Laikmetu Ilgas

55 nodaļa. Ne ārēji redzamā veidā

(Lūk. 17:20-22) LI 413.1

Kādi no farizejiem atnāca pie Jēzus, jautādami, “kad nākšot Dieva valstība”. Bija pagājuši vairāk nekā trīs gadi, kopš Jānis Kristītājs pasludināja vēsti, kas kā taures sauciens pāršalca visu zemi: “Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.” (Mat. 3:2) Bet līdz šim farizeji nespēja saskatīt nekādas valstības uzcelšanas zīmes. Daudzi no tiem, kas atmeta Jāni un ik uz soļa apkaroja Jēzu, aplinkus norādīja, ka Viņa misija cietusi neveiksmi. LI 413.2

Jēzus atbildēja: “Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: Redzi, še viņa ir, vai tur — jo redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū.” Dieva valstība sākas sirdī. Nemeklē un neskaties apkārt pēc šīs pasaules varas izpausmēm, kas iezīmētu viņas nākšanu! LI 413.3

“Nāks dienas,” Viņš sacīja, pagriezdamies pret mācekļiem, “kad jūs ilgosities redzēt kaut vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsit.” Jums draud briesmas nesaskatīt Manas sūtības godību, jo to nepavada pasaules gods un krāšņums. Jūs neaptverat savu pašreizējo priekšrocību, ka jūsu vidū, kaut arī cilvēka miesā tērpta, atrodas pasaules Dzīvība un Gaisma. Nāks dienas, kad jūs ar karstām ilgām atcerēsities pagātnes izdevības, kad varējāt kopā staigāt un sarunāties ar Dieva Dēlu. LI 413.4

Patmīlības un pasaulīgā noskaņojuma dēļ pat Jēzus mācekļi nespēja aptvert to garīgo godību, kuru Viņš tiem centās atklāt. Tikai pēc tam, kad Kristus jau bija pacēlies pie Tēva un pār ticīgajiem tika izliets Svētais Gars, mācekļi pilnībā novērtēja Pestītāja raksturu un misiju. Pēc Gara kristības saņemšanas tie sāka saprast, ka bija atradušies paša godības Kunga tuvumā. Kad atmiņā uzausa Kristus kādreiz runātie vārdi, viņu prāti atvērās, lai izprastu pravietojumus un Jēzus darītos brīnumdarbus. Kristus dzīves brīnumainie notikumi slīdēja tiem garām, un viņi jutās kā cilvēki, kas pamodināti no sapņa. Tie saprata, ka “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības”. (Jāņa 1:14) Kristus tiešām bija nonācis grēcīgajā pasaulē, lai glābtu Ādama kritušos dēlus un meitas. Mācekļi paši tad sev šķita daudz nenozīmīgāki, kā agrāk to bija domājuši. Tie nemitējās pārdomāt Viņa vārdus un darbus. Kristus mācības, kuras tie tikai neskaidri bija apguvuši, tagad uzausa kā jaunas atklāsmes. Svētie Raksti viņiem kļuva par jaunu grāmatu. LI 413.5

Pētot pravietojumus, kas liecināja par Kristu, mācekļi veidoja draudzīgas attiecības ar Dievu un mācījās no Tā, kurš bija atgriezies Debesīs, lai pabeigtu virs zemes iesākto darbu. Tie atzina, ka Viņā mājoja atzīšana, kuru bez dievišķā spēka palīdzības neviens cilvēks nespēj izprast. Viņiem vajadzēja palīdzību no Tā, par kuru ķēniņi, pravieši un taisnie bija sludinājuši jau iepriekš. Ar pārsteigumu un izbrīnu tie lasījaun pārlasīja pravietojumos ietvertās Viņa rakstura un darba iezīmes. Cik neskaidri tie bija izpratuši praviešu rakstus! Cik kūtri mācekļi bija sevī uzņēmuši lielās patiesības, kas liecināja par Kristu! Raugoties uz Viņa vienkāršību, kad Viņš kā cilvēks staigāja cilvēku vidū, tie nebija izpratuši Jēzus iemiesošanās noslēpumu, Viņa divkāršo dabu. Mācekļu acis nebija spējušas saskatīt Dievu cilvēka miesā. Bet vēlāk, kad Svētais Gars tos apgaismoja, kā tie ilgojās Viņu vēlreiz redzēt, vēlreiz nosēsties pie Viņa kājām! Kā tie vēlējās, kaut varētu nākt pie Jēzus, lai Viņš tiem izskaidrotu Rakstus, kurus tie vēl nesaprata! Cik uzmanīgi tie tad klausītos Viņa vārdus! Ko Kristus domāja, kad Viņš teica: “Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest”? (Jāņa 16:12) Cik ļoti tie tagad gribētu to visu uzzināt! Tie skuma, ka viņu ticība ir bijusi tik vāja un domas tik tālu no īstenības, ka tie nebija aptvēruši patiesību. LI 414.1

Dievs bija sūtījis vēstnesi, lai pasludinātu Kristus nākšanu un pievērstu jūdu tautas un visas pasaules uzmanību Kristus sūtībai, lai cilvēki varētu sagatavoties Viņa uzņemšanai. Brīnišķā būtne, kuras nākšanu pasludināja Jānis Kristītājs, bija mājojusi viņu vidū vairāk nekā trīsdesmit gadus, un tie Viņu īstenībā nebija pazinuši kā Dieva Sūtīto. Nožēla pārņēma mācekļus par to, ka tie bija ļāvuši valdošai neticībai saraudzēt viņu domas un aptumšot saprašanu. Pasaules gaisma bija spīdējusi tumsā, bet tie nebija izpratuši, no kurienes nāca tās stari. Tagad tie sev jautāja, kāpēc bija izturējušies tā, ka Kristum vajadzēja tos norāt? Viņi bieži atkārtoja Jēzus sarunas un sacīja: kāpēc mēs pieļāvām šīs zemes dzīves apsvērumiem un priesteru un rakstu mācītāju opozīcijai samulsināt mūsu prātus tā, ka nesa- pratām, ka mūsu vidū bija kāds lielāks par Mozu un mūs mācīja Cilvēks, kas bija daudz gudrāks par Salamanu? Cik nedzirdīgas bija mūsu ausis! Cik vāja mūsu saprašana! LI 414.2

Toms neticēja, iekams nebija licis pirkstu Romas kareivju durtajās brūcēs. Pēteris Jēzu bija aizliedzis Viņa pazemojumu un atmešanas stundā. Šīs sāpīgās atmiņas skaidri iezīmējās viņu prātos. Tie bija staigājuši ar Jēzu, Viņu nepazīstot un nevērtējot. Bet kā šīs lietas aizkustināja viņu sirdis tad, kad tie atzina savu neticību! LI 415.1

Kad priesteri un ļaužu vadītāji apvienojās pret viņiem, veda tos tiesas priekšā un meta cietumā, Kristus sekotāji priecājās, ka ir “atzīti par cienīgiem Viņa vārda dēļ ciest negodu”. (Ap. d. 5:41) Tie priecājās, ka cilvēkiem un eņģeļiem viņi var pierādīt, ka atzīst Kristus godību un izvēlas Viņam sekot arī tad, ja viss būtu jāzaudē. LI 415.2

Šodien, tāpat kā apustuļu dienās, bez Dieva Gara palīdzības cilvēce nespēj ieraudzīt Kristus godību. Pasauli mīlošā un uz kompromisiem gatavā kristietība nespēj novērtēt Dieva patiesību un Viņa darbus. Kunga sekotāji nav atrodami starp ērtību un šīs zemes goda meklētājiem. Tie ir tālu priekšā — uz grūtību, pazemojumu un pārmetumu takas, cīņas ierindā “pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā”. (Ef. 6:12) Arī tagad, tāpat kā Kristus dienās, viņus pārprot, nopeļ un apspiež mūsu dienu priesteri un farizeji. LI 415.3

Dieva valstība nenāk “ārīgi redzamā veidā”. Dieva valstības Evaņģēlijs ar savu pašaizliedzīgo garu nekad nevar būt saskaņā ar pasaules centieniem. Šie abi principi ir pilnīgi pretēji. “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.” (1. Kor. 2:14) LI 415.4

Bet šodien reliģiskajā pasaulē ir neskaitāms daudzums ļaužu, kas paši tic, ka palīdz celt Kristus valstību, rīkodamies pēc šīs zemes vai laicīgo valstu principiem. Tie mūsu Kungu grib padarīt par šīs pasaules valdnieku, par valdnieku tās galmos un kara nometnēs, tās likumdošanas zālēs, tās pilīs un tirgus laukumos. Tie gaida, ka Viņš valdīs pēc likumiem un rīkojumiem, kurus pildīt piespiedīs laicīga vara. Un, tā kā Kristus tagad nav šeit personīgi, tad tie grib rīkoties Viņa vietā un ar varu ieviest Viņa valstības likumus. Pēc tādas valstības jūdi alka Kristus dienās. Tie būtu pieņēmuši Jēzu, ja Viņš vēlētos uzcelt laicīgu valsti, ja gribētu uzspiest to, ko tie uzskatīja par Dieva likumiem, un būtu atzinis tos par savas gribas izskaidro- tājiem un savas varas pārstāvjiem. Bet Viņš sacīja: “Mana valstība nav no šejienes.” (Jāņa 18:36) Viņš negribēja ieņemt laicīgu troni. LI 415.5

Valdība, kuras laikā dzīvoja Jēzus, bija sabojāta un nežēlīga; kur vien skaties, visur bija kliedzoša netaisnība: izspiešana, neiecietība un nepanesama cietsirdība. Tomēr Pestītājs nemēģināja īstenot pilsoniskas reformas. Viņš nekritizēja savstarpējās cīņas savā tautā un arī nenosodīja nācijas ienaidniekus. Viņš neiejaucās varas pārstāvju pienākumos. Viņš, kurš bija mūsu priekšzīme, bija atturīgs pret laicīgām valdībām — ne tāpēc, ka Viņš būtu vienaldzīgs pret cilvēku ciešanām, bet tāpēc, ka dziedināšanas līdzeklis nav atrodams tikai cilvēciskos vai ārējos pārkārtojumos. Lai dziedināšana būtu pilnīga, tai jāaizsniedz katrs cilvēks atsevišķi un jāatjauno sirds. LI 416.1

Kristus valstība jāuzceļ ne ar tiesu, padomju vai likumdevēju iestāžu lēmumiem, ne ar šīs pasaules vareno atbalstu, bet Svētā Gara spēkā iedēstot cilvēkos Kristus dabu. “Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jāņa 1:12,13) Tas ir vienīgais spēks, kas var nodrošināt cilvēces augšupeju, bet cilvēka ieguldījums šī darba nobeigšanā ir Dieva Vārda mācīšana un dzīvošana saskaņā ar to. LI 416.2

Kad apustulis Pāvils iesāka darbu Korintā, šajā visai apdzīvotajā, bagātajā un sabojātajā pilsētā, kas bija sagānīta ar vārdā nenosaucamiem pagānisma netikumiem, viņš sacīja: “Es jūsu starpā negribēju neko citu zināt, kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.” (1. Kor. 2:2) Vēlāk, rakstīdams tiem, kas kādreiz bija visatbaidošāko grēku sabojāti, viņš varēja liecināt: “Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā.” “Es pateicos Dievam vienmēr jūsu dēļ par žēlastību.” (1. Kor. 6:11; 1:4) LI 416.3

Tagad, gluži tāpat kā Kristus dienās, Dieva valstības darbs nebalstās uz tiem, kas meklē šīs zemes valdnieku un cilvēku likumu atzinību un atbalstu, bet uz tiem, kas Viņa vārdā ļaudīm pasludina tās garīgās patiesības, kas to saņēmējos izraisa apustuļa Pāvila piedzīvojumu: “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus.” (Gal. 2:20) Tad tie līdzīgi apustulim Pāvilam darbosies cilvēku labā. Viņš sacīja: “Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus vārdā: Ļaujieties salīdzināties ar Dievu!” (2. Kor. 5:20) LI 416.4