Laikmetu Ilgas

52 nodaļa. Dievišķais Gans

(Jāņa 10:1-30) LI 390.1

“Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.” “Es esmu labais gans; Es pazīstu savas avis, un Manas avis Mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst Mani, un Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu savu dzīvību par savām avīm.” LI 390.2

Vēlreiz Jēzus atrada pieeju savu klausītāju prātiem pa viņiem pazīstamo priekšstatu taku. Svētā Gara ietekmi Viņš bija salīdzinājis ar vēso, spirdzinošo ūdeni. Sevi Viņš ainoja kā gaismu, dzīvības un prieka avotu dabai un cilvēkiem, bet skaistajā gana ilustrācijā Jēzus attēloja savas attiecības ar visiem ticīgajiem. Neviena aina klausītājiem nebija tik labi pazīstama kā šī, un tagad uz visiem laikiem tā saistījās ar Kristu. Nekad mācekļi nevarēja noskatīties uz ganiem, kas kopa un sargāja savus avju pulkus, neatcerēdamies Pestītāja mācību. Katrā uzticīgā ganā tie saskatīja Kristu, bet sevi ieraudzīja katrā nevarīgajā un atkarīgajā avju pulkā. LI 390.3

Šo simbolu jau bija lietojis pravietis Jesaja, uzmundrinošos vārdos tēlodams Mesijas uzdevumu: “Kāp jo augstā kalnā, Ciāna, tu, labās vēsts nesēja! Pacel savu balsi ar spēku, Jeruzāleme, tu, labās vēsts nesēja, un nebīsties! Pasludini Jūdas pilsētām: “Redziet, te ir jūsu Dievs!” (..) Kā gans Viņš ganīs savu ganāmo pulku. Viņš ņems jērus savās rokās un tos nesīs savā klēpī un sargās avju mātes.” (Jes. 40:9-11) Dāvids reiz dziedāja: “Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka.” (Ps. 23:1) Arī Ecehiēlu Svētais Gars aicināja sludināt: “Es tām iecelšu vienu vienīgu ganu, kas tās ganīs (..).” “Nomaldījušos Es uzmeklēšu, noklīdušās Es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu (..).” “Un Es slēgšu ar tām miera derību (..), un tie nebūs vairs pagāniem par laupījumu (..), tie dzīvos drošībā, un neviens tos netraucēs un nebiedēs.” (Ec. 34:23,16,25,28) LI 390.4

Kristus šos pravietojumus attiecināja uz sevi, izceldams pretstatu starp sevi un Israēla vadoņiem. Farizeji kādu tikko bija padzinuši no ganāmpulka tāpēc, ka tas uzdrošinājās liecināt par Kristus spēku. Tie bija izslēguši dvēseli, kuru īstais Gans vilka pie sevis. Tādā veidā tie pierādīja, ka neko nesaprot viņiem uzticētajā darbā un nevar būt ganāmpulka gani. Jēzus tagad uzsvēra pretstatu starp tiem un labo Ganu un norādīja uz sevi kā īsto Kunga ganāmpulka sargātāju. Bet pirms tam Viņš par sevi runāja vēl citā līdzībā. LI 390.5

Jēzus teica: “Kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ieiet pa durvīm, ir avju gans.” Farizeji neaptvēra, ka šie vārdi attiecas uz viņiem. Kad tie vēl savās sirdīs apsvēra, ko gan tas nozīmē, Jēzus skaidri pateica: “Es esmu durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies, un atradīs ganības. Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” LI 391.1

Kristus ir durvis uz Dieva ganāmpulku. Kopš seniem laikiem pa šīm durvīm ieeju ir atraduši visi Viņa bērni. Kā tas parādīts ēnas kalpošanā, ainots simbolos un praviešu atklāsmēs, izcelts mācekļiem dotajās pamācībās un cilvēku labā darītajos brīnumdarbos, Jēzū tie ieraudzīja “Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku” (Jāņa 1:29), un, pateicoties Viņam, nonāca Dieva žēlastības laidaros. Daudzi ir ieteikuši ticībai citu pamatu un iespējas; ir izgudrotas ceremonijas un veselas kalpošanas sistēmas, ar kuru palīdzību ļaudis cerēja saņemt taisnošanu un mieru ar Dievu, tādā veidā atrodot citu ieeju. Bet vienīgās durvis ir Kristus. Visi, kas Kristus vietā likuši kaut ko citu, visi, kas mēģinājuši piekļūt pie ganāmpulka pa kādu citu ceļu, ir zagļi un laupītāji. LI 391.2

Farizeji nebija gājuši pa durvīm. Tie bija gājuši pa citu ceļu, apejot Kristu, tādēļ neizpildīja īstā gana darbu. Priesteri un rakstu mācītāji, vadītāji un farizeji postīja dzīvinošās ganības un saduļķoja dzīvības ūdens avotus. Patiesi inspirētais Vārds par šiem neīstajiem ganiem saka: “Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, ievainotās nepārsienat, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi.” (Ec. 34:4) LI 391.3

Visos laikos filozofi un skolotāji ir snieguši pasaulei teorijas, lai apmierinātu dvēseles vajadzības. Katrai pagānu tautai ir bijuši savi lieli vadoņi un reliģijas sistēmas, kas piedāvā citus pestīšanas līdzekļus, apejot Kristu, novēršot cilvēku skatienus no Tēva vaiga un piepildot visu sirdis ar bailēm no Tā, kas sniedz tikai svētības. Viņi savā darbībā tiecas nolaupīt Dievam to, kas Viņam pieder kā Radītājam un Glābējam. Tāpat šie viltus mācītāji aplaupa arī cilvēkus. Miljoniem ļaužu verdziskās bailēs vai flegmatiskā vienaldzībā ir iesaistīti maldu reliģijās, strādādami kā nastu nesēji dzīvnieki, kuriem atņemta cerība, prieks un iedvesma šinī dzīvē, kuriem ir vinīgi neskaidras bailes no nākotnes. Dvēseli spēj pacelt tikai Dieva žēlastības Evaņģēlijs. Pārdomas par Dieva mīlestību, kas atklāta Viņa Dēlā, aizkustinās sirdi un pamodinās dvēseles spēkus vairāk kā jebkas cits. Kristus nāca, lai cilvēkos atjaunotu Dieva līdzību, un ikviens, kas ļaudis novērš no Kristus, novērš tos no īstā attīstības Avota, atņem tiem dzīvības cerību, mērķi un godību. Tas ir zaglis un laupītājs. LI 391.4

“Kas ieiet pa durvīm, ir avju gans.” Kristus ir gan durvis, gan gans. Viņš ienāk pats caur sevi. Pienesot sevi kā upuri, Viņš kļuva par avju Ganu. “Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi.” LI 392.1

No visiem mājdzīvniekiem avis ir visbailīgākās un nevarīgākās, un Tuvajos Austrumos gana rūpes par avju pulku ir nemitīgas un nenogurstošas. Senos laikos iziet ārpus pilsētas mūriem bija ļoti nedroši. Laupītāji no klejojošām kaimiņu ciltīm un plēsīgi zvēri no savām paslēptuvēm klinšu kalnos pastāvīgi uzglūnēja ganāmpulkiem, lai tos postītu. Gani sargāja tiem uzticētās avis, labi zinādami, ka tas viss saistās ar dzīvības briesmām. Jēkabs, kas uzraudzīja Lābana avis Hārānas ganībās, savas nenogurstošās pūles aprakstot, sacīja: “Mani dienā karstums nomāca un naktī aukstums, un miegs nenāca manās acīs.” (1. Moz. 31:40*) Dāvids, zēna gados ganīdams tēva avis, viens stājās pretī lauvai un lācim, lai no viņu zobiem izglābtu jēru. LI 392.2

Kad gans ved savu ganāmpulku pāri klinšainiem kalniem, cauri mežiem un mežonīgām aizām uz zālainām ganībām strauta malā, kad viņš vientulīgās naktīs kalnos sargā avis, glābdams tās no laupītājiem, sirsnīgi rūpēdamies par slimajām un nespēcīgajām, viņa dzīve it kā saaug ar ganāmpulku. Maiga, bet stipra mīlestība to vieno ar aprūpējamo. Lai cik liels arī nebūtu ganāmpulks, gans pazīst katru avi. Katrai ir savs vārds, un tā atsaucas uz šo vārdu, kad gans to uzrunā. Kā avju gans pazīst savas avis, dievišķais Gans pazīst savu ganāmpulku, kas izkaisīts visā pasaulē. “Jūs esat Manas avis, Manu ganību avis, jūs, cilvēki, un Es esmu jūsu Dievs”, — tā saka Dievs tas Kungs.” Jēzus saka: “Es tevi saucu tava varda, tu esi Mans!” “Redzi, abu savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis.” (Ec. 34:31; Jes. 43:1; 49:16) LI 392.3

Jēzus pazīst mūs katru atsevišķi, un mūsu vājums Viņā izraisa līdzjūtību. Viņš pazīst mūs visus pēc vārda. Jēzus zina māju, kurā mēs dzīvojam, zina vārdu katram tās iemītniekam. Ne vienreiz vien Viņš saviem kalpiem ir pavēlējis doties uz noteiktu ielu noteiktā pilsētā, uz tādu un tādu māju, lai atrastu kādu no Viņa avīm. LI 393.1

Jēzus tik labi zina ikvienu dvēseli, it kā tā būtu vienīgā, par kuru Viņš ir miris. Ikvienas dvēseles sāpes aizkustina Viņa sirdi. Sauciens pēc palīdzības aizsniedz Viņa ausis. Pestītājs nāca, lai visus cilvēkus vilktu pie sevis. Viņš tiem saka: “Sekojiet Man!” Arī Gars darbojas pie to sirdīm, skubinādams nākt pie Viņa. Daudzi atsakās, un Jēzus zina, kuri tie ir. Viņš zina arī tos, kas priecīgi uzklausa katru aicinājumu un ir gatavi nodoties sava Gana rokās. Viņš saka: “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko.” Par katru avi Viņš rūpējas tā, it kā virs zemes tā būtu vienīgā. LI 393.2

“Viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā (..). Un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi.” Tuvo Austrumu gans savas avis nekad nedzen. Viņš nenodarbojas ar sišanu un iebiedēšanu, bet, iedams avīm pa priekšu, aicina tās sekot. Avis pazīst viņa balsi un aicinājumam paklausa. Tāpat pret savām avīm izturas arī Pestītājs — Labais Gans. Svētie Raksti saka: “Tu vadīji savu tautu kā avis ar Mozus un Ārona rokām.” Ar pravieša Jeremijas vārdiem Jēzus apliecināja: “Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis savu žēlastību.” Viņš nevienu nav spiedis. “Es tos vilku,” Viņš saka, “ar cilvēka valgiem, ar mīlestības saitēm.” (Ps. 77:21; Jer. 31:3; Hoz. 11:4*) LI 393.3

Mācekļi Kristum neseko nedz aiz bailēm no soda, nedz arī tādēļ, ka tie cerētu iegūt atalgojumu mūžībā. Tie redz Pestītāja nesalīdzināmi lielo mīlestību, kas atklājusies visā Viņa šīs zemes gājumā, no silītes Betlēmē līdz Golgātas krustam, un šis skats savaldzina, dara sirdi iejūtīgu un pakļauj visu dvēseli. Sekotāju sirdīs mostas mīlestība, tie dzird, ko Viņš saka, un paklausa. LI 393.4

Kā gans iet savām avīm pa priekšu, pirmais stādamies pretī ceļa briesmām, tā arī Jēzus izturas pret saviem ļaudīm. “Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu.” Ceļš uz Debesīm ir Pestītāja pēdu iesvētīts. Taka var būt stāva un nelīdzena, bet Jēzus šo ceļu jau ir izstaigājis; Viņa kājas ir pieminušas asos ērkšķus, lai padarītu mūsu gājumu vieglāku. Ikvienu nastu, kuru mēs tiekam aicināti nest, Viņš jau ir nesis. LI 393.5

Lai gan Jēzus tagad ir atgriezies pie Tēva un kopā ar Dievu sēž Visuma tronī, Viņš neko nav zaudējis no savas līdzcietīgās dabas. Šodien tā pati cēlā, līdzjūtīgā sirds ir atvērta visām cilvēces bēdām. Arī caurdurtā roka šodien ir izstiepta, lai vēl bagātīgāk svētītu savus pasaulē mītošos ļaudis. “Viņas ne mūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.” Dvēsele, kas nodevusies Kristum, Viņa acīs ir dārgāka par visu pasauli. Pestītājs būtu cietis Golgātas mokas, lai savai valstībai varētu izglābt tikai vienu dvēseli. Viņš ne mūžam neatstās to, par kuru miris. Ja tikai Jēzus sekotāji neizvēlēsies Viņu atstāt, Viņš tos stingri turēs savās rokās. LI 394.1

Visos pārbaudījumos mums ir drošs Palīgs. Viņš nepamet mūs vienus, cīnoties ar kārdināšanām, karojot ar ļaunumu, lai nastas un bēdas mūs beidzot nospiestu. Lai gan tagad Viņš ir apslēpts mūsu mirstīgajam skatam, tomēr ticības auss var saklausīt Viņa balsi sakām: “Es biju miris, un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam.” (Atkl. 1:18) Es esmu panesis jūsu bēdas, piedzīvojis jūsu cīņas, stājies pretī jūsu kārdināšanām. Es pazīstu jūsu asaras; arī Es esmu raudājis. Es zinu bēdas, kas ir par dziļām, lai tās uzticētu kādai cilvēka ausij. Nedomā, ka tu esi viens un atstāts. Ja arī tu ciešanās neatrodi nevienu atsaucīgu sirdi virs zemes, — raugies uz Mani un dzīvo. “Kalni atkāpsies un pakalni šaubīsies, bet Mana žēlastība no tevis neatkāpsies, un Mana miera derība nešaubīsies, saka tas Kungs, tavs apžēlotājs.” (Jes. 54:10*) LI 394.2

Lai cik ļoti gans mīl savas avis, tomēr savus dēlus un meitas Viņš mīl vairāk. Jēzus nav tikai mūsu gans; Viņš ir arī mūsu “Mūžīgais Tēvs”. Viņš saka: “Es pazīstu savas avis, un Manas avis Mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu.” Kas tie ir par vārdiem! Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, kuru Viņš nosaucis par “Vīru, kas Man tuvs” (Cak. 13:7), Viņš ir tas, kura attiecības un sadraudzība ar mūžīgo Dievu tiek ņemtas par piemēru, lai attēlotu sadraudzību starp Kristu un Viņa bērniem virs zemes! LI 394.3

Jēzus mūs mīl, tādēļ ka mēs Viņam esam dāvana no Tēva un Viņa darba atalgojums. Viņš mūs mīl kā savus bērnus. Lasītāj, Viņš mīl arī tevi! Visas Debesis nevar dāvāt neko lielāku un neko labāku. Uzticies Viņam! LI 394.4

Jēzus domāja par tām dvēselēm pasaulē, kuras neīstie gani nomaldinājuši. Tie, kurus Viņš ilgojās sapulcināt kā savas ganības avis, bija izkaisīti starp vilkiem, tādēļ Viņš sacīja: “Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; ar tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāmais pulks un viens gans.” LI 395.1

“Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu.” Tas ir: Mans Tēvs jūs tā ir mīlējis, ka Viņš pat Mani mīl vēl vairāk tieši tādēļ, ka Es nododu savu dzīvību, lai jūs atpestītu. Kļūdams par jūsu vietnieku un galvotāju, nododams savu dzīvību, uzņemdamies jūsu parādus un pārkāpumus, Es Tēvam kļuvu vēl mīļāks. LI 395.2

“Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man nav atņēmis, bet Es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt.” Kā cilvēces dzimtas loceklis Viņš bija mirstīgs; bet, būdams Dievs, Viņš bija dzīvības avots visai pasaulei. Jēzus būtu varējis pretoties nāvei, būtu varējis atteikties nonākt tās varā, bet Viņš brīvprātīgi atdeva dzīvību, lai varētu atjaunot nemirstību pasaulē. Viņš nesa pasaules grēkus, panesa tās lāstu, nodeva savu dzīvību kā upuri, lai cilvēkiem nebūtu jāmirst mūžīgi. Tiešām “Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas (..). Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam.” (Jes. 53:4-6) LI 395.3