Laikmetu Ilgas

54 nodaļa. Žēlsirdīgais samarietis

(Lūk. 10:25-37) LI 405.1

Stāstā par žēlsirdīgo samarieti Kristus uzskatāmi attēlo patiesās reliģijas būtību. Viņš rāda, ka tā nepastāv sistēmās, ticības apliecībās un ceremonijās, bet patiesā krietnumā, laipnībā un mīlestības darbos, nesot iespējami lielāku labumu līdzcilvēkiem. LI 405.2

Kad Kristus mācīja ļaudis, “kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvi?” ” Ar aizturētu elpu un vislielāko uzmanību visi klātesošie gaidīja atbildi. Izmantojot šo bauslības mācītāja uzdoto jautājumu, priesteri un rakstu mācītāji bija cerējuši iedzīt Kristu strupceļā. Bet Pestītājs neielaidās strīdā. Viņš prasīja atbildi pašam jautātājam. Jēzus sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Jūdi joprojām apsūdzēja Jēzu, ka Viņš pārāk nevērīgi izturoties pret Sinaja kalnā doto bauslību; bet Jēzus jautājumu par atpestīšanu pievērsa Dieva baušļu ievērošanai. LI 405.3

Bauslības mācītājs teica: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu.” Jēzus sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to, un tu dzīvosi.” LI 405.4

Bauslības mācītājs nebija apmierināts ar farizeju nostāju un darbiem. Viņš bija pētījis Svētos Rakstus ar vēlēšanos uzzināt to īsto nozīmi. Viņam bija dzīva interese par šo tēmu un jautājums “Ko man būs darīt?” tika uzdots no sirds. Atbildot par bauslības prasībām, viņš neuzskaitīja visu ceremoniālo un rituālo priekšrakstu daudzumu. Tajos viņš nesaskatīja nekādu vērtību, bet izcēla tos divus lielos principus, kuros “saņemta kopā visa bauslība un pravieši”. Šī atbilde, kuru Kristus atzina par labu, nostādīja Pestītāju izdevīgākā pozīcijā nekā rakstu mācītājus. Tie tagad nevarēja Kristu nosodīt par to, ka Viņš atzina par pareizu bauslības mācītāja izskaidrojumu. LI 405.5

“Dari to, un tu dzīvosi,” sacīja Jēzus. Viņš parādīja bauslību kā vienu veselu dievišķas izcelsmes vienību un šajā mācībā rādīja, ka nav iespējams turēt vienu bausli, pārkāpjot kādu citu, jo visos ietverts viens un tas pats princips. Cilvēka likteni izšķirs viņa paklausība visai bauslībai. Pāri visam mīlestība pret Dievu un beznosacījuma mīlestība pret cilvēkiem ir principi, kas jāīsteno dzīvē. LI 405.6

Bauslības mācītājs nāca pie atziņas, ka viņš pats ir šo likumu pārkāpējs. Viņu pārliecināja Kristus pārbaudošie vārdi. Viņš nebija pildījis bauslību, par kuru apgalvoja, ka to izprot. Viņš nebija izrādījis mīlestību saviem līdzcilvēkiem. Tagad vajadzēja to nožēlot, bet viņš meklēja sev attaisnojumus. Tā vietā, lai atzītu patiesību, viņš drīzāk meklēja pierādījumus par to, cik grūti izpildāms ir bauslis. Tādā veidā tas cerēja gan izvairīties no nosodījuma, gan arī aizstāvēties ļaužu acīs. Pestītāja vārdi bija atklājuši, ka tāds jautājums ir lieks, ja jau viņš pats uz to varēja atbildēt. Tomēr bauslības mācītājs izvirzīja vēl otru jautājumu, sacīdams: “Kurš tad ir mans tuvākais?” LI 407.1

Jūdiem šis temats izsauca bezgalīgas debates. Par pagāniem un samariešiem tiem jautājumu nebija — tie bija svešinieki un ienaidnieki. Bet kur lai novelk robežu savas tautas vidū un kā to izdarīt starp dažādām sabiedrības šķirām? Ko priesteriem, rakstu mā-cītājiem un vecākajiem vajadzētu uzskatīt par savu tuvāko? Tie savu dzīvi aizvadīja neskaitāmās ceremonijās, lai paši sevi šķīstītu. Viņi mācīja, ka saskare ar nezinošo un bezrūpīgo pūli izraisītu apgānīšanos, kas prasītu nogurdinošas pūles, lai no tās atkal varētu atbrīvoties. Vai “nešķīstos” arī vajadzēja uzskatīt par saviem tuvākajiem? LI 407.2

Jēzus atkal izvairījās no strīda. Viņš nenosodīja to cilvēku fanātismu, kuri centās Viņu pazudināt. Ar vienkārša stāsta palīdzību Viņš klausītājiem attēloja tādu Debesīs dzimušas mīlestības izpausmes ainu, kas aizkustināja visas sirdis un bauslības mācītājam lika šo patiesību apliecināt. LI 407.3

Lai izkliedētu tumsu, ir jāielaiž gaisma. Vislabākais veids, kā novērst maldus, ir atklāt patiesību. Dieva mīlestība atklāj patmīlīgas sirds kroplumu un grēcīgumu. LI 407.4

“Kāds cilvēks,” sacīja Jēzus, “gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām.” Tā nebija izdomāta aina, bet zināms patiess notikums, kas tieši tā arī bija norisinājies. Garām pagājušais priesteris un levīts tagad bija klātesošo pulkā, kas klausījās Kristus vārdus. LI 407.5

Dodoties no Jeruzālemes uz Jēriku, ceļiniekiem vajadzēja šķērsot daļu no Jūdejas tuksneša. Ceļš veda cauri mežonīgai, klinšainai aizai, kur uzturējās laupītāji un kas bieži kļuva par vardarbības vietu. Tur tad arī notika minētais uzbrukums, kur cilvēkam atņēma visu vērtīgo, bet pašu ievainoja, sasita un pusdzīvu pameta ceļmalā guļam. Kad nu viņš tā gulēja, pa ceļu nāca priesteris un tikai paskatījās uz ievainoto. Tad parādījās levīts. Ziņkārības dzīts, viņš apstājās, lai uzzinātu, kas noticis, un skatījās uz cietēju. Viņš skaidri zināja, kas būtu jādara, bet tas nebija patīkams pienākums. Levīts vēlējās, kaut nebūtu pa šo ceļu nācis un nebūtu bijis jāredz ievainotais. Viņš sevi mierināja ar domām, ka šis gadījums uz viņu neattiecas. LI 408.1

Abi šie cilvēki bija svētā amatā un pretendēja uz Rakstu skaidrošanu. Tie piederēja pie šķiras, kas bija īpaši izraudzīta, lai tautas vidū pārstāvētu Dievu. Tiem vajadzēja “iežēloties par nezinātājiem un maldīgajiem” (Ebr. 5:2), lai varētu vadīt ļaudis pie izpratnes par Dieva lielo mīlestību pret cilvēci. Viņiem bija uzticēts tas pats darbs, kuru Kristus atzina par savējo, kad sacīja: “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā.” (Lūk. 4:18) LI 408.2

Eņģeļi noraugās uz Dieva ģimenes pārdzīvojumiem šeit virs zemes un ir gatavi sadarboties ar cilvēkiem, lai atvieglotu apspiešanu un ciešanas. Dievs ar nolūku bija vadījis priesteri un levītu pa ceļu, kur gulēja ievainotais cietējs, lai tie redzētu, cik šim cilvēkam ne-pieciešama līdzjūtība un palīdzība. Visas Debesis vēroja, vai šo vīru sirdis aizkustinās žēlums par cilvēka nelaimi. Pestītājs tuksnesī bija mācījis ebreju tautu; no padebeša un uguns staba Viņš tos iepazīstināja ar pilnīgi citādu mācību nekā to, ko tie tagad saņēma no saviem priesteriem un skolotājiem. Bauslības labvēlīgie noteikumi attiecās pat uz dzīvniekiem, kas savas vajadzības un sāpes nevar izteikt vārdos. Šajā ziņā Dievs ar Mozus starpniecību bija devis noteiktus norādījumus Israēla bērniem: “Ja tava ienaidnieka vērsis vai ēzelis ir nomaldījies un tu to sastopi, tad pasteidzies to tam vest atpakaļ. Ja tu redzi sava pretinieka ēzeli guļam zem viņa nastas, tad neatstāj to vienu, bet palīdzi tam to pacelt.” (2. Moz. 23:4,5) Stāstot par laupītāju ievainoto ceļinieku, Jēzus ilustrēja gadījumu, kad ciešanās nonācis brālis. Cik daudz vairāk viņu sirdīm vajadzēja sajust žēlumu pret cilvēku nekā pret nastu nesēju dzīvnieku! Mozus tiem bija darījis zināmu, ka Kungs, viņu Dievs, ir “stiprs Dievs, liels, varens un bīstams”, kas “tiesu nes bāriņiem un atraitnēm” un “mīl svešinieku”. Viņš pavēl: “Tāpēc mīliet svešinieku!” “Tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu.” (5. Moz. 10:17-19*; 3. Moz. 19:34) LI 408.3

Ījabs sacīja: “Svešiniekam nekad nevajadzēja pārnakšņot laukā, un savas durvis es pats labprāt vēru vaļā ceļiniekam.” (Īj. 31:32) Kad divi eņģeļi cilvēku izskatā ieradās Sodomā, Lats paklanījās līdz zemei un aicināja: “Dariet man patikšanu, mani kungi, un ņemiet sava kalpa namā naktsmājas.” (1. Moz. 19:2) Visas šīs mācības priesterim un levītam bija labi pazīstamas, bet viņi tās nebija īstenojuši savā praktiskajā dzīvē. Audzināti nacionāla fanātisma skolā, tie bija kļuvuši patmīlīgi, šaursirdīgi un sevī noslēgušies. Raugoties uz ievainoto, tie nevarēja noteikt, vai tas piederēja viņu tautai vai ne. Tie iedomājās, ka tas varētu būt arī samarietis un tādēļ novērsās. LI 409.1

Viņu rīcībā, kā Kristus to atstāstīja, bauslības mācītājs nesaskatīja neko pretēju tam, ko viņam bija mācījuši par bauslības prasībām. Bet tagad sekoja cita aina. LI 409.2

Šajā vietā, kur gulēja cietējs, ceļojot nonāca kāds samarietis, un, to ieraudzījis, viņš iežēlojās. Viņš nejautāja, vai svešinieks ir jūds vai pagāns. Samarietis labi zināja: ja tas būtu jūds un viņi būtu mainītās lomās, tad šis cilvēks iespļautu tam sejā un nicinoši paietu garām. Tomēr tas viņu neatturēja. Ceļotājs pat neapsvēra, ka viņam pašam draud briesmas tikt aplaupītam, ja tas ilgi uzkavēsies šajā vietā. Pietika ar to, ka te atradās ciešanās un bezizejas stāvoklī nonācis cilvēks. Viņš novilka savas drēbes, lai to apsegtu, un ceļa vajadzībām paredzēto eļļu un vīnu izlietoja, lai dziedinātu un atspirdzinātu ievainoto. Samarietis to uzcēla uz sava ēzeļa un devās uz priekšu lēnām un uzmanīgi, lai svešinieku nekratītu un neliktu tam ciest vēl asākas sāpes. Viņš to nogādāja kādā iebraucamajā vietā un, uzmanīgi kopdams, rūpējās par to visu nakti. No rīta, kad slimais jau jutās labāk, samarietis uzdrošinājās turpināt savu ceļu. Bet pirms aizceļošanas viņš to uzticēja kopšanai mājas saimniekam, samaksāja izdevumus un atstāja naudu turpmākām vajadzībām, vēl piebilzdams: “Kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.” LI 409.3

Stāstu nobeidzis, Jēzus uzlūkoja bauslības mācītāju ar skatu, kas, šķiet, lasīja viņa dvēseles dziļumus, un jautāja: “Kurš no šiem trim cilvēkiem, tev šķiet, tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” LI 411.1

Bauslības mācītājs pat vēl tagad samarieša vārdu negribēja ņemt savā mutē un vienkārši atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Jēzus sacīja: “Nu, tad ej un dari tu arī tāpat.” LI 411.2

Tā uz jautājumu: “Kurš ir mans tuvākais?” tika atbildēts uz visiem laikiem. Kristus parādīja, ka mūsu tuvākais nenozīmē tikai kādu no draudzes vai ticības, pie kuras mēs piederam. Šeit nav nozīmes rasei, ādas krāsai vai sabiedriskajai šķirai. Mūsu tuvākais ir katrs cilvēks, kam vajadzīga mūsu palīdzība. Mūsu tuvākais ir ikkatra ienaidnieka ievainotā un sasistā dvēsele. Mūsu tuvākais ir ikviens, kas pieder Dievam. LI 411.3

Stāstā par žēlsirdīgo samarieti Jēzus attēloja sevi un savu misiju. Sātans bija cilvēku pievīlis, sasitis, aplaupījis, sabojājis un pametis pilnīgai bojāejai. Bet Pestītājs šajā bezcerīgajā stāvoklī par mums iežēlojās. Viņš atstāja godību un nāca mūs glābt. Viņš atrada mūs tuvu nāvei un uzņēmās rūpes par mums. Kristus dziedināja mūsu brūces. Viņš apsedza mūs ar savas taisnības drēbēm. Viņš deva mums drošu patvērumu un par visu samaksāja pats. Viņš mira, lai mūs atpirktu. Norādīdams uz savu priekšzīmi, Viņš saviem sekotājiem saka: “Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu.” “Kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 15:17; 13:34) LI 411.4

Bauslības mācītājs Jēzum bija jautājis: “Ko man būs darīt?” Atzīdams mīlestību pret Dievu un cilvēkiem par visas taisnības kopsummu, Jēzus atbildēja: “Dari to, un tu dzīvosi.” Samarietis paklausīja labas un mīlošas sirds pavēlei un ar to pierādīja, ka ir bauslības darītājs. Tad Kristus teica bauslības mācītājam: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.” No Dieva bērniem tiek gaidīti darbi — ne tikai runāšana vien. “Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” (1. Jāņa 2:6) LI 411.5

Šī mācība šodien pasaulē nav mazāk svarīga kā tad, kad tā atskanēja no Jēzus lūpām. Patmīlība un auksts formālisms ir gandrīz izdzēsis mīlestības liesmu un iznīcinājis labos tikumus, kas raksturu darītu līdzīgu jaukai smaržai. Daudzi, kas apliecina Kristus vārdu, ir aizmirsuši to, ka kristietim jābūt Kristus pārstāvim. Ja nav praktiskas pašuzupurēšanās citu labā ģimenē, tuvākajā apkārtnē, draudzē vai citur — kur vien mēs atrodamies —, tad, lai arī kāda būtu mūsu ticības apliecība, mēs neesam kristieši. LI 411.6

Kristus savas intereses ir saistījis ar cilvēces interesēm, un Viņš mūs uzaicina iekļauties cilvēces glābšanas darbā. “Bez maksas jūs esat dabūjuši,” Viņš sacīja, “bez maksas dodiet.” (Mat. 10:8) Grēks ir vislielākais no visiem ļaunumiem, un mums ir jāiežēlojas par grēcinieku un tam jāpalīdz. Daudz ir to, kas maldās un izjūt savu kaunu un neprātību. Tie ir izsalkuši pēc iedrošinājuma vārdiem. Tie kavējas pie savām kļūdām un neveiksmēm, līdz nonāk izmisumā. Pret šīm dvēselēm mēs nedrīkstam izturēties nevērīgi. Ja esam kristieši, tad nedrīkstam paiet tām garām pa ceļa otru pusi, turoties tik tālu, cik vien iespējams, tieši no tiem, kam mūsu palīdzība visvairāk vajadzīga. Redzot cilvēkus ciešanās, vienalga, vai nu nelaimes vai grēka dēļ viņi tur nonākuši, mēs nekad nedrīkstam sacīt: “Tas uz mani neattiecas.” LI 412.1

“Jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu.” (Gal. 6:1) Ar ticību un lūgšanu atvairiet ienaidnieka spēkus! Runājiet cerības pilnus un iedrošinošus vārdus, kas satriektajam un ievainotajam būs kā dziedinošs balzams! Daudzi jo daudzi ir paguruši un kļuvuši mazdūšīgi lielajā dzīves cīņā tad, kad viens vienīgs laipns un iepriecinošs vārds tos būtu stiprinājis uzvarai. Mēs nekad nedrīkstam paiet garām ciešanu nomāktai dvēselei, necenšoties tai sniegt daļu no mierinājuma, ko paši esam no Dieva saņēmuši. LI 412.2

Tas viss ir bauslības principa pildīšana, tā principa, kas ilustrēts līdzībā par žēlsirdīgo samarieti un izpaudās Jēzus dzīvē. Viņa raksturs liecina par bauslības patieso saturu un atklāj, ko nozīmē savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Kad Dieva bērni parāda žēlastību, laipnību un mīlestību visiem cilvēkiem, tad arī tie liecina par Debesu principu raksturu. Tie nodod liecību par to, ka “Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli”. (Ps. 19:8) Kas šo mīlestību neparāda, tas pārkāpj bauslību, kuru ar vārdiem pagodina, jo veids, kā mēs izturamies pret brāļiem, norāda uz mūsu attiecībām ar Dievu. Dieva mīlestība sirdī ir vienīgais avots mīlestībai pret savu tuvāko. “Ja kāds saka: “es mīlu Dievu” un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis.” Mīļie, “ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga”. (1. Jāņa 4:20,12) LI 412.3