Laikmetu Ilgas

66/88

65 nodaļa. No jauna šķīstītais dievnams

(Mat. 21:12-16,23-46; Marka 11:15-19,27-33; 12:1-12; Lūk. 19:45-48; 20:1-19) LI 478.1

Savas kalpošanas sākumā Kristus bija izdzinis no dievnama tos, kas šo templi apgānīja ar nesvētu tirgošanos. Viņa bargā un dievišķā izturēšanās iedvesa šausmas viltīgo tirgoņu sirdīs. Savas misijas beigās Viņš atkal atnāca uz dievnamu un atklāja, ka tas ir apgānīts tāpat kā iepriekš. Stāvoklis bija pat vēl ļaunāks. Dievnama ārējais pagalms līdzinājās milzīgam lopu tirgum. Dzīvnieku radītajam troksnim un skaļajai naudas šķindēšanai pievienojās tirgotāju niknie savstarpējie strīdi, un pa starpu bija dzirdamas arī dievnama kalpotāju balsis. Tempļa garīdznieki paši nodarbojās ar pirkšanu, pārdošanu un naudas mainīšanu. Iedzīvošanās kāre viņus bija pārņēmusi tik pilnīgi, ka Dieva acīs tie nebija labāki par zagļiem. LI 478.2

Priesteri un rakstu mācītāji visai maz izprata uzticētā darba svētumu. Katros Pasā un Lieveņu svētkos nokāva tūkstošiem dzīvnieku, un to asinis priesteri savāca un izlēja uz altāra. Jūdi pie šīs asiņainās upurēšanas bija pieraduši un gandrīz aizmirsuši, ka tas bija grēks, kas prasīja šo dzīvnieku asins izliešanu. Tie nesaskatīja norādījumu uz Dieva mīļotā Dēla asinīm, kurām jātiek izlietām par pasaules dzīvību un ka, pienesot upurus, ļaudis vajadzēja vest pie krustā sistā Pestītāja. LI 478.3

Jēzus noraudzījās uz nevainīgajiem upura dzīvniekiem un redzēja, ka jūdi šīs lielās ļaužu sanāksmes bija padarījuši par asins izliešanas un nežēlības izrādēm. Pazemīgas grēku nožēlas vietā tie bija vairojuši dzīvnieku upurēšanu skaitu, it kā Dievu varētu pagodināt ar cietsirdīgu kalpošanu. Patmīlības un mantkārības dēļ priesteri un rakstu mācītāji bija apcietinājuši savas sirdis. Pat tiešos, uz Dieva Jēru norādošos simbolus tie bija pārvērtuši par peļņas avotu. Tā upurēšanas svētums tautas acīs lielā mērā bija iznīcināts. Jēzus iedegās dusmās, apzinoties, ka arī Viņa asinis, kas tik drīz tiks izlietas par pasaules grēkiem, priesteri un vecākie vērtēs tikpat maz kā dzīvnieku asinis, kurām tie lika plūst nepārtraukti. LI 478.4

Pret šādu rīcību Kristus jau bija vērsies ar praviešu starpniecību. Samuēls bija teicis: “Vai tad tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību tā Kunga balsij? — Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki.” Jesaja, pravietiskā atklāsmē skatīdams jūdu atkāpšanos, tos uzrunāja kā Sodomas un Gomoras vadītājus: LI 479.1

“Klausieties tā Kunga vārdu, jūs, Sodomas labieši, atver savas ausis mūsu Dieva baušļiem tu, Gomoras tauta! Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri? (..) Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, Man netīk jēru un āžu asinis. Kad jūs nākat rādīties Manā priekšā, kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt Manus pagalmus?” “Mazgājieties, šķīstieties, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācieties labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni!” (1. Sam. 15:22; Jes. 1:10-12,16,17) LI 479.2

Kristus, kas pats bija devis šos pravietojumus, tagad pēdējo reizi atkārtoja brīdinājumu. Piepildīdama pravietojumu, tauta Jēzu bija pasludinājusi par Israēla ķēniņu. Viņš bija pieņēmis šo pagodinājumu un piekritis kļūt par ķēniņu. No šāda viedokļa arī vajadzēja rīkoties. Kristus zināja, ka Viņa pūles veikt kādu izmaiņu sabojāto priesteru vidū būs veltīgas, bet, neskatoties uz to, Viņam avs darbs bija jādara, neticīgajai tautai bija jāsniedz pierādījumi pa dievišķo misiju. LI 479.3

Vēlreiz Jēzus pētošais skats pārslīdēja apgānītajam dievnama pagalmam. Viņam pievērsās visu acis. Priesteri un vadītāji, farizeji un pagāni pārsteigti un ar bijību raudzījās uz To, kas Debesu Ķēniņa majestātiskumā stāvēja viņu priekšā. Cauri cilvēciskajai dabai kļuva redzama dievišķā daba, ietērpjot Kristu tādā cieņā un godībā, kādu Viņš agrāk nekad nebija izrādījis. Cik vien ļaužu drūzma to atļāva, tuvumā stāvošie atrāvās pēc iespējas tālāk. Izņemot dažus mācekļus, Pestītājs stāvēja viens pats. Viss bija apklusis. Dziļais klusums šķita nepanesams. Tad Kristus sāka runāt ar tādu spēku, kas ļaudis ietekmēja kā stipras vētras brāzma: “Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam, bet jūs to padarāt par slepkavu bedri.” Viņa balss dievnamā noskanēja kā bazūne. Viņa sejas izteiksme bija barga kā rijoša uguns. Viņš autoritatīvi pavēlēja: “Nesiet to projām!” (Jāņa 2:16) Pirms trim gadiem dievnama vadītāji bija kaunējušies par savu bēgšanu pēc Jēzus pavēles. Viņi paši brīnījās par savām bailēm un savu bezierunu paklausību kādam vienkāršam cilvēkam. Tie uzskatīja par neiespējamu šādai necienīgai pakļāvībai atkārtoties. Bet tagad tie pārbijās vēl vairāk nekā toreiz un Jēzus pavēlei paklausīja vēl steidzīgāk. Nebija neviena, kas uzdrošinātos apšaubīt Viņa autoritāti. Dzīdami lopus sev pa priekšu, priesteri un tirgotāji bēga no Viņa. LI 479.4

Ceļā no dievnama viņus sastapa daudz ļaužu, kas nāca ar slimniekiem, vaicādami pēc Lielā Ārsta. No bēgošajiem dzirdētais dažiem lika griezties atpakaļ. Tie baidījās satikties ar tik varenu Vīru, kura skats vien jau bija aizdzinis projām priesterus un vadītājus. Bet daudzi izspraucās cauri steidzīgajam pūlim, lai nokļūtu pie Tā, kas bija viņu vienīgā cerība. Kad pūlis no dievnama aizbēga, daudzi tomēr bija palikuši. Tiem tagad pievienojās atnācēji. Atkal dievnama pagalms pildījās ar slimiem un mirstošiem, un atkal Jēzus tiem kalpoja. LI 480.1

Pēc kāda laika priesteri un vadītāji uzdrošinājās atgriezties dievnamā. Kad panika bija pārgājusi, tiem radās liela vēlēšanās uzzināt, ko Jēzus darīs tālāk. Tika gaidīts, ka Viņš varētu ieņemt Dāvida troni. Paklusām atgriezušies dievnamā, tie dzirdēja, kā vīrieši, sievietes un bērni slavēja Dievu. Iegājuši iekšā, viņi sastinga apbrīnojama skata priekšā. Viņi redzēja, kā slimie tika dziedināti, aklo acis atdarītas, kurlie atguva dzirdi, un kroplie lēkāja aiz prieka. Visskaļāk gavilēja bērni. Jēzus bija dziedinājis viņu kaites. Viņš tos bija apskāvis savām rokām un saņēmis sirsnīgus pateicības skūpstus; kamēr Jēzus mācīja tautu, daži pat bija iemiguši pie Viņa krūtīm. Tagad tie līksmām balsīm slavēja Viņu. Tie atkārtoja iepriekšējās dienas “Ozianna!” saucienus un priecīgi vēcināja Pestītāja priekšā palmu zarus. Dievnams vairākkārt atbalsoja priecīgas gaviles: “Slavēts lai ir, kas nāk tā Kunga vārdā!” “Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs!” (Ps. 118:26; Cak. 9:9) “Ozianna Dāvida Dēlam!” LI 480.2

Šīs laimīgās, neapvaldītās balsis bija apvainojums dievnama vecākajiem. Tie sāka rīkoties, lai izbeigtu šādu demonstrāciju. Viņi teica, ka bērnu soļi un līksmie izsaucieni apgānot Dieva namu. Redzot, ka viņu vārdi neatstāj nekādu iespaidu uz ļaudīm, vadītāji vērsās pie Kristus: “Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?” Bet Jēzus tiem atbildēja: “Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: No bērniņu un zīdaiņu mutes Tu sev slavu esi sagādājis?” Pravietojumi bija ziņojuši, ka Kristum jātiek pasludinātam par ķēniņu, un šim apsolījumam vajadzēja piepildīties. Kad priesteri un Israēla vadītāji atteicās vēstīt Viņa slavu, Dievs lika bērniem kļūt par Kunga lieciniekiem. Ja bērnu balsis būtu klusējušas, tad Pestītāja slavu skandētu dievnama pīlāri. LI 480.3

Farizeji bija ārkārtīgi satraukti un apmulsuši. Tagad te pavēlēja kāds, kuru tie nespēja iebiedēt. Jēzus bija uzņēmies savus dievnama aizbildņa pienākumus. Vēl nekad Viņš nebija izrādījis šādu ķēnišķu varu. Nekad agrāk Viņa vārdiem un darbiem nebija bijusi tik liela ietekme. Viņš bija darījis brīnumdarbus visā Jeruzālemē, bet vēl nekad tik svinīgi un iespaidīgi. Priesteri un vadītāji neuzdrošinājās Jēzum izrādīt atklātu naidu ļaužu klātbūtnē, kuri bija redzējuši Viņa brīnumdarbus. Lai gan par Viņa atbildi saniknoti un apkaunoti, tanī dienā tie tomēr neko vairāk nespēja izdarīt. LI 481.1

Nākamajā rītā Sinedrijs atkal apsprieda savu rīcības plānu pret Jēzu. Pirms trim gadiem tie bija pieprasījuši zīmi, kas apliecinātu, ka Viņš ir Mesija. Kopš tā laika Kristus bija darījis varenus darbus visā zemē. Viņš bija dziedinājis slimos, brīnumainā veidā paēdinājis tūkstošus, staigājis pa viļņiem un ar vārdiem apklusinājis sabangotu jūru. Viņš daudzkārt bija lasījis cilvēku sirdis kā atvērtu grāmatu, bija izdzinis velnus un uzmodinājis mirušos. Viņa mesiāniskās sūtības pierādījumi vadītājiem bija acīm redzami. Tagad tie nolēma vairs neprasīt Viņa varas zīmes, bet izvilināt no Viņa atzīšanos vai paziņojumu, uz kura pamata Viņu varētu notiesāt. LI 481.2

Ieradušies dievnamā, kur Viņš mācīja, tie jautāja: “Kādā varā Tu to dari? Un kas Tev deva tādu varu?” Tie cerēja, ka Jēzus apgalvos, ka Viņa vara ir no Dieva. Šādu apgalvojumu viņi bija paredzējuši noliegt. Bet Jēzus tos sagaidīja ar jautājumu par šķietami citu tēmu un apsolīja tiem atbildēt ar nosacījumu, ja tie sniegs atbildi uz Viņa jautājumu. “No kurienes bija Jāņa kristība?” Viņš jautāja, “vai no Debesīm, vai no cilvēkiem?” LI 481.3

Priesteri redzēja, ka ir nonākuši dilemmas priekšā, kur sofistika vairs nelīdz. Ja tie sacītu, ka Jāņa kristības bija no Debesīm, tad kļūtu redzams, ka tie runā sev pretī. Kristus varētu teikt: “Kāpēc tad jūs viņam neticējāt?” Jānis taču par Jēzu bija liecinājis: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29) Ja priesteri ticēja Jāņa liecībai, kā viņi varēja noliegt, ka Kristus ir Mesija? Ja tie pateiktu savas īstās domas, ka Jāņa sludināšana bijusi cilvēciska, tad saceltu pret sevi sašutuma vētru, jo ļaudis ticēja, ka Jānis bijis pravietis. LI 481.4

Cilvēki ar vislielāko interesi gaidīja izšķirošo atbildi. Viņi zināja, ka priesteri bija atklāti liecinājuši, ka pieņem Jāņa kalpošanu, tādēļ cerēja, ka tie bez kavēšanās atzīs, ka Viņš ir Dieva sūtīts. Bet, paklusām kopīgi apspriedušies, priesteri nolēma sevi nenodot. Liekulīgi ēlodami neizpratni, tie sacīja: “Mēs nezinām.” Tad Kristus teica: “Tad arī Es jums nesaku, kādā varā Es to daru!” LI 482.1

Rakstu mācītājiem, priesteriem un vecākajiem vairs nebija ko sacīt. Apmulsuši un vīlušies tie stāvēja sadrūmušām sejām, neuzdrošinādamies Kristum uzdot vēl kādus jautājumus. Savas gļēvulības un nenoteiktības dēļ tie lielā mērā bija zaudējuši cieņu to ļaužu acīs, kas turpat stāvēja un priecājās par šo augstprātīgo, paštaisno cilvēku sakāvi. LI 482.2

Visi šie Kristus vārdi un darbi bija svarīgi, un to ietekme bija jūtama vēl pēc Viņa krustā sišanas un pacelšanās Debesīs. Daudzi no tiem, kas toreiz ar visdziļāko interesi gaidīja Jēzus pratināšanas iznākumu, vēlāk kļuva par Viņa mācekļiem. Šinī notikumiem bagātajā dienā tie pirmo reizi sajuta, ka Kristus vārdi tos saista pie Viņa. Skats dievnama pagalmā nekad neizzuda no viņu atmiņas. Starp Jēzu un augsto priesteri viņu sarunas laikā bija redzams krass pretstats. Lepnais garīdznieks bija tērpies krāšņās, dārgās drēbēs. Galvu sedza mirdzoša tiāra. Viņa stāja bija valdonīga, galvas mati un bārda — ilgo mūža gadu sidraboti. Viņa āriene klātesošajiem iedvesa bijību. Šīs ievērojamās personības priekšā stāvēja Debesu Valdnieks bez rotām un greznuma. Viņa drēbes bija ceļā noputējušas, seja bāla un pauda lēnprātību un skumjas, bet tur iezīmējās arī tāda cieņa un labvēlība, kas ārkārtīgi kontrastēja ar augstprātīgā, pašapzinīgā un dusmīgā augstā priestera izskatu. Daudzi no tiem, kas bija liecinieki Jēzus vārdiem un rīcībai dievnamā, no šī brīža savās sirdīs Viņu uzņēma kā Dieva pravieti. Bet, tā kā tautas noskaņojums kļuva Jēzum arvien labvēlīgāks, priesteru naids pret Pestītāju pieauga. Gudrība, ar kādu Kristus izvairījās no tautas vadītāju izliktajiem slazdiem un kas bija pierādījums tam, ka Viņš ir Dievs, tikai pielēja eļļu viņu dusmu liesmām. LI 482.3

Cīņā ar rakstu mācītājiem Kristus mērķis nebija savus pretiniekus pazemot. Viņš nepriecājās, redzot tos nonākam strupceļā. Viņam bija svarīga mācība. Jēzus savus pretiniekus pārmācīja, ļaudams tiem sapīties pašu izmestajā tīklā. Viņu atzīšanās nezināšanā par Jāņa kristību būtību deva Viņam izdevību runāt, un Jēzus šo izdevību izmantoja, parādīdams tiem viņu īsto stāvokli, tā daudzajiem iepriekšējiem brīdinājumiem pievienojot vēl vienu. “Kā jums šķiet?” Viņš sacīja. “Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: “Dēls, ej un strādā šodien manā vīna kalnā.” Un tas atbildēja un sacīja: “Jā, kungs!” Bet viņš negāja. Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: “Es negribu.” Bet pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja. Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?” LI 482.4

Šis pēkšņais jautājums Jēzus klausītājus pārsteidza nesagatavotus. Viņi uzmanīgi bija klausījušies līdzību un bez kavēšanās atbildēja: “Pēdējais.” Tad, cieši tos uzlūkodams, Jēzus nopietnā un svinīgā balsī paziņoja: “Patiesi, Es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs. Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt.” LI 483.1

Priesteri un tautas vecākie nevarēja darīt neko citu, kā atbildēt uz Kristus jautājumu, un tā Viņš saņēma no tiem otrajam dēlam labvēlīgu spriedumu. Šis dēls ainoja muitniekus un tos, kurus farizeji nicināja un ienīda. Muitnieki bija ārkārtīgi netikumīgi. Viņi tiešām bija Dieva baušļu pārkāpēji un savā dzīvē parādīja neierobežotu pretošanos Viņa prasībām. Viņi bija nepateicīgi un nesvēti. Uzaicināti iet strādāt Kunga vīna kalnā, viņi augstprātīgi atteicās. Bet, kad nāca Jānis, sludinādams atgriešanos no grēkiem un kristības, muitnieki pieņēma viņa vēsti un tika kristīti. LI 483.2

Pirmais dēls ainoja jūdu tautas vadītājus. Daži no farizejiem gan bija nožēlojuši grēkus un pieņēmuši Jāņa kristības, tomēr tautas vadoņi negribēja apliecināt, ka viņš nācis no Dieva. Jāņa brīdinājumi un apsūdzības tiem nelika izmainīt savu dzīvi. Tie “ir nicinājuši Dieva padomu viņu pašu labā un palikuši viņa nekristīti”. (Lūk. 7:30) Tie izturējās pret viņa vēsti ar necieņu. Līdzīgi pirmajam dēlam, kas uz aicinājumu atbildēja: “Jā, kungs!”, bet negāja, priesteri un bauslības mācītāji ar vārdiem apliecināja paklausību, bet dzīvē parādīja nepaklausību. Ar vārdiem tie pauda sevišķu dievbijību un apgalvoja, ka paklausot Dieva bauslībai, bet šī paklausība nebija patiesa. Farizeji muitniekus apsūdzēja un lādēja kā neticīgus, tomēr ar savu ticību un darbiem muitnieki rādīja, ka drīzāk ieies Debesu valstībā nekā šie paštaisnie ļaudis, kam bija dota liela gaisma, bet kuru darbi neatbilda viņu apliecinātajai dievbijībai. LI 483.3

Priesteri un rakstu mācītāji nevēlējās paciest šīs skarbās patiesības, tomēr palika klusu, cerēdami, ka Jēzus pateiks kaut ko tādu, ko varētu vērst pret Viņu, taču viņiem bija jāpacieš vēl kas. LI 484.1

“Klausieties citu līdzību,” sacīja Kristus. “Bija nama tēvs, kas dēstīja vīna kalnu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni, iznomāja to strādniekiem un pats aizceļoja. Kad augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus. Bet strādnieki ņēma viņa kalpus, vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem. Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmoreiz, un tie darīja viņiem tāpat. Beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: No mana dēla tie taču kaunēsies. Bet, kad strādnieki ieraudzīja viņa dēlu, tie sacīja savā starpā: Šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu. Un viņi ņēma to, izmeta no vīna kalna ārā un nokāva. Kad nu vīna kalna kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?” LI 484.2

Ar šo jautājumu Jēzus vērsās pie visiem klātesošajiem ļaudīm, bet atbildēja priesteri un rakstu mācītāji. Tie sacīja: “Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīna kalnu citiem strādniekiem, kas viņam atdos augļus īstajā laikā.” Runātāji sākumā nebija sapratuši līdzības nozīmi, bet tad aptvēra, ka paši sev izteikuši spriedumu. Līdzībā namatēvs ainoja Dievu, vīna kalns —jūdu tautu, un sēta — Dieva likumu, kas to apsargāja. Tornis bija dievnama simbols. Vīna kalna kungs bija darījis visu, kas nepieciešams tā labklājībai. “Kas tad Man vēl bija ko darīt Manā vīna dārzā, ko Es nebūtu darījis?” (Jes. 5:4) Tā tika attēlotas Dieva nenogurstošās rūpes par Israēlu. Kā strādniekiem vajadzēja atdot noteiktu daļu vīna kalna augļu, tā Dieva tautas pienākums bija pagodināt Dievu ar dzīvi, kas atbilstu viņu svētajam aicinājumam. Bet, kā strādnieki nogalināja pēc augļiem sūtītos namatēva kalpus, tā jūdi bija nonāvējuši praviešus, ko Dievs bija sūtījis, lai aicinātu viņus atgriezties no grēkiem. Tika nogalināts vēstnesis pēc vēstneša. Tiktāl līdzības atbilstību nevarēja pārprast, bet arī sekojošais bija ne mazāk skaidrs. Mīļotajā dēlā, ko vīna kalna kungs beidzot sūtīja pie nepaklausīgajiem strādniekiem un ko tie sagrāba un nonāvēja, priesteri un vecākie skaidri saskatīja Jēzu un Viņam draudošo likteni. Viņi jau bija ieplānojuši nogalināt To, ko Tēvs sūtīja ar pēdējo aicinājumu. Nepateicīgajiem strādniekiem nolemtā atmaksa simbolizēja to ļaužu likteni, kas Kristu nodos nāvei. LI 484.3

Līdzcietīgi skatīdamies uz viņiem, Pestītājs turpināja: “Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: Akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs? Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus. Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to viņš satrieks.” LI 485.1

Šo pravietojumu jūdi bieži atkārtoja sinagogās, attiecinādami to uz Mesijas nākšanu. Kristus bija jūdu dzīves un visa pestīšanas plāna stūrakmens. Šo Pamatakmeni jūdu nama cēlāji — Israēla priesteri un tautas vadītāji — tagad atmeta. Pestītājs pievērsa viņu uzmanību pravietojumiem, kas rādīja draudošās briesmas. Ar visiem līdzekļiem Jēzus centās atklāt to, kāda ir viņu plānotās rīcības būtība. LI 485.2

Viņa vārdiem bija arī kāds cits nolūks. Jautādams: “Kad nu vīna kalna kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?”, Kristus gribēja panākt, lai farizeji atbild tā, kā tie atbildēja. Viņš atļāva, lai tie paši sevi notiesā. Viņa brīdinājumi, kas nespēja pamudināt uz atgriešanos, apzīmogos viņu bojāeju, tādēļ Jēzus vēlējās, lai tie saprastu, ka paši ir ieveduši sevi šajā postā. Kristus nolūks bija parādīt, ka Dievs rīkojas taisnīgi, atņemdams viņu nacionālās privilēģijas. Šis process jau bija iesācies, un tas beigsies ne tikai ar dievnama un pilsētas izpostīšanu, bet ar visas tautas izklīdināšanu. LI 485.3

Klausītāji brīdinājumu saprata. Bet, neskatoties uz spriedumu, kuru paši bija izteikuši, priesteri un vadītāji piepildīja ainojumu, sacīdami: “Šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu.” “Tie meklēja viņu tvert, bet bijās no ļaudīm”, jo sabiedrības noskaņojums bija Kristum labvēlīgs. LI 485.4

Pamatodamies uz pravietojumu par atmesto akmeni, Kristus atgādināja kādu patiesu notikumu Israēla vēsturē. Tas bija risinājies pirmā tempļa celtniecības laikā. Kaut gan tas attiecās tieši uz Kristus pirmās atnākšanas laiku un bija īpašs aicinājums jūdiem, tā ir mācība arī mums. Kad tika celts Salamana dievnams, milzīgie akmeņi sienām un pamatiem pilnīgi tika sagatavti jau akmeņlauztuvēs. Pēc tam, kad tie bija atvesti uz būvlaukumu, tos vairs ar instrumentiem neapstrādāja: celtnieki tikai ielika šos akmeņus savās vietās. Tā pamatiem bija sagatavots kāds ļoti liels, īpatnējas formas akmens, bet celtnieki tam nevarēja atrast piemērotu vietu un no tā atteicās. Neizlietots un pamests tas ilgi gulēja uz ceļa un tikai traucēja. Bet, nonākuši pie stūra izbūves, celtnieki ilgi meklēja pietiekami lielu, izturīgu piemērotas formas akmeni, kas varētu ieņemt šo vietu un noturēt lielo smagumu, kas uz tā gulsies. Nepārdomāta izvēle šai svarīgajai vietai varētu apdraudēt visas celtnes drošību. Bija jāatrod akmens, kas spētu izturēt saules, aukstuma un vētru ietekmi. Cits pēc cita tika izraudzīti vairāki akmeņi, bet milzīgā svara spiediens tos sadrupināja gabalos. Citi, savukārt, nespēja izturēt straujās atmosfēras pārmaiņas. Beidzot uzmanību piesaistīja sen pamestais akmens. Tas bija atradies zem klajas debess, izturējis saules staru iedarbību un negaisus, bet tajā nebija pat vismazākās plaisas. Celtnieki izmēģināja šo akmeni. Tas bija izturējis visas pārbaudes, izņemot vienu. Ja tas vēl izturētu lielā spiediena pārbaudi, tad to varētu izmantot par stūrakmeni. Izmēģinājums notika. Akmeni atzina par labu, nogādāja nozīmētajā vietā un pārliecinājās, ka tas ir ļoti piemērots. Jesaja pravietiskā atklāsmē redzēja, ka šis akmens simbolizē Kristu. Viņš teica: “Bet turiet gan par svētu to Kungu Cebaotu, bīstieties Viņu, Viņš lai jums iedveš bailes un šausmas! Tad Viņš būs svētums, svētbijīgas cieņas priekšmets, un tajā pašā laikā Viņš būs par apgrēcības akmeni un par piedauzības klinti abiem Israēla namiem, par valgu un par slazdu Jeruzālemes iedzīvotājiem, tā ka daudzi no viņiem paklups, pakritīs un sabruks pavisam, sapīsies, apjuks savā rīcībā un kļūs sagūstīti.” Atklāsmē pārcelts uz Kristus pirmās atnākšanas laiku, pravietis redzēja, ka Kristum būs jāiztur visi tie pārbaudījumi, ko simbolizēja Salamana tempļa stūrakmens pārbaude. “Tādēļ saka Dievs tas Kungs: “Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi nopamatots; kas tic, nepaliks kaunā.” ” (Jes. 8:13-15; 28:16) LI 485.5

Bezgalīgajā gudrībā Dievs izraudzīja pamatakmeni un pats to ielika. Viņš to nosauca par “dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi nopamatots”. Visa pasaule var tam uzlikt savas nastas un bēdas, jo Viņš tās visas spēj noturēt. Tā var būvēt ar pilnīgu drošību. Kristus ir “izraudzīts akmens”. Tos, kas Viņam uzticas, Viņš nekad nepieviļ. Viņš ir izturējis visus pārbaudījumus. Viņš ir panesis Ādama grēka smagumu un tā pēcnācēju grēkus un palicis vairāk nekā uzvarētājs pār ļaunā spēkiem. Viņš nes katra nožēlojoša grēcinieka uzliktās nastas. Kristū grēcīgā sirds tiek stiprināta. Viņš ir drošs pamats. Ikviens, kas cer uz Viņu, var būt pilnīgi mierīgs. LI 486.1

Jesajas pravietojumā Kristus ir atzīts gan kā drošs pamats, gan arī kā piedauzības akmens. Apustulis Pēteris, rakstīdams Svētā Gara iedvesmā, skaidri parāda, kam Kristus ir pamatakmens un kam piedauzības akmens: “Ja jūs esat baudījuši, ka tas Kungs ir labs, ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu, un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu. Jo ir rakstīts: “Redzi, Es Ciānā lieku izredzētu, dārgu stūra akmeni, un kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā.” Tad nu jums, kas ticat, tas ir dārgs ieguvums, bet neticīgiem: akmens, ko nama cēlāji atmetuši, tas ir tapis par stūra akmeni, un ir akmens, pār kuru krīt, un klints, pie kuras piedauzās. Tiem tas ir par piedauzību, kas neklausa vārdam.” (1. Pēt. 2:3-8) LI 487.1

Tiem, kas tic, Kristus ir drošs pamats. Tie krīt uz Klinti un sašķīst. Ar to attēlota pakļaušanās un uzticēšanās Kristum. Krist uz Klinti un tikt satriektam nozīmē atstāt savu paštaisnību un bērna pazemībā iet pie Kristus, nožēlojot savus grēkus un uzticoties Viņa piedodošajai mīlestībai. Tas pats sakāms par ticību un paklausību, ko mēs ceļam uz Kristus kā sava pamata. LI 487.2

Uz šī dzīvā akmens var celt kā jūdi, tā pagāni. Tas ir vienīgais pamats, uz kura mēs varam droši būvēt. Tas ir pietiekami liels visiem un pietiekami izturīgs zem visas pasaules svara un nastām. Savienībā ar Kristu, dzīvo Akmeni, visi, kas uz tā ceļ, kļūst par dzīviem akmeņiem. Daudzi cilvēki ar pašu pūlēm ir apcirsti, apslīpēti un izdaiļoti, bet nespēj kļūt par “dzīviem akmeņiem”, jo nav savienoti ar Kristu. Bez šīs savienības neviens cilvēks nevar tikt glābts. Bez Kristus dzīvības mūsos mēs nespējam pastāvēt kārdināšanu vētrās. Mūsu mūžīgā drošība ir atkarīga no tā, vai mēs būvējam uz droša pamata. Šodien daudzi būvē uz nepārbaudīta pamata. Kad lietus līst un vētras trako, un uznāk plūdi, viņu nams sabrūk, jo tā pamats neatrodas uz Mūžīgās Klints, drošā Stūrakmens — Jēzus Kristus. LI 487.3

“Tiem, kas, nepaklausīgi būdami, pie tā vārda piedauzās,” Kristus ir klupšanas akmens. Bet “akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni”. Līdzīgi atmestajam akmenim Kristus savā zemes dzīves kalpošanas laikā izturēja necieņu un apvainojumus. “Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no Viņa vairījās, Vīrs, kam nebija svešas sāpes (..), mēs Viņu ne par ko neturējām.” (Jes. 53:3) Bet jau tuvu bija laiks, kad Viņam jākļūst pagodinātam. Ar augšām-celšanos no mirušajiem Viņš tiks “paaugstināts par Dieva Dēlu spēkā”. (Rom. 1:4) Savas otrās atnākšanas laikā Viņš parādīsies kā Debesu un zemes Valdnieks. Tie, kas tagad gatavojās Jēzu sist krustā, būs spiesti atzīt Viņa varenību. Visa plašā Visuma priekšā atmestais Akmens kļūs par Stūrakmeni. LI 487.4

“Bet, uz ko tas kritīs, to tas sadragās.” Ļaudīm, kas atmeta Kristu, drīz vajadzēja piedzīvot savas pilsētas un tautas izpostīšanu. Viņu godībai jātiek satriektai un aizslaucītai kā putekļiem vējā. Bet kas iznīcināja jūdus? Tā pati Klints, kas kļūtu par viņu Patvērumu, ja viņi būtu cēluši uz tās. Tā bija nicinātā Dieva laipnība, atstumtā taisnība un necienītā žēlastība. Cilvēki nostājās pret Dievu, un viss, kas tiem būtu kļuvis par pestīšanu, izvērtās par bojāeju. Viss, ko Dievs bija devis dzīvībai, tagad tiem atnesa nāvi. Jeruzālemes izpostīšana bija saistīta ar jūdu sagatavoto Kristus krustā sišanu. Golgātā izlietās asinis kļuva par iemeslu viņu bojāejai šeit un mūžīgi. Gluži tāpat būs pēdējā lielajā dienā, kad sods skars visus, kas atmet Dieva žēlastību. Kristus, viņu klupšanas akmens, tiem būs kā atriebības klints. Viņa vaiga godība, kas taisnajiem ir dzīvība, bezdievīgajiem būs rijoša uguns. Grēcinieks tiks iznīcināts, tāpēc ka būs atmetis mīlestību un nicinājis žēlastību. LI 488.1

Ar daudzām ilustrācijām un atkārtotiem brīdinājumiem Jēzus rādīja, kādas sekas piedzīvos jūdi, atsakoties no Dieva Dēla. Ar šiem pašiem vārdiem Viņš vēršas pie visiem tiem visos laikos, kas atsakās Viņu pieņemt par savu Pestītāju. Visi brīdinājumi ir domāti arī šiem ļaudīm. Apgānītais dievnams, nepaklausīgais dēls, viltīgie strādnieki, nievājošie nama cēlāji parādās katra grēcinieka piedzīvojumos. Ja viņš neatgriežas, to gaida minētajās līdzībās attēlotais liktenis. LI 488.2