Laikmetu Ilgas

67 nodaļa. Vai jums, farizeji!

(Mat. 23; Marka 12:41-44; Lūk. 20:45-47; 21:1-4) LI 497.1

Bija pēdējā diena, kad Kristus mācīja dievnamā. Viņam pievērsās visu Jeruzālemē atnākušo milzīgo ļaužu pulku uzmanība. Cilvēki drūzmējās dievnama pagalmos, vērodami pieaugošo cīņu un kāri uztverdami ikkatru vārdu, kas nāca no Viņa lūpām. Tāds skats vēl nekad nebija pieredzēts. Tur stāvēja jaunais galilejietis bez šīs zemes goda un ķēniņa atršķirības zīmēm. Ap Viņu pulcējās priesteri savos bagātīgi izgreznotajos tērpos, vadītājs amata svārkos ar zīmotnēm, kas norādīja uz viņu augsto stāvokli, un rakstu mācītāji ar rakstu ruļļiem rokās, uz kuriem tie tik bieži atsaucās. Jēzus stāvēja viņu priekšā mierīgi, ar ķēnišķu cieņu. Kā tāds, kam piešķirtas Debesu pilnvaras, Viņš bezbailīgi raudzījās uz saviem pretiniekiem, kas bija atraidījuši un nonicinājuši Viņa mācības un tagad slāpa pēc Viņa dzīvības. Tie Viņam daudzkārt bija uzbrukuši, bet šo ļaužu ieceres ievilināt Viņu lamatās un notiesāt bija veltīgas. Jēzus pārvarēja izaicinājumu pēc izaicinājuma, priesteru un farizeju gara tumsības un nezināšanas maldiem likdams pretī tīro, skaidro patiesību. Pestītājs šiem vadoņiem bija atklājis viņu īsto stāvokli un pelnīto sodu, kas noteikti sekos, ja tie neatkāpsies no saviem ļaunajiem darbiem. Brīdinājums bija izteikts godīgi. Kristum bija atlicis vēl kāds darbs. Bija jāsasniedz vēl kāds mērķis. LI 497.2

Ļaužu interese par Kristu un Viņa darbu nemitīgi bija augusi. Jēzus mācības cilvēkus gan aizrāva, gan arī mulsināja. Tie bija cienījuši priesterus un rabīnus šo vīru gudrības un šķietamās dievbijības dēļ. Visos reliģiskajos jautājumos tie vienmēr bez ierunām bija pakļāvušies viņu autoritātei. Tagad viņi redzēja, ka šie cilvēki centās radīt neuzticību pret Jēzu — Mācītāju, kura spēks un gudrība ar katru nākamo uzbrukumu kļuva vēl jo skaidrāk redzama. Tie vērās priesteru un vecāko glūnošajās sejās un redzēja tur apmulsumu un vilšanos par izjauktajiem plāniem. Tie brīnījās, kāpēc tautas vadoņi netic Jēzum, ja Viņa mācības ir tik skaidras un saprotamas. Viņi paši nezināja, pa kuru ceļu iet. Ar ļoti lielu inte- resi viņi vēroja to vīru izturēšanos, kuru padomam vienmēr bija sekojuši. LI 497.3

Kristus stāstīto līdzību mērķis bija brīdināt rakstu mācītājus un mācīt tos ļaudis, kas vēlējās mācīties. Tomēr vajadzēja runāt vēl skaidrāk. Tradīciju cienīšana un akla uzticēšanās izvirtušajai garīdzniecībai bija paverdzinājusi tautu. Kristum vajadzēja salauzt šīs važas un pilnīgāk atmaskot priesteru, tautas vecāko un farizeju raksturu. LI 498.1

“Uz Mozus krēsla”, Viņš sacīja, “ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, to dariet un turiet; bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.” Rakstu mācītāji un farizeji apgalvoja, ka ir apveltīti ar tādu pašu dievišķu autoritāti kā Mozus. Tie piesavinājās viņa vietu kā bauslības izskaidrotāji un tautas tiesneši un tādēļ no ļaudīm pieprasīja vislielāko cieņu un paklausību. Jēzus saviem klausītājiem lika darīt to, ko rabīni mācīja saskaņā ar bauslību, bet deva padomu nesekot viņu priekšzīmei, jo paši viņi nedarīja tā, kā mācīja. LI 498.2

Viņi mācīja daudz ko tādu, kas bija pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Jēzus sacīja: “Tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt.” Farizeji lika ievērot ļoti daudzus priekšrakstus, kas pamatojās uz tradīcijām un ārkārtīgi ierobežoja personisko brīvību. Zināmas bauslības nodaļas tie izskaidroja tā, lai varētu tautai uzspiest rituālus, kurus paši klusībā nepildīja un teica, ka ir atbrīvoti no tiem, kad tas bija izdevīgi. LI 498.3

Viņu pastāvīgais mērķis bija izrādīt savu dievbijību. Lai to sasniegtu, nekas nebija par svētu. Par saviem baušļiem Dievs Mozum bija sacījis: “Tie tev ir jāsien kā zīme uz savas rokas, un tie tev jāliek par zīmi tavu acu starpā uz pieres.” (5. Moz. 6:8) Šiem vārdiem ir ļoti dziļa nozīme. Ja Dieva vārdus pārdomā un īsteno dzīvē, cilvēka raksturs kļūst cēlāks. Rokas, kas rīkojas taisni un žēlsirdīgi, ir Dieva likumu apzīmogotas. Tās nav piekukuļojamas, un tās atturas no visa, kas ir sabojāts un pavedinošs. Tās ir čaklas mīlestības un žēlastības darbos. Uz cēlu mērķi vērstās acis ir skaidras un patiesas. Sejas vaibsti un acu izteiksme liecina par tāda cilvēka nevainojamo raksturu, kas mīl un godā Dieva Vārdu. Bet jūdi Kristus dienās to nesaprata. Mozum doto pavēli tie izskaidroja kā norādījumus, ka Svēto Rakstu priekšraksti cilvēkam jānēsā līdzi. Tādēļ tos uzrakstīja uz pergamenta loksnītēm un uzkrītošā veidā apsēja ap galvu un plaukstas pamatni. Bet tas nepalīdzēja Dieva baušļus uzņemt dziļāk sirdī un prātā. Šos pergamentus nēsāja vienīgi kā simbolu, lai pievērstu sev uzmanību. Tie bija domāti dievbijīga izskata radīšanai pašiem nēsātājiem, lai tautā iedvestu cieņu. Jēzus kategoriski noraidīja šādu tukšu izlikšanos. LI 498.4

“Bet tie dara visus savus darbus tikai tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanas siksnas un drēbēm garus pušķus. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos, un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par rabi. Bet jums nebūs saukties par rabi, jo viens ir jūsu Mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas Debesīs. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu Vadonis, Kristus.” Šādos skaidros vārdos Pestītājs atsedza patmīlīgo godkāri, kas allaž tiekusies pēc augstākās vietas un varas, tēlodama viltus pazemību, kamēr sirdī ir mantkārība un skaudība. Viesībās ielūgtos viesus sēdināja atkarībā no viņu stāvokļa sabiedrībā, un tie, kam ierādīja augstākas goda vietas, baudīja lielāku ievērību un sevišķu labvēlību. Farizeji vienmēr centās tās nodrošināt sev, bet Jēzus norāja šādu paradumu. LI 499.1

Viņš norāja arī iedomību, kas izpaudās rabi, jeb mācītāja titula tīkošanā. Šāds tituls, Viņš teica, nevar būt cilvēkiem, bet vienīgi Kristum. Priesteri, rakstu mācītāji un tautas vadoņi, bauslības izskaidrotāji un izpildītāji — viņi ir brāļi, viena Tēva bērni. Jēzus tautai paskaidroja, ka nevienam cilvēkam nevajag piešķirt goda titulu, kas norādītu uz viņa varu pār ļaužu sirdsapziņu vai ticību. LI 499.2

Ja Kristus šodien būtu virs zemes un ap Viņu būtu tie, kurus uzrunā ar tituliem cienīgtēvs un Jūsu svētība, vai Viņam nevajadzētu atkārtot tos pašus vārdus: jums nebūs saukties par mācītājiem, jo viens ir jūsu Mācītājs, Kristus? Svētie Raksti par Dievu saka: “Svēts un bijājams ir Viņa vārds.” (Ps. 111:9) Kurai cilvēciskai būtnei piestāv šāds tituls? Cik maz cilvēkam piemīt tās gudrības un taisnības, uz ko tas norāda! Cik daudzi no tiem, kas pieņem šo titulu, Dieva vārdu un raksturu attēlo nepareizi! Ak, cik bieži pasaulīga godkāre, despotisms un viszemiskākie grēki ir apslēpti tieši zem augsto un svēto amatpersonu izgreznotajām drēbēm! LI 499.3

Pestītājs turpināja: “Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. Un, kas pats paaugstinās, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemo- sies, tas tiks paaugstināts.” Atkal un atkal Kristus bija mācījis, ka cilvēka patieso lielumu nosaka morālā vērtība. Debesu skatījumā rakstura lielums atklājas mīlestības un žēlsirdības darbos, dzīvojot savu līdzcilvēku labklājībai. Kristus, Godības Ķēniņš, bija kritušās cilvēces kalps. LI 499.4

“Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi!” sacīja Jēzus. “Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā, un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet.” Sagrozot Rakstus, priesteri un bauslības mācītāji aizmigloja to cilvēku prātus, kas citādi būtu pieņēmuši mācību par Kristus valstību un patiesam svētumam piemītošo iekšējo dievbijību. LI 500.1

“Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi! Jo jūs aprijat atraitņu namus un liekuļojat ar garām lūgšanām; tāpēc jūs saņemsit ļoti smagu sodu.” Farizejiem bija liela ietekme tautā, un to viņi izmantoja savās interesēs. Tie panāca dievbijīgu atraitņu uzticību un tad tās pamācīja, ka viņu pienākums ir savu mantu novēlēt reliģiskiem mērķiem. Nodrošinājuši kontroli pār viņu naudu, viltīgie intriganti to izlietoja paši savā labā. Lai slēptu savu negodīgumu, viņi atklātībā skaitīja garas lūgšanas un tēloja lielu dievbijību. Kristus sacīja, ka šāda liekulība tikai izraisīs smagāku sodu. Šis pats pārmetums attiecas uz daudziem cilvēkiem mūsu dienās, kas izliekas ļoti dievbijīgi. Viņu dzīvi aptraipa patmīlība un mantkāre, bet tam visam pāri tie pārvelk šķietama svētuma tērpu un tādā veidā uz laiku maldina savus līdzcilvēkus. Bet Dievu tie nevar maldināt. Viņš zina katru sirds nodomu un ikvienu tiesās pēc viņa darbiem. LI 500.2

Kristus nesaudzīgi nosodīja, bet ļoti uzmanījās, lai nemazinātu pienākuma apziņu. Viņš norāja egoismu, kas no atraitnēm izspieda un nelietīgi izlietoja dāvanas. Tajā pašā laikā Viņš izteica atzinību atraitnei, kas atnesa uz Dieva mantnīcu savu ziedojumu. Cilvēku ļaunprātīgā rīcība ar dāvanām nevarēja atņemt Dieva svētības devējam. LI 500.3

Jēzus stāvēja pagalmā, kur atradās ziedojumu šķirsts, un vēroja tos, kas pienāca nolikt savas dāvanas. Daudzi bagātnieki nesa lielas naudas summas, ko tie īpaši izrādīja. Jēzus skumji noskatījās uz viņiem, bet neizteica savas domas par iespaidīgajiem ziedojumiem. Drīz pēc tam Viņa seja atplauka, redzot, kā vilcinādamās un baidīdamās, ka varētu tikt ievērota, tuvojās nabadzīga atraitne. Kad bagātie un augstprātīgie cēli soļoja garām, lai noliktu savas dāvanas, viņa atrāvās atpakaļ, neuzdrošinādamās iet tālāk. Tomēr viņa ļoti vēlējās kaut nedaudz ziedot tās lietas labā, ko tik ļoti mīlēja. Viņa paskatījās uz dāvanu savā rokā. Tas bija ļoti maz, salīdzinot ar visu apkārtējo dāvanām, bet tas bija viss, kas sievietei piederēja. Pamanījusi izdevību, tā steidzīgi iemeta divas artavas un pagriezās, lai dotos projām. Bet, to darot, viņa ievēroja sev pievērsto Jēzus nopietno skatienu. LI 500.4

Pestītājs peaicināja savus mācekļus un norādīja tiem uz atraitnes nabadzību. Tad viņa dzirdēja atzinības vārdus: “Patiesi Es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi.” Sievietes acis pildīja prieka asaras, jūtot, ka viņas rīcība ir saprasta un novērtēta. Daudzi viņai būtu devuši padomu savus nožēlojamos grašus paturēt pašas vajadzībām, jo, nodots labi paēdušo priesteru rokās, tas tāpat pazudīs starp citām dārgajām naudas lādē iemestajām dāvanām. Bet Jēzus saprata, kas viņu bija vadījis. Atraitne ticēja, ka kalpošana dievnamā ir Dieva iekārtota, un viņa ļoti vēlējās darīt visu iespējamo, lai to atbalstītu. Viņa darīja, ko spēja, un viņas rīcība kļuva par pieminekli viņai uz visiem laikiem un par prieku mūžībā. Dāvanu pavadīja viņas sirds. Tās vērtību nenosaka nauda, bet mīlestība pret Dievu un interese par Viņa darbu, kas arī mudināja rīkoties. LI 501.1

Jēzus par trūcīgo atraitni teica, ka viņa “vairāk ir iemetusi nekā visi”. Bagātie deva no savas pārpilnības, turklāt daudzi tikai tādēļ, lai ļaudis tos ievērotu un godātu. Viņu lielie dāvinājumi neatņēma tiem ērtības, pat ne greznību; tie neprasīja nekādu upuri un vērtībā nebija salīdzināmi ar atraitnes artavu. LI 501.2

Mūsu rīcības raksturu nosaka tās vadmotīvi, parādot to vai nu kā nekrietnu, vai morāli augsti vērtējamu. Ne lielās dāvanas, ko redz un slavē ikviens, Dievs uzskata par visvērtīgākajām. Ar prieku izpildīti mazi pienākumi, nelieli ziedojumi, kas nav domāti izrādīšanai un cilvēku acīm var likties bezvērtīgi, Dieva skatījumā bieži tiek vērtēti visaugstāk. Ticības un mīlestības pilna sirds Dievam ir vērtīgāka par visdārgāko dāvanu. Nabaga atraitne deva no savas iztikas, lai darītu to mazumiņu, ko spēja. Viņa atteicās no uztura, lai nodotu divas artavas lietai, ko mīlēja. Viņa to darīja ticībā, paļaudamās, ka Debesu Tēvs nepametīs neievērotu viņas lielo vajadzību. Tieši šis nesavtīgais gars un bērnišķā ticība ieguva Pestītāja atzinību. LI 501.3

Trūcīgo vidū ir daudzi, kas ilgojas pateikties Dievam par Viņa žēlastību un patiesību. Tie ļoti ilgojas būt kopā ar saviem pār- tikušajiem brāļiem, atbalstot Dieva darbu. Šīs dvēseles nedrīkst noraidīt. Ļaujiet tām savas artavas noguldīt Debesu bankā! Ja tās tiek dotas no mīlestības pilnas sirds pret Dievu, tad šīs šķietami niecīgās summas kļūst par ievērojamām dāvanām, nenovērtējami lieliem ziedojumiem, kurus Dievs ar labpatiku uzlūko un svētī. LI 501.4

Kad Jēzus par atraitni teica, ka tā “vairāk ir iemetusi nekā visi”, Viņa vārdi bija patiesi ne tikai attiecībā uz rīcības motīviem, bet arī uz pienestās dāvanas rezultātiem. Šīs “divas artavas, tas ir, viens kvadrants,” Dieva mantnīcā ir ienesušas daudz vairāk naudas nekā bagātie jūdi. Mazās dāvanas ietekme ir līdzinājusies straumei, kas, sīka un niecīga sākumā, tecēdama cauri gadsimtiem, izvērsusies platumā un dziļumā. Tūkstoš veidos tā ir veicinājusi trūcīgo atbalstīšanu un Evaņģēlija izplatīšanu. Viņas pašuzupurēšanās piemērs ir ietekmējis un ierosinājis neskaitāmas sirdis visās zemēs un katrā laikmetā. Tas ir aicinājis bagātos un nabadzīgos, un viņu ziedojumi, savukārt, ir palielinājuši atraitnes dāvanas vērtību. Dieva svētība, kas pavadīja atraitnes artavu, ir darījusi to par varenu ienākuma avotu. Tā tas ir ar katru pienesto dāvanu un ar katru darbu, ko veic ar sirsnīgu vēlēšanos pagodināt Dievu. Tas saskan ar Visspēcīgā nodomiem. Šo dāvanu un darbu labo iespaidu neviens cilvēks nespēj izmērot. LI 502.1

Pestītājs turpināja atmaskot mācītājus un farizejus: “Vai jums, jūs aklie ceļa rādītāji, kas sakāt: Ja kas zvēr pie Dieva nama, tas nav nekas; bet, ja kas zvēr pie Dieva nama zelta, tam tas jāpilda. Jūs, ģeķi un aklie! Jo kas ir vairāk: vai zelts, vai Dieva nams, kas svētī zeltu? Un: ja kas zvēr pie altāra, tas nav nekas; bet, ja kas zvēr pie dāvanas, kas tur virsū, tam tas jāpilda. Jūs, ģeķi un aklie! Jo kas ir vairāk: vai dāvana, vai altāris, kas svētī dāvanu?” Priesteri Dieva prasības skaidroja saskaņā ar saviem aprobežotajiem un maldīgajiem uzskatiem. Tie atļāvās noteikt sīkas atšķirības, salīdzinot dažādus grēkus, dažiem paiedami viegli garām, bet citus, mazākus, uzskatīdami par nepiedodamiem. Tie par naudu cilvēkus atbrīvoja no viņu solījumiem. Par lielām naudas summām tie dažkārt atstāja neievērotus pat visai smagus noziegumus. Tajā pašā laikā citos gadījumos šie priesteri un rakstu mācītāji pasludināja bargu spriedumu par niecīgiem pārkāpumiem. LI 502.2

“Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievē- rības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.” Šajos vārdos Kristus vēlreiz nosoda svētu pienākumu izkropļošanu. Pašu pienākumu Viņš neatceļ. Desmitās tiesas maksāšana ir Dieva iecelta, un tā tika ievērota jau no vissenākajiem laikiem. Ābrahāms, ticīgo tēvs, maksāja desmito daļu no visa, kas viņam piederēja. Arī jūdu vadītāji atzina desmitās tiesas lietderību, un tas bija pareizi. Bet tie neļāva tautai rīkoties saskaņā ar savu pārliecību par šo pienākumu. Katram gadījumam patvaļīgi bija izstrādāti savi priekšraksti. Prasības bija kļuvušas tik komplicētas, ka nebija iespējams tās īstenot. Neviens nezināja, vai viņš ir izpildījis savu pienākumu. Dieva iekārtotā sistēma bija taisnīga un saprātīga, bet priesteri un rabīni to bija pārvērtuši par apgrūtinošu nastu. LI 502.3

Visas Dieva pavēles ir svarīgas. Desmitās tiesas maksāšanu Kristus atzina par pienākumu, bet Viņš rādīja, ka ar to nevar attaisnot citu pienākumu neievērošanu. Farizeji ļoti akurāti deva desmito tiesu no tādiem dārzājiem kā mētrām, dillēm un ķimenēm; tas viņiem maz maksāja, bet nodrošināja precīzu un svētu ļaužu reputāciju. Tajā pašā laikā viņu nevajadzīgie ierobežojumi nomāca tautu un iznīcināja cieņu pret iekārtoto svēto sistēmu. Tie nodarbināja cilvēku prātus ar nenozīmīgām atšķirībām un novērsa uzmanību no būtiskām patiesībām. Svarīgākais bauslībā — taisnība, žēlastība un patiesība — palika novārtā. “Šo jums bija darīt,” sacīja Kristus, “un to neatstāt.” LI 503.1

Līdzīgā veidā rabīni bija sagrozījuši arī citus likumus. Ar Mozus starpniecību dotajos norādījumos bija aizliegts ēst to, kas ir nešķīsts. Nebija atļauta cūkas un citas zināmu dzīvnieku gaļas lietošana, jo ar to varētu asinīs ievadīt netīras vielas un saīsināt dzīves laiku. Bet farizeji šos ierobežojumus neatstāja tādus, kā Dievs bija noteicis. Tie aizgāja nepieļaujamās galējībās. Dažādo priekšrakstu starpā bija arī likums, ka viss lietošanai paredzētais ūdens ir jāizkāš, lai tas nesaturētu ne vismazāko kukainīti, kuru varētu uzskatīt par nešķīstu dzīvnieku. Salīdzinādams šo nenozīmīgo sīkumainību ar farizeju patieso grēku lielumu, Jēzus viņiem teica: “Jūs, aklie ceļa rādītāji, kas odus izkāšat un kamieļus aprijat.” LI 503.2

“Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārienes izskatās ļoti jauki, bet no iekšienes ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību.” Kā nobal- sinātas un skaisti izrotātas kapenes glabā sevī trūdošas mirstīgās atliekas, tā priesteru un rakstu mācītāju ārēji redzamā svētulība apslēpa grēku. Jēzus turpināja: LI 503.3

“Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi! Jo jūs ceļat kapenes praviešiem un izgreznojat taisno kapu pieminekļus, un sakāt: Ja mēs būtu bijuši mūsu tēvu laikos, mēs nebūtu piedalījušies praviešu asins izliešanā. Tātad jūs dodat liecību par sevi, ka jūs esat praviešu slepkavu bērni.” Lai parādītu cieņu mirušajiem praviešiem, jūdi ļoti centīgi izgreznoja viņu kapus, bet neguva labumu no viņu mācībām un neņēma vērā viņu brīdinājumus. LI 505.1

Kristus dienās mirušo dusas vietām tika parādīta māņticīga godbijība un izšķiestas milzīgas naudas summas to izgreznošanai. Dieva acīs tā bija kalpošana elkiem. Ar šādu pārmērīgu mirušo godāšanu cilvēki pierādīja, ka nemīl Dievu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Šāda elkdievība lielā mērā redzama arī mūsu dienās. Daudzi ir vainojami nevērībā pret atraitni un bāreni, slimo un nabadzīgo, bet ceļ dārgus pieminekļus mirušajiem. Šim mērķim tie bagātīgi izšķiež laiku, naudu un darbu, kamēr pienākumi pret dzīvajiem — pienākumi, kurus Kristus ir skaidri noteicis — ir padarīti par neesošiem. LI 505.2

Farizeji cēla un izgreznoja praviešu kapu vietas un cits citam sacīja: “Ja mēs būtu dzīvojuši savu tēvu laikos, mēs nebūtu tiem pievienojušies Dieva kalpu asins izliešanā.” Bet tajā pašā laikā tie bija nolēmuši atņemt dzīvību Dieva Dēlam! Tam vajadzētu kļūt par nopietnu mācību arī mums un atvērt mūsu acis, lai mēs ieraudzītu, ka sātana spēks maldina prātu, kas novēršas no gaismas. Farizeju pēdās staigā daudzi. Tie godina tos, kas miruši savas ticības dēļ. Tie brīnās, ka jūdi savā aklumā atmetuši Kristu. “Ja mēs būtu dzīvojuši Jēzus dienās,” viņi saka, “mēs ar prieku pieņemtu Viņa mācības un nekad nepievienotos tiem, kas atsakās no Pestītāja.” Bet, kad paklausība Dievam prasa pašaizliedzību un pazemošanos, šie paši ļaudis apslāpē savu pārliecību un atsakās paklausīt. Tādā veidā viņi pauž to pašu Kristus nosodīto farizejiskuma garu. LI 505.3

Jūdi visai maz saprata, cik briesmīga būs atbildība, ja viņi atmetīs Kristu. Kopš pirmo nenoziedzīgo asiņu izliešanas brīža, kad Kains nogalināja taisno Ābelu, arvien no jauna ir atkārtojusies tā pati vēsture, tikai ar pieaugošu vainas smagumu. Visos laikmetos pravieši ir pacēluši savas balsis pret ķēniņu, vadītāju un tautas grēkiem, dzīvības briesmās paklausot Dieva gribai un sakot vārdus, ko Kungs viņiem licis. No paaudzes uz paaudzi gaismas un patiesības atraidītājiem ir sakrājies briesmīgs sods. Šo sodu arī Kristus ienaidnieki izvēlējās pār savām galvām. Priesteru un rakstu mācītāju grēks bija lielāks par jebkuras iepriekšējās paaudzes grēku. Atmezdami Pestītāju, tie uzņēmās atbildību par visu taisno izlietajām asinīm, sākot ar Ābelu un beidzot ar Kristu. Viņi gatavojās savu noziegumu kausu pārpildīt. Drīz tam kā taisnīgai atmaksai vajadzēja tikt izlietam pār viņu galvām, un tādēļ Jēzus viņus brīdināja: uzmanieties, ka pār jums nenāk “visas nevainīgās asinis, kas izlietas virs zemes no taisnā Ābela asinīm līdz Cakarijas, Barakija dēla, asinīm, ko jūs nokāvuši starp Dieva namu un altāri. Patiesi, Es jums saku, tas viss nāks pār šo dzimumu”. LI 505.4

Rakstu mācītāji un farizeji, kas klausījās Jēzus teikto, zināja, ka Viņa vārdi ir patiesi. Viņi zināja, kā tika nogalināts pravietis Cakari- ja. Kad Dieva brīdinājuma vēsts vēl atradās uz viņa lūpām, atkritušo ķēniņu sagrāba sātaniskas dusmas, un tas pavēlēja pravieti nonāvēt. Cakarijas asinis palika uz dievnama pagalma akmeņiem, un tās nevarēja nomazgāt; tās palika, lai liecinātu pret atkritušo Israēlu. Kamēr pastāvēja dievnams, tur bija arī taisno asiņu pēdas, kas brēca uz Dievu pēc atmaksas. Kad Jēzus atgādināja šos baismīgos grēkus, ļaužu pulku pārņēma šausmu drebuļi. LI 506.1

Raudzīdamies nākotnē, Jēzus paziņoja, ka jūdi nenožēlos savus grēkus un viņu neiecietība pret Dieva kalpiem arī nākotnē turpināsies tāpat, kā tas ir bijis līdz šim. LI 506.2

“Tāpēc, redzi, Es sūtu pie jums praviešus, gudrus un rakstu mācītājus; dažus no tiem jūs nokausit un sitīsit krustā, un citus šautīsit savās sinagogās un vajāsit no vienas pilsētas uz otru.” Vēl tiks notiesāti un nonāvēti Stefans, Jēkabs, kā arī daudzi citi pravieši un gudri vīri, kas pilni ticības un Svētā Gara. Roku pret Debesīm pacēlis un dievišķas gaismas apņemts, Kristus uz ļaudīm runāja kā Tiesnesis. Viņa balss, kas tik bieži bija skanējusi lēnprātīgi un aicinoši, tagad bija pārmetoša un nosodoša. Klausītāji nodrebēja. Viņa vārdu un skatiena radītais iespaids bija neizdzēšams. LI 506.3

Kristus nepatika bija vērsta pret liekulību un rupjajiem grēkiem, ar ko cilvēki izpostīja paši savas dvēseles, maldināja citus un apkaunoja Dievu. Maz ticamajos un maldinošajos priesteru un rakstu mācītāju prātojumos Viņš saskatīja sātanisko spēku darbību. Norā- dams grēku, Kristus runāja asi un nesaudzīgi, tomēr Viņa vārdos nebija jūtama atriebība. Viņš dega svētās dusmās pret tumsības lielkungu, bet nebija aizkaitināts. Arī kristietis, kurš dzīvo saskaņā ar Dievu un kuram piemīt sirsnīga mīlestība un žēlastība, jutīs nepatiku pret grēku, bet nealks nonievāt tos, kas nievā viņu. Pat sastopoties ar tiem, kurus ļaunie spēki skubina atbalstīt nepatiesību, viņš saglabās mieru un pašsavaldīšanos. LI 506.4

Dieva Dēla sejā iezīmējās dievišķs žēlums, kad Viņš ilgi skatījās uz dievnamu un tad uz saviem klausītājiem. Dziļu sirdssāpju un rūgtu asaru apslāpētā balsī Viņš izsaucās: “Jeruzāleme, Jeruzāleme, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reiz Es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt.” Tās bija šķiršanās mokas. Kristus asarās slēpās paša Dieva sirds. Tās bija Dieva pacietīgās mīlestības neizprotamās atvadas. LI 507.1

Kā farizeji, tā arī saduķeji bija apklusināti. Jēzus sasauca kopā savus mācekļus un gatavojās atstāt dievnamu; ne kā pretinieku uzvarēts vai piespiests aiziet, bet kā Tāds, kura darbs ir padarīts. Viņš aizgāja no cīņas kā uzvarētājs. LI 507.2

Daudzas sirdis rūpīgi saglabāja patiesības dārgumus, ko tajā notikumiem bagātajā dienā izteica Kristus lūpas. Tur dzima jaunas domas, bija pamodināti jauni centieni, sākās jauna vēsture. Pēc Kristus krustā sišanas un augšāmcelšanās šie ļaudis stājās ierindā, lai izpildītu savu dievišķo uzdevumu ar darba lielumam atbilstošu gudrību un dedzību. Tie nesa vēsti, kas aicināja cilvēku sirdis, kliedēdama vecos māņus, kas tik ilgi bija kropļojuši dzīvi tūkstošiem ļaužu. Viņu liecības priekšā cilvēku teorijas un filozofija kļuva par tukšiem izdomājumiem. Pestītāja vārdi atstāja varenu iespaidu uz pārsteigto un bijības pārņemto ļaužu pūli Jeruzālemes dievnamā. LI 507.3

Bet Israēls kā tauta jau bija šķīries no Dieva. Eļļas koka īstie zari bija nolauzti. Pēdējo reizi raudzīdamies dievnama iekšpusē, Jēzus svinīgi un skumji sacīja: “Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā. Jo Es jums saku: Jūs Mani no šī laika neredzēsit, iekams jūs sacīsit: Slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!” Līdz šim Viņš dievnamu bija saucis par sava Tēva namu, bet nu, Dieva Dēlam izejot no šiem mūriem, arī Dieva klātbūtne uz visiem laikiem tika atņemta no Viņa godam celtā nama. Turpmāk tā ceremonijas būs bez nozīmes, bet upuru pienešana kļūs par izsmieklu. LI 507.4