Laikmetu Ilgas

9/88

8 nodaļa. Ierašanās Pasā svētkos

(Lūk. 2:41-51) LI 51.1

Jūdiem divpadsmitais dzīves gads bija robeža, kas bērnību šķir no jaunības. Kad ebreju zēns sasniedza pilnus divpadsmit gadus, viņu nosauca par bauslības dēlu un arī par Dieva dēlu. Viņam piešķīra sevišķu iespēju saņemt garīgas pamācības un gaidīja, ka viņš piedalīsies svētkos un bauslības ceremonijās. Tāpēc, saskaņā ar šo ieradumu, Jēzus zēna gados piedalījās Lieldienu svētceļojumā uz Jeruzālemi. Kā visi dievbijīgi israēlieši, Jāzeps un Marija katru gadu gāja uz Pasā svētkiem, un, kad Jēzus bija sasniedzis attiecīgo vecumu, tie ņēma Viņu līdzi. LI 51.2

Jūdiem bija trīs gadskārtējie svētki: Pasā svētki, Vasarsvētki un Lieveņu svētki, kuros visiem Israēla vīriešiem bija pavēlēts parādīties Kunga priekšā Jeruzālemē. No šiem svētkiem viskuplāk apmeklētie bija Pasā svētki. Tajos sapulcējās daudz dalībnieku no visām zemēm, kurās jūdi bija izkaisīti. Lielos pulkos dievlūdzēji nāca no visām Palestīnas daļām. Ceļojums no Galilejas ilga vairākas dienas, un gan sabiedrības, gan drošības dēļ ceļinieki apvienojās lielākos pulkos. Sievietes un veci vīri pa stāvajiem un klinšainajiem ceļiem jāja ar vēršiem vai ēzeļiem. Stiprākie vīrieši un jaunieši gāja kājām. Pasā svētku laiks bija marta beigās vai aprīļa sākumā, kad visa zeme tērpās ziedos un skanēja putnu dziesmās. Ceļojuma gaitā bija jāiet garām ievērojamām Israēla tautas vēstures vietām, un tēvi un mātes bērniem stāstīja par brīnumdarbiem, ko Dievs savai tautai bija darījis senatnē. Ceļojumā laiku viņi pavadīja ar dziesmām un mūziku, un, kad beidzot skatam parādījās Jeruzālemes torņi, visu balsis apvienojās gaviļu saucienos — “Mūsu kājas te nu stāv tavos vārtos, Jeruzāleme. (..) Miers lai ir tavos mūros un labklājība tavās pilīs!” (Ps. 122:2,7) LI 51.3

Pasā svētku svinēšana sākās līdz ar ebreju tautas dzimšanu. Pēdējā viņu verdzības naktī Ēģiptē, kad vēl nebija redzamas nekādas atbrīvošanas pazīmes, Dievs tiem pavēlēja sagatavoties tūlītējai atbrīvošanai. Dievs brīdināja faraonu, ka pār ēģiptiešiem nāks pēdējā sodība, bet ebrejiem pavēlēja savas ģimenes sapulcināt mājokļos. Pēc durvju palodu un stenderu apslacināšanas ar nokauta jēra asinīm tiem vajadzēja ēst ceptu gaļu ar neraudzētām maizēm un rūgtām zālēm. Dievs sacīja: “Un šādā veidā jūs to ēdiet: jūsu gurni lai ir apjozti, un jūsu kājās apautas sandalēm, jūsu ceļa spieķi lai ir jūsu rokās; un ēdiet to ātrā steigā; tas ir tā Kunga Pasā.” (2. Moz. 12:11) Pusnaktī Ēģiptē tika nokauti visi pirmdzimtie. Tad valdnieks sūtīja Israēlam ziņu: “Celieties un taisieties prom no manas tautas vidus (..), ejiet un kalpojiet tam Kungam, kā jūs to gribat.” (2. Moz. 12:31) Tā ebreji no Ēģiptes izgāja kā neatkarīga tauta. Kungs pavēlēja ik gadus noturēt Pasā svētkus. Viņš sacīja: “Un lai tā būtu, kad jūsu bērni jums prasīs: “Kas jums tā par kalpošanu?”, tad atbildiet: “Tas ir Pasā upuris tam Kungam, kas Israēla bērnus saudzēja Ēģiptē, kad Viņš sodīja Ēģiptes zemi, bet saudzēja mūsu namus.” (2. Moz. 12:26,27) Tā no paaudzes uz paaudzi atmiņā saglabājās dzīva piemiņa par šo brīnišķīgo atbrīvošanu. LI 51.4

Pasā svētkiem sekoja septiņu dienu Neraudzētās maizes svētki. Otrajā svētku dienā Kunga priekšā tika līgots gada ražas pirmais auglis — miežu kūlītis. Visas svētku ceremonijas bija simbolisks norādījums uz Kristus darbu. Israēla izvešana no Ēģiptes ir simbols atpestīšanai, par kuru bija jāatgādina Pasā svētkiem. Nokautais jērs, neraudzētās maizes un pirmais kūlītis attēloja Pestītāju. LI 52.1

Lielākajai ļaužu daļai Kristus dienās šo svētku ievērošana bija kļuvusi par tīri formālu lietu. Bet cik dziļi nozīmīga tā bija Dieva Dēlam! LI 52.2

Pirmo reizi bērns Jēzus skatīja dievnamu. Viņš redzēja baltos apģērbos tērptus priesterus izpildām svinīgo kalpošanu. Viņš vēroja uz upura altāra asiņojošo upuri. Viņš zemojās lūgšanā līdz ar dievlūdzējiem, kamēr vīraka mākonis uzkāpa Dieva priekšā. Viņš bija Pasā svētku dievkalpojuma iespaidīgo ceremoniju liecinieks. Dienu no dienas Viņš arvien skaidrāk saprata to nozīmi. Šķita, ka katra darbība bija saistīta ar Viņa paša dzīvi. Viņā pamodās jaunas ierosmes. Kluss un domās nogrimis, Jēzus, šķiet, risināja lielu problēmu. Pestītājam pamazām atklājās Viņa misijas noslēpums. LI 52.3

Iegrimis pārdomās par visu redzēto, Viņš nepalika kopā ar saviem vecākiem. Jēzus ilgojās pēc vienatnes. Kad beidzās Pasā svētku dievkalpojumi, Viņš vēl arvien kavējās dievnama pagalmos, un, dievlū-dzējiem aizejot no Jeruzālemes, Jēzus tur vēl palika. LI 52.4

Šajā Jeruzālemes apmeklējumā Jēzus vecāki vēlējās Viņu iepazīstināt ar lielajiem Israēla skolotājiem. Kaut gan Jēzus visos sīkumos paklausīja Dieva Vārdam, Viņš tomēr nepakļāvās rabīnu rituāliem un paražām. Jāzeps un Marija cerēja, ka šeit Viņš varētu iemācīties parādīt cieņu izglītotajiem rabīniem un centīgāk ievērot šo vīru priekšrakstus. Bet dievnamā Jēzus apguva pamācības no Dieva un tūlīt arī sāka dalīties tajā, ko bija saņēmis. LI 53.1

Toreiz kāda ar dievnamu savienota telpa bija nošķirta reliģiskai skolai pēc praviešu skolu parauga. Šeit ar saviem skolniekiem sanāca vadošie rabīni, un tur ieradās arī Jēzus. Apsēdies pie šo nopietno, mācīto vīru kājām, zēns klausījās viņu pamācības. Kā tāds, kas meklē gudrību, Viņš šos mācītājus iztaujāja par pravietojumiem un toreizējiem notikumiem, kas norādīja uz Mesijas nākšanu. LI 53.2

Jēzus izturēšanās liecināja par alkām pēc dievatziņas. Viņa jautājumi izraisīja dziļas pārrunas par tām patiesībām, kas ilgu laiku bija neskaidras, tomēr ārkārtīgi svarīgas dvēseļu pestīšanai. Vienlaicīgi atklājot, cik ierobežota un pavirša ir mācīto vīru izpratne, katrs nākamais jautājums nostiprināja dievišķo mācību un patiesību izcēla jaunā gaismā. Rakstu mācītāji runāja par brīnišķīgo paaugstināšanu, ko jūdu tautai atnesīs Mesijas nākšana, bet Jēzus norādīja uz Jesajas pravietojumu, jautādams, ko nozīmē tās Rakstu vietas, kas liecina par Dieva Jēra ciešanām un nāvi. LI 53.3

Mācītie vīri griezās arī pie Viņa ar jautājumiem un bija pārsteigti par saņemtajām atbildēm. Ar bērna pazemību Viņš atkārtoja Svēto Rakstu vārdus, atrazdams tajos tik dziļu saturu, kādu gudrie vīri nebija uztvēruši. Ja sekotu patiesībām, uz kurām Viņš norādīja, tad tās radītu reformāciju tā laika reliģijā. Tad tiktu pamodināta nopietna interese par garīgām lietām, un, pienākot Jēzus atklātās darbības sākumam, daudzi būtu sagatavoti Viņu pieņemt. LI 53.4

Rakstu mācītāji zināja, ka Jēzus nav mācījies viņu skolās, tomēr Viņa pravietojumu izpratne tālu pārsniedza pašu rabīnu zināšanas. Šajā dziļi domājošajā Galilejas zēnā viņi saskatīja lielas izredzes. Viņi To gribēja iegūt par savu mācekli, lai Viņš varētu kļūt par Israēla skolotāju. Viņi gribēja uzņemties Jēzus audzināšanu, uzskatīdami, ka tik savdabīgu prātu noteikti vajadzētu pakļaut savai ietekmei. LI 53.5

Viss Jēzus teiktais tā aizkustināja rabīnu sirdis, kā tās vēl nekad nebija aizkustinājuši no cilvēku lūpām izskanējuši vārdi. Dievs meklēja iespēju, kā apgaismot šos Israēla vadoņus, un izlietoja vienīgo līdzekli, ar ko tie vēl bija aizsniedzami. Savā augstprātībā tie nekad nebūtu pieļāvuši, ka kāds tos pamāca. Ja Jēzus būtu izrādījis, ka mēģina tos pamācīt, tie Viņu nebūtu pat uzklausījuši. Bet rakstu mācītāji mierināja sevi, iedomādamies, ka māca Viņu vai vismaz pārbauda Viņa Svēto Rakstu zināšanas. Jēzus bērnišķā vienkāršība un laipnība atbruņoja viņu aizspriedumus. Pašiem to neapzinoties, tiem tagad tika atvērts Dieva Vārds, un Svētais Gars runāja uz viņu sirdīm. LI 53.6

Tie vienkārši nevarēja neredzēt, ka viņu cerības par Mesiju nebalstās uz pravietojumiem, tomēr negribēja atteikties no teorijām, kas glaimoja cilvēciskajai godkārībai. Viņi nevarēja pieļaut, ka ir pārpratuši Rakstus, kurus mācīja citiem. Tie tikai jautāja cits citam: “No kurienes šim jauneklim zināšanas, jo Viņš taču nekad nav mācījies?” “Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuznēma.” (Jāna 1:5) LI 54.1

Pa to laiku Jāzepu un Mariju māca liela neziņa un bēdas. Aiziedami no Jeruzālemes, tie uz brīdi bija Jēzu aizmirsuši un nenojauta, ka Viņš atpaliek. Zeme toreiz bija biezi apdzīvota, un karavānas no Galilejas veidojās visai lielas. Pilsētu atstājot, valdīja steiga un juceklis. Prieks ceļot kopā ar draugiem un paziņām saistīja visu viņu uzmanību, un līdz pat naktij tie nepamanīja, ka Jēzus vairs nav pie viņiem. Tikai apstājoties atpūtai, tie ievēroja, ka pietrūkst viņu bērna izpalīdzīgās rokas. Domādami, ka Viņš ir pie citiem ceļa biedriem, sākumā vecāki nemaz neuztraucās. Kaut gan Jēzus bija vēl jauns, tie tomēr Viņam pilnīgi uzticējās, gaidīdami, ka vajadzības brīdī Viņš būs klāt, lai palīdzētu, uzminēdams katru vēlēšanos, kā Viņš to vienmēr bija darījis. Bet tagad vecāku sirdīs pamodās bailes. Tie viņu neatlaidīgi meklēja pie visiem ceļa biedriem, bet bez panākumiem. Ar šausmām tie atcerējās, kā bērnībā Viņu centās iznīcināt Hērods. Tumšas nojautas pildīja viņu sirdis, un tie sev izteica rūgtus pārmetumus. LI 54.2

Atgriezušies Jeruzālemē, vecāki meklēšanu turpināja. Nākamajā dienā lūdzēju pulkā dievnamā viņu uzmanību saistīja kāda pazīstama balss. Kļūdīties nebija iespējams. Neviena cita balss neskanēja kā šī — tik svinīga un nopietna, un tomēr tik melodiska. LI 54.3

Jēzu Viņi atrada rabīnu skolā. Prieks tiešām bija liels, tomēr pilnīgi aizmirst savas bēdas un raizes tie uzreiz nespēja. Palikusi vienatnē ar Jēzu, māte Viņam pārmeta: “Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” LI 54.4

“Kam jūs esat Mani meklējuši?” atbildēja Jēzus, “vai nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?” Tie nesaprata šos vārdus, un Jēzus norādīja uz augšu. Viņa seju apspīdēja savāda gaisma, par ko tie brīnījās. Cauri cilvēciskumam izstaroja dievišķā daba. Kad tie Viņu atrada dievnamā un noklausījās sarunu, kas norisinājās starp Viņu un rakstu mācītājiem, tie bija pārsteigti par Jēzus jautājumiem un atbildēm. Viņa vārdi izraisīja virkni pārdomu, ko tie nekad nevarēja aizmirst. LI 55.1

Vecākiem adresētajā jautājumā bija ietverta mācība. “Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?” Viņš sacīja. Jēzus bija iesācis darbu, kuru veikt bija nācis pasaulē, bet Jāzeps un Marija nebija ievērojuši savus pienākumus. Uzticēdams savu Dēlu, Dievs tiem bija parādījis lielu godu. Svētie eņģeļi vadīja Jāzepu, lai pasar-gātu Jēzus dzīvību. Bet nu tie veselu dienu nebija pat iedomājušies par To, kuru nedrīkstēja aizmirst nevienu mirkli. Kad viņu satraukums pārgāja, tie nevis pārmeta sev, bet norāja Jēzu. LI 55.2

Tas, ka Jāzeps un Marija Jēzu uzskatīja par savu bērnu, bija dabiski. Viņš ik dienas bija pie tiem, un Viņa dzīve daudzējādā ziņā līdzinājās citu bērnu dzīvei, tādēļ tiem bija grūti saprast, ka Viņš ir Dieva Dēls. Tiem draudēja briesmas nenovērtēt piešķirtās svētības — dzīvot pasaules Pestītāja klātbūtnē. Šķiršanās izraisītās bēdas un Jēzus izsacītais laipnais pārmetums tiem atgādināja viņu uzdevuma svētumu. LI 55.3

Atbildot mātei, Jēzus pirmo reizi parādīja izpratni par savām attiecībām ar Dievu. Pirms Viņa dzimšanas eņģelis Marijai bija sacījis: “Tas būs liels, un Viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi.” (Lūk. 1:32,33) Šos vārdus Marija paglabāja savā sirdī, bet tomēr neizprata Jēzus misiju, kaut arī ticēja, ka viņas dēls būs Israēla Mesija. Arī tagad viņa nesaprata Jēzus vārdus, vienīgi apzinājās, ka Viņš noliedz radniecību ar Jāzepu un pasludina sevi par Dieva Dēlu. LI 55.4

Jēzus neignorēja savas attiecības ar šīs zemes vecākiem. No Jeruzālemes Viņš atgriezās kopā ar tiem un palīdzēja viņu ikdienas darbos. Savas misijas noslēpumu Viņš paturēja sirdī, padevīgi gaidīdams nolikto laiku, lai uzsāktu atklātu darbību. Vēl astoņpadsmit gadus pēc tam, kad Jēzus bija atzinis sevi par Dieva Dēlu, Viņš tāpat saglabāja savas saistības ar ģimenes pavardu Nācaretē un pildīja dēla, brāļa, drauga un pilsoņa pienākumus. LI 55.5

Kad dievnamā Jēzum atklājās Viņa misija, Viņš mēģināja izvairīties no ļaužu drūzmas. Mājās no Jeruzālemes Viņš centās atgriezties pēc iespējas klusāk, kopā ar tiem, kas zināja Viņa dzīves noslēpumu. Ar Pasā svētku dievkalpojumu Dievs vēlējās savu tautu atraut no laicīgajām rūpēm un atgādināt tai savus brīnumdarbus, izvedot no Ēģiptes zemes. Viņš gribēja, lai tā šajos notikumos saskatītu apsolījumu atbrīvošanai no grēka. Kā nokautā jēra asinis aizsargāja israēliešu mājokļus, tā Kristus asinīm vajadzēja glābt viņu dvēseles. Bet Kristus tos varēja izglābt vienīgi tad, ja tie ticībā Viņa dzīvību pieņemtu par savējo. Simboliskajam dievkalpojumam vērtība bija tikai tad, ja tas dievlūdzējus vadīja pie Kristus kā pie viņu personīgā Pestītāja. Dievs gribēja, lai tie ar lūgšanām un pārdomām pētītu jautājumu par Kristus misiju. Bet, ļaužu pulkiem atgriežoties no Jeruzālemes, viņu prātus pārāk bieži aizņēma ceļošanas satraukums un draugu sastapšanās, un dievkalpojumi, kuros tie bija piedalījušies, tika aizmirsti. Pestītāju tāda sabiedrība nevaldzināja. LI 56.1

Tā kā Jāzepam un Marijai no Jeruzālemes bija jāatgriežas mājās ar Jēzu vien, tad Viņš cerēja vecāku domas novirzīt uz pravietojumiem par ciešanām pakļauto Pestītāju. Tāpat kā Golgātas kalnā, cenšoties atvieglināt savas mātes bēdas, Viņš par to domāja arī tagad. Marijai būs lemts redzēt Viņa nāves mokas, tāpēc Jēzus vēlējās, lai tā saprastu Viņa sūtību un spētu izturēt tad, kad “zobens spiedīsies cauri dvēselei”. Kā Jēzus tagad bija šķirts no mātes, un viņa trīs dienas ar sāpēm dēlu bija meklējusi, tā arī tad, kad Viņš tiks upurēts par pasaules grēkiem, Viņš trīs dienas būs pazudis. Atkal mātes bēdas pārvērtīsies priekā, kad Viņš uzcelsies no kapa. Bet cik daudz vieglāk viņa pārciestu sāpes par Jēzus nāvi, ja būtu sapratusi Rakstu vietas, kurām Viņš tagad centās pievērst mātes domas! LI 56.2

Ja Jāzeps un Marija ar visu sirdi pārdomās un lūgšanās būtu kavējušies pie Dieva, viņi saprastu sava uzdevuma svētumu un neizlaistu Jēzu no acīm. Tie Pestītāju pazaudēja vienas dienas nolaidības dēļ, bet, lai Viņu atrastu, vajadzēja trīs dienu baiļpilnu meklēšanu. Tā tas ir arī ar mums. Ar tukšu pļāpāšanu, aprunāša- nām un lūgšanu brīžu neievērošanu mēs vienā dienā varam pazaudēt Pestītāja klātbūtni, un tas var prasīt daudz dienu sāpju pilnu meklēšanu, lai Viņu atkal atrastu un atgūtu pazaudēto mieru. LI 56.3

Visās mūsu savstarpējās attiecībās jāņem vērā, lai mēs neaizmirstu Jēzu un neaizietu nepamanījuši, ka Viņš nav ar mums. Kad tā nododamies laicīgām lietām, ka mums vairs neatliek laika domām par Viņu, kurā koncentrēta mūsu mūžīgās dzīvības cerība, mēs šķiramies no Jēzus un Debesu eņģeļiem. Šīs svētās būtnes nevar palikt tur, kur cilvēki neilgojas pēc Pestītāja klātbūtnes un Viņa prombūtne paliek nepamanīta. Lūk, kāpēc tos, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, tik bieži pārņem mazdūšība! LI 57.1

Daudzi apmeklē garīgas sapulces, kur Dieva Vārds tos atspirdzina un iepriecina, bet viņi zaudē svētības, pametot novārtā pārdomas, modrību un lūgšanas, un tad jūt vēl lielāku atstātību nekā pirms tam. Tos bieži pārņem jūtas, ka Dievs ir rīkojies pārāk bargi. Tie neredz, ka kļūda ir viņos pašos. Atšķirdamies no Jēzus, viņi sevi ir izslēguši no Pestītāja klātbūtnes gaismas. LI 57.2

Būtu labi, ja mēs katru dienu kādu stundu pavadītu, pārdomājot Kristus dzīvi. Mums to vajadzētu aplūkot posmu pa posmam, ļaujot iztēlei uztvert katru ainu, sevišķi Viņa dzīves pēdējās dienās. Kad mēs tā kavēsimies pie Viņa lielā, par mums pienestā upura, mūsu paļāvība kļūs stiprāka, no jauna iekvēlosies mīlestība, un mēs vairāk tiksim piepildīti ar Viņa Garu. Lai iegūtu pestīšanu, mums krusta pakājē jāapgūst grēku nožēlas un pazemošanās mācība. LI 57.3

Kad mēs sanākam kopā, tad varam kļūt viens otram par svētību. Ja piederam Kristum, vistuvāk sirdij mums būs domas par Viņu. Mums patiks par Viņu runāt. Kad mēs cits citam stāstīsim par Viņa mīlestību, dievišķa ietekme darīs maigākas mūsu sirdis. Uzlūkojot Viņa rakstura skaistumu, mēs tapsim “pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu.” (2. Kor. 3:18) LI 57.4