Laikmetu Ilgas

63 nodaļa. “Tavs Ķēniņš nāk!”

(Mat. 21:1-11; Marka 11:1-10; Lūk. 19:29-44; Jāņa 12:12-19) LI 463.1

“Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa. ” (Cak. 9:9) LI 463.2

Ar šiem vārdiem pieci simti gadus pirms Kristus dzimšanas pravietis Cakarija pasludināja Israēla Ķēniņa nākšanu. Šim pravietojumam vajadzēja piepildīties. Tas, kurš tik ilgi bija noraidījis ķēniņa godu, tagad nāca uz Jeruzālemi kā apsolītais Dāvida troņ-mantnieks. LI 463.3

Tā bija nedēļas pirmā diena, kad Kristus svinīgi iejāja Jeruzālemē. Ļoti vēlēdamies kļūt par sagaidīšanas lieciniekiem, Viņu pavadīja daudz ļaužu, kas bija sapulcējušies pie Viņa Betānijā. Daudz cilvēku bija ceļā uz pilsētu, lai tur nosvinētu Pasā svētkus; arī tie pievieno-jās ļaužu pulkiem, kas gāja kopā ar Jēzu. Likās, ka gavilē visa daba. Koki bija tērpti zaļumā, un to ziedu jaukā smarža pildīja gaisu. Ļaudis iedvesmoja jauna dzīvība un prieks. Atkal uzplauka cerība par gaidāmo valstību. LI 463.4

Gribēdams iejāt Jeruzālemē, divus no saviem mācekļiem Jēzus bija aizsūtījis pēc ēzeļa un kumeļa. Jau kopš dzimšanas Pestītājs bija atkarīgs no svešu ļaužu laipnības. Silīte, kurā Viņš gulēja, bija aizdota dusas vieta. Lai gan Viņam pieder lopi uz tūkstošiem pakalnu, tagad Viņš ir atkarīgs no svešinieka laipnības, lai dabūtu ēzeli, uz kura kā Ķēniņam iejāt Jeruzālemē. Taču brīdī, kad Viņš saviem mācekļiem dod norādījumus šī uzdevuma veikšanai, parādās Kristus dievišķīgums. Kā Viņš jau iepriekš bija paredzējis, lūgums “Kungam tā vajag” tiek tūlīt izpildīts. Savai misijai Jēzus izvēlējās kumeļu, uz kura vēl neviens nebija sēdējis. Mācekļi priecīgā pacilātībā uzklāja dzīvniekam drēbes un uzsēdināja uz tā savu Kungu. Līdz šim Jēzus vienmēr bija ceļojis kājām, un mācekļi sākumā brīnījās, ka tagad Viņš vēlas jāt. Bet viņu sirdīs iedegās cerība un priecīga doma, ka Kristus ieiet Jeruzālemē pasludināt sevi par Ķēniņu. Jau pa ceļam, izpildot uzdevumu, tie savas gaišās cerības izpauda Jēzus draugiem, un tā tuvu un tālu izplatījās satraukums, tautas gaidas un ilgas sakāpinot līdz visaugstākajai pakāpei. LI 463.5

Kristus ievēroja jūdu ķēniņu iejāšanas paradumu. Dzīvnieks, ar kuru Viņš jāja, bija tāds, kādu izmantoja Israēla ķēniņi; arī pravietojumos bija pasludināts, ka tādā veidā Mesija ienāks savā valstībā. Tiklīdz Viņš bija uzsēdināts uz ēzeļa kumeļa, gaisu satricināja spēcīgs prieka un gaviļu sauciens. Ļaužu pulks Viņu apsveica kā Mesiju, savu Ķēniņu. Jēzus pieņēma izrādīto godbijību, ko agrāk nekad nebija pieļāvis. Mācekļi to uztvēra kā pierādījumu, ka tūlīt piepildīsies viņu jaukās cerības, un tie Jēzu redzēs kā valdnieku. Tautas masas bija pārliecinātas, ka ir pienākusi atbrīvošanas stunda. Iztēlē tās jau redzēja Romas karapulkus aizejam no Jeruzāle- mes un Israēlu atkal kļūstam par neatkarīgu nāciju. Visi jutās laimīgi un pacilāti. Ļaudis sacentās Viņa godināšanā. Tie nespēja radīt ārēju greznību vai krāšņumu, bet sniedza Viņam pielūgsmi no savām laimīgajām sirdīm. Tie nevarēja Jēzu apveltīt ar dārgām dāvanām, bet izklāja virsdrēbes kā paklāju uz Viņa ceļa un izkaisīja arī olīvkoku un palmu kuplos zarus. Triumfa gājienu tie nevarēja ievadīt ar ķēnišķīgiem karogiem, bet viņi nocirta platus palmu zarus, pašas dabas dotās uzvaras emblēmas, un tos vēcināja, skanot apsveikuma un “Ozianna!” saucieniem. LI 465.1

Virzoties uz priekšu, ļaužu pulks pastāvīgi pieauga, jo daudzi, kas dzirdēja par Jēzus nākšanu, steidzās pievienoties gājienam. Pūlim nepārtraukti pievienojās jauni skatītāji, vaicādami: “Kas tas tāds? Ko nozīmē visa šī kņada?” Viņi visi bija dzirdējuši par Jēzu un gaidīja Viņa ierašanos Jeruzālemē. Bet tie labi zināja, ka līdz šim Pestītājs bija izjaucis visas ļaužu pūles celt Viņu tronī, tāpēc jutās ļoti pārsteigti, uzzinot, ka tas tiešām ir Jēzus. Tie brīnījās, kas tagad radījis tādu pārmaiņu Kristū, kurš apgalvoja, ka Viņa valstība nav no šīs pasaules. LI 465.2

Šos jautājumus apklusina gaviļu saucieni. Sajūsminātais pūlis tos atkal un atkal atkārto; tos uztver tālāk esošie ļaudis un atbalso apkārtējie kalni un ielejas. Tad gājienam pievienojas ļaužu pūļi no Jeruzālemes. Tūkstošiem Pasā svētku dalībnieku tagad traucas apsveikt Jēzu. Tie Viņu sveic ar palmu zaru vēcināšanu un svēto dziesmu skaņām. Priesteri dievnamā pūš bazūnes uz vakara dievkalpojumu, bet tikai nedaudzi paklausa šim aicinājumam, un rakstu mācītāji satraukti saka cits citam: “Visa pasaule ir aizgājusi līdz ar Viņu!” LI 465.3

Nekad vēl savā zemes dzīvē Jēzus nebija pieļāvis tādu demonstrāciju. Viņš arī skaidri redzēja iznākumu. Tas Viņu aizvedīs pie krusta. Bet Kristus nolūks bija pieteikt sevi kā Glābēju. Viņš gribēja ļaužu uzmanību pievērst upurim, kas vainagoja Viņa misiju kritušās cilvēces labā. Kamēr tauta pulcējās Jeruzālemē, lai svinētu Pasā svētkus, Viņš — īstais Upura Jērs — brīvprātīgi nošķīra sevi par upuri. Visos nākamajos gadsimtos Viņa nāvi pasaules grēku dēļ Kristus draudzei būs jāpadara par dziļu pārdomu un pētījumu tēmu. Katram ar to saistītam faktam vajadzētu mūs pacelt pāri šaubām. Tāpēc arī bija nepieciešams, lai visu ļaužu acis vērstos uz Viņu. Notikumiem pirms Viņa lielā Upura vajadzēja norādīt uz pašu Upuri. Pēc tādas demonstrācijas kā šī, kas pavadīja Viņa iejāšanu Jeruzālemē, visām acīm vajadzēja sekot beigu cēliena straujajai gaitai. LI 466.1

Ar triumfālo iejāšanu saistītie notikumi būs tautas pārrunu temats, un tie liks visiem domāt par Jēzu. Pēc krustā sišanas daudzi atcerēsies šos notikumus saistībā ar Viņa tiesāšanu un nāvi. Tas viņus ierosinās pētīt pravietojumus un pārliecināties, ka Jēzus ir Mesija, un pie ticības atgriezto skaits vairosies visās zemēs. LI 466.2

Šinī vienīgajā savas zemes dzīves triumfa ainā Pestītājs būtu varējis parādīties Debesu eņģeļu un Dieva bazūnes pavadībā, bet šāda demonstrācija būtu pretrunā ar Viņa misijas mērķi, pretrunā ar likumiem, kas pārvaldīja visu Viņa dzīvi. Jēzus palika uzticīgs pazemības pilnajam ceļam, ko pats bija izvēlējies. Viņam bija jānes cilvēces nastas, līdz Viņa dzīvība tiks nodota par pasaules dzīvību. LI 466.3

Šī diena, kas mācekļiem šķita kā viņu dzīves lielā diena, būtu bijusi drūmu mākoņu apēnota, ja tie zinātu, ka svētki ir ievads viņu Mācītāja ciešanām un nāvei. Lai gan Viņš vairākkārt tiem bija stāstījis par to, ka noteikti tiks upurēts, tomēr šī brīža gavilēs tie aizmirsa Viņa skumjos vārdus un raudzījās nākotnē uz Kristus laimīgo valdīšanu Dāvida tronī. LI 466.4

Gājienam nepārtraukti pievienojās jauni dalībnieki, un gandrīz visus bez izņēmuma pārņēma vispārējā sajūsma, un tie pievienojās “Ozianna!” saucieniem, kas skanēja un atbalsojās no kalna uz kalnu un no ielejas ielejā. Nemitīgi bija dzirdami arvien jauni izsaucieni: “Ozianna Dāvida Dēlam! Slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākajās Debesīs!” LI 466.5

Nekad agrāk vēl pasaule nebija piedzīvojusi šādu triumfa gājienu. Tas nepavisam nelīdzinājās šīs zemes slaveno uzvarētāju parādēm. Nebija nekādu noskumušu gūstekņu rindu, kas kā valdnieka drošsirdības trofejas iezīmētu šo ainu. Pestītājam bija slavas trofejas no Viņa mīlestības darbiem grēcīgo cilvēku labā. Tur bija gūstekņi, ko Viņš izglābis no sātana varas, kas tagad par savu atsvabināšanu slavēja Dievu. Aklie, kuriem Viņš atdevis redzi, skrēja pa priekšu. Mēmie, kuru mēles Viņš bija atraisījis, sauca visskaļākos “Ozianna!”. Kroplie, kurus Viņš bija dziedinājis, lēca aiz prieka un rosīgāk par visiem lauza palmu zarus, un vēcināja tos Pestītāja priekšā. Atraitnes un bāreņi slavēja Jēzus vārdu par žēlastības darbiem viņu labā. Dziedinātie spitālīgie izklāja savas tīrās drēbes Viņa ceļā un apsveica Viņu kā godības Ķēniņu. Šajā pulkā bija arī tie, kurus Viņa balss bija uzmodinājusi no nāves miega. Lācars, kura ķermenis kapā jau bija sācis trūdēt, bet kurš tagad priecājās vīrišķības spirgtumā un spēkā, veda dzīvnieku, uz kura jāja Pestītājs. LI 467.1

Arī daudzi farizeji bija šī skata aculiecinieki un, skaudībā un dusmās degdami, centās apslāpēt tautas sajūsmas vilni. Ar visu savu varu tie pūlējās apklusināt ļaudis, bet viņu aicinājumi un draudi gaviles tikai palielināja. Viņi baidījās, ka ļaužu pulki, apzinādamies savu skaitu un spēku, varētu Jēzu iecelt par ķēniņu. Ķeroties pie pēdējā līdzekļa, tie izspraucās cauri drūzmai līdz Pestītājam un griezās pie Viņa ar pārmetumiem un draudiem: “Mācītāj, apsauc savus mācekļus!” Tie paziņoja, ka šādas trokšņainas demonstrācijas nav likumīgas un valsts vara tādas nav atļāvusi. Bet tos apklusināja Jēzus atbilde: “Es jums saku, ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.” Šī triumfa aina bija paša Dieva izraisīta. Pravietis to bija iepriekš pasludinājis, un cilvēki bija bezspēcīgi kaut ko traucēt. Ja cilvēki nepiepildītu Dieva plānu, Dievs būtu piešķīris balsi nedzīviem akmeņiem, un tie būtu apsveikuši Viņa Dēlu ar slavu un gavilēm. Kad apklusinātie farizeji bija atkāpušies, simtiem balsu skandēja pravieša Cakarijas vārdus: “Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” LI 467.2

Kad gājiens sasniedza kalna nogāzi un gatavojās doties lejup uz pilsētu, Jēzus apstājās, un viss ļaužu pulks līdz ar Viņu. Pestītāja priekšā, rietošās saules staru apmirdzēta, savā skaistumā atklājās Jeruzāleme. Visu skatus saistīja dievnams. Visā krāšņumā tas pacēlās pāri pilsētai un šķita tiecamies pretī debesīm, it kā norādīdams cilvēkiem uz vienīgo, patieso un dzīvo Dievu. Jau ilgi dievnams bija bijis jūdu tautas gods un lepnums. Arī romieši lepojās ar tā krāšņumu. Romiešu ieceltais ķēniņš jūdiem palīdzēja to at-jaunot un izgreznot, un Romas imperators to apveltīja ar savām dāvanām. Izturības, bagātības un krāšņuma dēļ tas bija kļuvis par vienu no pasaules brīnumiem. LI 467.3

Vakara saulei sārtojot un zeltojot debesis, tās brīnišķīgais mirdzums apgaismoja spoži baltās marmora tempļa sienas un apzeltītos pīlārus. No kalna, uz kura stāvēja Jēzus un Viņa pavadoņi, dievnams izskatījās kā ar zelta tornīšiem rotāts masīvs sniega veidojums. Pie ieejas bija redzams labāko mākslinieku no zelta un sudraba darināts vīnogulājs ar zaļām lapām un smagiem augļu ķekariem. Šis mākslas darbs attēloja Israēlu kā auglīgu vīna koku. Ar izsmalcinātu gaumi un lielisku meistarību bija apvienoti zelts, sudrabs un košais zaļums. Tā kā vīnogulājs skaisti vijās ap balti mirdzošajiem pīlāriem, ar savām spīdīgajām stīgām turēdamies pie zelta rotājumiem, tas uztvēra rietošās saules starus, kas mirdzēja it kā no Debesīm aizgūtā godībā. LI 468.1

Jēzus noraudzījās šajā skatā, un milzīgajā ļaužu pūlī, ko bija savaldzinājusi negaidīti skaistā aina, gaviles apklusa. Visu acis pievērsās Pestītājam cerībā Viņa sejā saskatīt to pašu sajūsmu, ko izjuta viņi. Bet tā vietā bija skumjas. Tie jutās pārsteigti un vīlušies, redzot, ka Viņa acis pildās asarām, ka Viņa stāvs dreb kā koks pirms negaisa un no trīcošajām lūpām izlaužas sāpju vaids, nākdams no salauztas sirds dziļumiem. Kāds skats tas bija Debesu eņģeļiem! Viņu mīļotais Pavēlnieks sirdssāpēs raud! Kāds skats līksmajam ļaužu pulkam, kas ar gaviļu saucieniem un, palmu zarus vēcinādami, pavadīja Jēzu uz krāšņo pilsētu, kur, kā tie no visas sirds cerēja, Viņš sāks valdīt. Kristus bija raudājis pie Lācara kapa, bet tās bija dievišķas skumjas aiz līdzjūtības pret cilvēces ciešanām. Šīs negaidītās skumjas šķita kā vaimanas varenā gaviļu korī. Kad visi līksmojās un parādīja Viņam godu, Israēla Ķēniņš raudāja. Tās nebija klusas prieka asaras, bet nevaldāmu sāpju vaidi. Lielo ļaužu pulku pēkšņi pārņēma drūma sajūta. Ovācijas apklusa. Daudzi sāka raudāt, jūtot līdzi sāpēm, kuras nespēja saprast. LI 468.2

Jēzus asaras neizraisīja nojausma par Viņa paša gaidāmajām ciešanām. Turpat bija Ģetzemane, kur drīz vien pār Viņu nolaidīsies drausmīga tumsa. Skatam atklājās arī Avju vārti, pa kuriem gadsimtiem ilgi bija vesti upurējamie dzīvnieki. Šiem vārtiem drīz vajadzēja atvērties Viņa, lielā Upura, priekšā, uz kura nāvi par pasaules grēkiem norādīja visi līdz šim pienestie upuri. Tuvumā bija arī Golgāta, Viņa drīzo ciešanu un nāves vieta. Tomēr ne šo nežēlīgās nāves atgādinājumu dēļ Pestītājs dvēseles mokās raudāja. Viņš neskuma pats par sevi. Domas par paša ciešanām nebiedēja Viņa cēlo, pašuzupurīgo dvēseli. Jēzus sirdī kā šķēps bija iedūries skats uz Jeruzālemi, uz Jeruzālemi, kas bija atmetusi Dieva Dēlu, nonicinājusi Viņa mīlestību, kas neļāva sevi pārliecināt ar Viņa varenajiem brīnumdarbiem un tagad gatavojās atņemt Viņam dzīvību. Viņš redzēja, kāda tā bija savā grēkā, atmetot Glābēju, un kāda tā varēja būt, ja pieņemtu Viņu, kas vienīgais spēj dziedēt tās vainas. Kristus bija nācis šo pilsētu atpestīt. Kā Viņš varēja no tās atteikties? LI 468.3

Israēls bija izredzēta tauta; Dievs bija darījis viņu templi par savu mājvietu; skaisti pacēlās “Ciānas kalns, visas zemes prieks”. (Ps. 48:3) Raksti vēstīja par Kristus vairāk nekā tūkstoš gadus ilgajām sargājošajām rūpēm un maigo mīlestību, tādu, kā tēvs parāda savam vienīgajam bērnam. Šinī dievnamā pravieši bija izteikuši savus svinīgos brīdinājumus. Šeit tika līgoti degošie kvēpināmie trauki un vīraka smarža, sajaukdamās ar apmeklētāju lūgšanām, pacēlās pie Dieva. Te lija upuru dzīvnieku asinis, ainodamas Kristus asinis. Šeit virs žēlastības krēsla Jehova atklāja savu godību. Šeit priesteri izpildīja ikdienas kalpošanu, un šo simbolu un ceremoniju krāšņums bija turpinājies gadsimtiem ilgi. Bet nu visam tam jāizbeidzas. LI 469.1

Jēzus pacēla roku, kas tik bieži bija svētījusi slimos un ciešanu nomāktos, un, izstiepdams to pret bojāejai nolemto pilsētu, sāpju aizlauztā balsī izsaucās: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs!” Te Pestītājs apklusa un atstāja nepateiktu to, kāds būtu Jeruzālemes stāvoklis, ja tā pieņemtu palīdzību, ko Dievs gribēja sniegt, dāvājot savu mīļoto Dēlu. Ja Jeruzāleme būtu zinājusi to, ko tā varēja zināt, un būtu ņēmusi vērā no Debesīm sūtīto gaismu, tā baudītu labklājību, tā būtu kā ķēniņiene, kas ir brīva Dieva piešķirtā spēka varenībā. Nekad pie tās vārtiem nestāvētu apbruņoti karavīri, neviens Romas karogs neplīvotu uz tās mūriem. Dieva Dēls garā skatīja slavu un godību, ar kādu Jeruzāleme varētu tikt svētīta, ja būtu pieņēmusi savu Pestītāju. Viņš zināja, ka caur Viņu tā būtu dziedināta no savas grūtās slimības, atbrīvota no verdzības un izveidota par metropoli. Miera balodis no tās mūriem izlidotu pie visām tautām. Tā būtu pasaules slavas vainagota. LI 469.2

Bet spožā Jeruzālemes iespējamās nākotnes aina Pestītāja skatienam izgaist. Viņš skaidri saprot, kas šī pilsēta tagad ir Romas jūgā, piedzīvojusi Dieva neapmierinātību un nolemta Viņa tiesas sodam. Viņš turpina paust savas skumjas: “Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” LI 470.1

Kristus nāca, lai glābtu Jeruzālemi un tās bērnus, bet farizejiskā augstprātība, liekulība, skaudība un dusmas kavēja Viņu īstenot šo nodomu. Jēzus zināja, kāda briesmīga atmaksa nāks pār izpostīšanai nolemto pilsētu. Viņš redzēja Jeruzālemi karaspēka aplenkumā, tās ielenktos iedzīvotājus pakļautus badam un nāvei, mātes ēdam savu bērnu līķus un vecākus un bērnus izraujam cits citam pēdējo ēdiena kumosu, kad neizturama bada mokas būs iznīcinājušas dabiskās mīlestības jūtas. Viņš redzēja, kā jūdu stūrgalvība, kas jau izpaudās, atmetot piedāvāto pestīšanu, liks tiem nepadoties uzbrucēju armijām. Golgātā, kur pašam būs jātiek paaugstinātam, Viņš redzēja krustu mežu. Viņš redzēja nelaimīgos iedzīvotājus izciešam spīdzināšanu uz moku rīkiem un mirstam krusta nāvē, skaistās pilis izpostītas, dievnamu drupās un ne akmeni uz akmens neatstātu no tā biezajiem mūriem, bet pašu pilsētu uzartu kā tīrumu. Šo šausmu ainu vērojot, Pestītājam bija jāraud visskaudrākajās sirdssāpēs. LI 470.2

Jeruzāleme bija Viņa rūpju bērns, un kā mīļš tēvs raud par nomaldījušos dēlu, tā Jēzus raudāja par mīļoto pilsētu. Kā Es tevi varu atstāt? Kā Es varu skatīties uz tevi, bojāejai nolemtu? Vai Man jāļaj tev iet un piepildīt savu noziegumu mēru? Viena dvēsele ir tik vērtīga, ka, salīdzinājumā ar to, pasaules kļūst nenozīmīgas, bet šeit vesela tauta iet bojā. Kad ātri uz rietu slīdošā saule nozudīs aiz apvāršņa, Jeruzālemes žēlastības diena būs beigusies. Kamēr procesija kavējās Eļļas kalna nogāzē, Jeruzālemei vēl nebija par vēlu atgriezties. Bet žēlastības eņģelis drīz sakļaus savus spārnus, lai nokāptu no zelta troņa un dotu vietu taisnīgumam un ātri sekojošajam sodam. Tomēr Kristus cēlā sirds joprojām lūdza par Jeruzālemi, kas bija apsmējusi piedāvāto žēlastību, nicinājusi brīdi- nājumus un tagad gatavojās aptraipīt savas rokas Viņa asinīs. Ja tikai Jeruzāleme nožēlotu un atgrieztos, vēl nebūtu par vēlu. Vai kāds labs eņģelis nevarētu to pievērst Pestītāja mīlestībai un aizkavēt tās likteni, kamēr vēl rietošās saules stari kavējās dievnama torņos? Ak, skaistā, bet nesvētā pilsēta, kas ar akmeņiem nomētāja praviešus, kas atmeta Dieva Dēlu un, nevēlēdamās atgriezties, pati sevi iekala verdzības važās, — tās žēlastības diena gandrīz jau beigusies! LI 470.3

Tomēr Dieva Gars vēlreiz uzrunā Jeruzālemi. Pirms diena ir beigusies, par Kristu tiek nodota vēl viena liecība. Liecības balss skan kā atbilde uz aicinājumu no praviešu laikiem. Ja Jeruzāleme saucienu dzirdēs, ja tā uzņems Pestītāju, kas iejāj pa tās vārtiem, tā var tikt izglābta. LI 471.1

Jeruzālemes rakstu mācītājus ir sasniegusi ziņa, ka milzīga ļaužu pulka pavadībā pilsētai tuvojas Jēzus. Bet tie nevēlas apsveikt Dieva Dēlu. Izbijušies tie iziet Viņam pretī, cerēdami, ka varēs izklīdināt ļaudis. Kad gājiens nāk lejup no Eļļas kalna, rakstu mācītāji to aptur. Viņi jautā, kāpēc tāds troksnis un gaviles? Uz viņu jautājumu: “Kas tas tāds?” mācekļi atbild Svētā Gara iedvesmā. Izteiksmīgiem vārdiem tie atkārto pravietojumus par Kristu: LI 471.2

“Ādams jums sacīs, ka tā ir sievas sēkla, kas samīs čūskas galvu. Prasiet Ābrahāmam, un tas jums teiks: “Viņš ir Melhisedeks, Salemas Ķēniņš — Miera Kēninš.” (Sk. 1. Moz. 14:18) LI 471.3

Jēkabs sacīs, ka Viņš ir Šilo (miers) no Jūdas cilts. (1. Moz. 49:10) Jesaja paskaidros: “Imanuēls”, “Brīnišķais Padomdevējs, Vare-nais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera Lielkungs.” (Jes. 7:14; 9:5) LI 471.4

Jeremija apliecinās, ka Viņš ir Dāvida īstā atvase, “Kungs — mūsu taisnība”. (Jer. 23:5,6) LI 471.5

Daniēls jums paziņos, ka Viņš ir Mesija. LI 471.6

Hozeja paskaidros: “Dievs, tas Kungs, Debesu karapulku Dievs, Kungs Cebaots ir Viņa vārds.” (Hoz. 12:6) LI 471.7

Jānis Kristītājs sacīs: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29) LI 471.8

Visaugstākais no sava godības krēsla pasludinās: “Šis ir Mans mīļais Dēls.” (Mat. 3:17) LI 471.9

Tādēļ mēs, Viņa mācekļi, apliecinām, ka šis ir Jēzus, Mesija, Dzīvības Lielkungs, pasaules Pestītājs. LI 471.10

Pat tumsības varas lielkungs Viņu atzīs, sacīdams: “Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, — Dieva Svētais.” ‘‘(Marka 1:24) LI 471.11