pacietīgi panesa visus apvainojumus. LI 62.2

Atkārtoti Viņam jautāja: “Kāpēc Tu pieļauj tādu nicinošu izturēšanos pat no savu brāļu puses?” “Stāv rakstīts”, Viņš sacīja, “Mans bērns, neaizmirsti manu mācību, bet lai tava sirds patur Manus baušļus. Jo tie tev pieliks daudz dienu un dzīvības gadus, un mieru. Žēlastība un uzticība tevi neatstās; sien tos ap savu kaklu un ieraksti tos savas sirds galdiņā. Tad tu atradīsi žēlastību un labprātību Dieva un cilvēku acīs.” (Sal. pam. 3:1-4*) LI 62.3

No tā brīža, kad vecāki Jēzu atrada dievnamā, Viņa izturēšanās un rīcība tiem šķita noslēpumaina. Viņš neielaidās strīdā, un Viņa piemērs bija pastāvīga pamācība. Likās, ka Viņš no visiem atšķiras. Jēzum laimīgākie brīži bija tie, ko Viņš pavadīja vienatnē ar dabu un Dievu. Kad vien radās izdevība, Viņš aizgāja no darba, lai pastaigātos laukos un nodotos pārdomām zaļajās ielejās, lai uzturētu savienību ar Dievu kalna nogāzē vai zem šalcošajiem meža kokiem. Agrās rīta stundās Viņu bieži varēja atrast kādā vientuļā vietā, nogrimušu pārdomās, Svēto Rakstu pētīšanā vai lūgšanā. No šiem klusajiem brīžiem Jēzus atkal atgriezās mājās, lai uzņemtos savus pienākumus un sniegtu izturīgas darba dzīves paraugu. LI 62.4

Kristus dzīve bija raksturīga ar cieņu un mīlestību pret māti. Marija savā sirdī ticēja, ka no viņas dzimušais svētais bērns ir sen apsolītais Mesija, bet viņa neuzdrošinājās savu ticību izteikt vārdos. Viņa bija Jēzus ciešanu līdzdalībniece visā Viņa zemes dzīves laikā. Ar sāpēm viņa pārdzīvoja visus pārbaudījumus, ko Jēzum bija jāpanes bērnībā un jaunībā, un pati nonāca grūtībās, aizstāvot to, ko Viņa rīcībā uzskatīja par pareizu. Viņa saprata, ka mājas sabiedrība un mātes sirsnīgās rūpes par saviem bērniem ir sevišķi svarīgs faktors rakstura veidošanā. Jāzepa dēli un meitas to zināja un, atsaucoties uz šīm rūpēm, mēģināja Jēzus dzīves veidu grozīt pēc saviem ieskatiem. LI 62.5

Marija bieži norāja Jēzu un skubināja Viņu pakļauties rakstu mācītāju prasībām. Bet Viņš nebija pierunājams attiekties no sava ieraduma pārdomāt Dieva darbus un remdināt cilvēku un pat mēmo dzīvnieku ciešanas. Kad priesteri un skolotāji pieprasīja Marijas atbalstu, lai pakļautu sev Jēzu, viņa jutās ļoti satraukta, bet, kad Viņš savas rīcības pamatojumam minēja Svēto Rakstu izteicienus, sirdī atkal atgriezās miers. LI 63.1

Dažkārt Marija svārstījās starp Jēzu un Viņa brāļiem, kas neticēja, ka Viņš ir Dieva sūtītais; tomēr bija ļoti daudz pierādījumu par šī bērna dievišķo izcelsmi. Māte redzēja Viņa uzupurēšanos citu labā Jēzus klātbūtne ienesa skaidrāku atmosfēru mājās, un Viņa dzīve iedarbojās kā raugs visos sabiedrības slāņos. Nevainojams un neaptraipīts Viņš mita starp bezrūpīgajiem, rupjajiem un nepieklājīgajiem, starp netaisniem muitniekiem, vieglprātīgiem uzdzīvotājiem, grēcīgajiem samariešiem, pagānu kareivjiem, vienkāršiem zemniekiem un starp visiem pārējiem šajā raibajā pūlī. Redzēdams smagu nastu nospiestus, nogurušus cilvēkus, Viņš tiem teica līdzjūtības pilnus vārdus. Viņš dalījās to grūtībās un atkārtoja viņiem mācības par Dieva mīlestību, laipnību un žēlastību, kuras bija apguvis dabā. LI 63.2

Visiem Viņš mācīja uzskatīt sevi par tādiem, kam piešķirtas dārgas dāvanas, kas, pareizi izlietotas, tiem nodrošinās mūžīgas bagātības. Viņš atteicās no dzīves lepnuma un ar savu piemēru rādīja, ka katrs mirklis sev līdzi nes mūžīgas sekas, ka tas jāvērtē kā liela bagātība un jāizlieto svētiem mērķiem. Viņš nepagāja garām un neuzskatīja par nevērtīgu nevienu cilvēku, bet meklēja piemērotu glābšanas līdzekli katrai dvēselei. Lai kādā sabiedrībā Jēzus atradās, Viņš savu mācību vienmēr piemēroja laikam un apstākļiem. Viņš pūlējās iedvest cerību pat visrupjākajiem un nožēlojamākajiem, uzsvērdams apsolījumu, ka tie var kļūt bezvainīgi un šķīsti un iegūt Dieva bērna raksturu. Bieži Viņš sastapās ar tādiem, kas bija nonākuši sātana varā un kam vairs nebija spēka izrauties no tā valgiem. Mazdūšīgam, slimam, kārdinātam un kritušam Jēzus zināja pasacīt vislaipnākos līdzjūtības vārdus; vārdus, kuri bija visvairāk vajadzīgi un kurus varēja saprast. Viņš sastapa arī tādus, kas aci pret aci cīnījās ar dvēseļu ienaidnieku. Tos Viņš skubināja izturēt, apgalvodams, ka tie uzvarēs, jo Dieva eņģeļi ir viņu pusē, lai palīdzētu. Visi, kurus Pestītājs tādā veidā atbalstīja, juta, ka tiem līdzās ir kāds, kuram var pilnīgi uzticēties. Viņš neizpauda noslēpumus, ko tie atklāja Viņa līdzjūtīgajai ausij. LI 63.3

Jēzus bija tiklab miesas, kā arī dvēseles dziedinātājs. Viņu interesēja visas sastaptās ciešanas, un Viņš atviegloja katru cietēju, jo Viņa laipnie vārdi bija kā sāpes remdinošs balzāms. Neviens nevarēja teikt, ka Jēzus būtu izdarījis brīnumu, bet no Viņa uz slimajiem un nelaimīgajiem izgāja spēks — mīlestības dziedinošais spēks. Tā Viņš neuzkrītošā veidā ļaužu labā darbojās jau no pašas bērnības. Šī iemesla dēl vēlāk, kad sākās Viņa atklātā darbība, tik daudzi ar prieku Viņu uzklausīja. LI 64.1

Tomēr savu bērnību, jaunību un brieduma gadus Jēzus pavadīja vienatnē. Skaidrībā un uzticībā Viņš vīna spaidu mina viens pats, un neviens cilvēks Viņu neatbalstīja. Viņš iznesa milzīgo atbildības smagumu par cilvēces pestīšanu. Viņš zināja: ja cilvēku cilts pamat-likumos un mērķos netiks panākta izšķiroša pārmaiņa, tad viss būs pazaudēts. Tā bija Viņa dvēseles nasta, un neviens nespēja saprast tās smagumu. Kvēlas apņemšanās pilns Viņš veica savas dzīves uzdevumu, kļūdams par cilvēces gaismu. LI 64.2