Laikmetu Ilgas

7/88

6 nodaļa. “Mēs Viņa zvaigzni redzējām”

(Mat. 2. nod.) LI 38.1

“Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē, Jūdu zemē, ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu Ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt. ” LI 38.2

Gudrie no austrumu zemes bija filozofi. Tie piederēja lielai un ietekmīgai ļaužu šķirai, kas sevī ietvēra dižciltīgos, kā arī daudzus bagātākos un gudrākos cilvēkus tautā. Starp tiem bija arī tādi, kas iedzīvojās uz tautas lētticības rēķina. Citi turpretī bija godprātīgi. Tie vēroja, kā dabā izpaužas Dieva rūpes. Šos cilvēkus godāja viņu krietnuma un gudrības dēļ. Tādi bija arī gudrie, kas nāca pie Jēzus. LI 38.3

Dieva gaisma vienmēr ir spīdējusi arī pagānisma tumsā. Kad šie gudrie pētīja zvaigžņotās debesis un centās izzināt ar debesu ķermeņiem un spīdekļiem saistītos noslēpumus, tie saskatīja Radītāja godību. Meklēdami skaidrākas atziņas, tie pievērsās ebreju rakstiem. Arī viņu pašu zemē tika glabāti pravietiski raksti, kas vēstīja par kāda dievišķa Skolotāja nākšanu. Pie austrumu gudrajiem piederēja arī Bileāms, kādreizējais Dieva pravietis. Svētā Gara iespaidā viņš jau iepriekš pasludināja Israēla labklājību un uzplaukumu, kā arī Mesijas nākšanu. Gadsimtiem ilgas tradīcijas šos viņa pravietojumus bija nodevušas nākamajām paaudzēm. Tomēr Vecā Derība par Pestītāja nākšanu runā daudz skaidrāk. Gudrie ar prieku atklāja, ka Viņa nākšana ir pavisam tuvu un ka visai pasaulei drīz jātiek piepildītai ar Kunga godības atziņu. LI 38.4

Naktī, kad Dieva godība apspīdēja Betlēmes pakalnus, gudrie debesīs ievēroja neizprotamu, noslēpumainu gaismu. Kad gaisma nozuda, tās vietā parādījās pastāvīga, spoža zvaigzne. Tā nebija ne stāvzvaigzne, ne planēta, tāpēc šī parādība izraisīja visdzīvāko interesi. Zvaigzne bija tāls, spožu eņģeļu pulks, bet to gudrie vīri nezināja. Tomēr tiem radās iespaids, ka šī zvaigzne ir sevišķi nozīmīga. Tie apspriedās ar priesteriem un filozofiem un pētīja seno rakstu ruļļus. Bileāma pravietojums vēstīja, ka “zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris”. (4. Moz. 24:17) Vai šī neparastā zvaigzne būtu sūtīta, lai vēstītu par Apsolīto? Gudrie apsveica Debesu sūtīto atziņu gaismu, un tādēļ tā izlija pār viņiem vēl spožākos staros. Sapņos tie saņēma norādījumus iet un meklēt jaunpiedzimušo Valdnieku. LI 38.5

Kā Ābrahāms, paklausīdams Dieva aicinājumam, ticībā izgāja, “nezinādams, kurp viņš iet” (Ebr. 11:8), kā Israēls ticībā sekoja padebeša stabam uz apsolīto zemi, tāpat šie svešzemnieki devās meklēt apsolīto Pestītāju. Austrumu zeme bija bagāta ar dārglietām, un gudrie neizgāja ceļā tukšām rokām. Tolaik pastāvēja ieradums valdniekiem un citām augstām personām kā pagodinājumu pasniegt dāvanas. Tam, kurā jātiek svētītai visai pasaulei, kā ziedojumi tika pienestas visdārgākās dāvanas, kādas vien šī zeme varēja atļauties. Lai zvaigzne būtu redzama, ceļš bija jāveic naktī, taču grūtās stundas austrumu gudrie īsināja, atkārtodami senos nostāstus un pravietojumus par To, kuru viņi meklēja. Katru atpūtas brīdi šie ļaudis izlietoja, lai pētītu Rakstus, tā padziļinādami pārliecību, ka viņus ceļā vada Dievs. Zvaigzne bija vadības ārējā zīme, taču tiem bija arī iekšēja Svētā Gara klātbūtnes apziņa, kas ietekmēja sirdi un iedvesa cerību. Lai gan ceļojums bija garš, tie jutās laimīgi. LI 39.1

Austrumu gudrie ir sasnieguši Israēla zemi. Kāpjot lejā pa Eļļas kalna nogāzi, skatienam paveras Jeruzāleme, un, raugi, zvaigzne, kas tos vadīja visā grūtajā ceļā, apstājas virs dievnama un pēc neilga brīža izzūd. Steidzīgiem soļiem tie traucas uz priekšu, pārliecināti, ka visapkārt dzirdēs ļaudis priecīgi runājam par piedzimušo Mesiju. Taču viņu taujāšana izrādās veltīga. Iegājuši svētajā pilsētā, tie steidzas uz dievnamu. Ar lielu izbrīnu tie atskārst, ka par jaundzimušo Ķēniņu nevienam nekas nav zināms. Viņu jautājumi izraisa nevis prieku, bet gan pārsteigumu un bailes, kam reizēm pievienojas pat nicinājums. LI 39.2

Priesteri turpina tradīcijas. Tie cildina savu reliģiju un savu dievbijību, tajā pašā laikā grieķus un romiešus saukdami par pa-gāniem un uzskatīdami par vislielākajiem grēciniekiem. Gudrie no austrumiem nav elku pielūdzēji, un Dievs tos vērtē daudz augstāk par šiem saviem formālajiem pielūdzējiem. Tomēr jūdi tos uzskata par pagāniem. Dedzīgie jautājumi neizraisa ne mazāko interesi pat tajos cilvēkos, kuri ir iecelti par Svēto Rakstu sargiem. LI 39.3

Vēsts par gudro ierašanos ātri izplatījās visā Jeruzālemē. Viņu atnākšanas dīvainais iemesls izsauca tautā satraukumu, kas aizsniedza ķēniņa Hēroda pili. Viltīgo ēdomieti satrauca doma par iespējamo sāncensi. Hēroda ceļš uz troni bija aptraipīts ar neskaitāmām slepkavībām. Tauta ienīda šo svešās izcelsmes ķēniņu, un vienīgā viņa drošība bija Romas labvēlība. Bet jaunpiedzimušajam Ķēniņam bija lielākas pretenzijas uz troni. Viņš bija dzimis Valdnieks. LI 40.1

Hērodam radās aizdomas, ka priesteri kopā ar svešiniekiem rīko sazvērestību, lai izraisītu tautas sacelšanos un gāztu viņu no troņa. Savas aizdomas viņš tomēr neizpauda un nolēma šos slepenos plānus izjaukt ar vēl lielāku viltību. Ataicinājis pie sevis augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš tiem jautāja, ko svētās grāmatas māca par Mesijas dzimšanas vietu. LI 40.2

Šis svešinieku ierosinātais jautājums, ko uzdeva troņa uzurpators, asi ievainoja jūdu skolotāju lepnumu. Savukārt vienaldzība, ar kādu tie atvēra pravietojumu rakstu ruļļus, saniknoja greizsirdīgo tirānu. Viņš domāja, ka priesteri savas zināšanas par šo lietu grib turēt slepenībā. Ar autoritāti, kurai tie neuzdrošinājās nepaklausīt, Hērods pavēlēja viņiem sīki visu izpētīt un paziņot gaidītā Ķēniņa dzimšanas vietu. “Un tie viņam sacīja: “Betlēmē, jūdu zemē; jo tā raksta pravietis: Un tu, Betlēme, jūdu zeme, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas ciltskungiem; jo no tevis nāks valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu.” ” LI 40.3

Tad Hērods ataicināja gudros uz slepenu sarunu. Viņa sirdī plosījās dusmu un baiļu vētra, bet viņš saglabāja ārēju mieru un svešiniekus uzņēma laipni. Viņš jautāja, kādā laikā zvaigzne bija parādījusies, un sacīja, ka ļoti priecājoties par šo Kristus dzimšanas zīmi. Tad viņš saviem apmeklētājiem pavēlēja: “Ejiet un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka ir es aizeju un Viņu pielūdzu.” To sacījis, viņš gudros atlaida, lai tie dotos ceļā uz Betlēmi. LI 40.4

Jeruzālemes priesteri un vecākie nemaz nebija tik lielā neziņā par Kristus dzimšanu, kā izlikās. Vēsts, ka ganus ir apmeklējuši eņģeļi, jau bija aizsniegusi Jeruzālemi, taču rabīni tai nepiegrieza sevišķu vērību. Jūdu skolotāji paši būtu varējuši atrast Jēzu un labprāt aizvestu gudros uz Viņa dzimšanas vietu, ja vien gudrie vīri tos nebūtu izaicinājuši, pievēršot viņu uzmanību Mesijas dzimšanai. “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu Ķēniņš?” viņi vaicāja, “jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.” LI 40.5

Lepnums un skaudība aizvēra durvis gaismai. Ja priesteri un rakstu mācītāji pieņemtu vēsti, ko atnesa gani un austrumu gudrie, tad viņu stāvoklis kļūtu neapskaužams. Tie vairs sevi nevarētu saukt par Dieva patiesības skaidrotājiem. Šie izglītotie cilvēki nepazemojās, lai mācītos no tiem, kurus viņi apzīmēja ar vārdu pagāni. Nevar būt, ka Dievs ir pagājis garām viņiem, bet sniedzis vēsti neizglītotiem ganiem un neapgraizītiem pagāniem! Tie izturējās nicinoši pret ziņām, kas satrauca ķēniņu Hērodu un visu Jeruzālemi. Jūdu vadītāji pat negāja uz Betlēmi, lai pārliecinātos par vēsts patiesumu. Turklāt tie panāca, ka interesi par Jēzu ļaudis uztver kā fanātismu. Jau ar šo brīdi priesteri un rakstu mācītāji sāka noraidīt Kristu. Jau šeit viņu augstprātība un stūrgalvība sāka pārvērsties izteiktā naidā pret Pestītāju. Dievs atvēra durvis pagāniem, bet jūdu vadoņi aizvēra durvis paši sev. LI 41.1

Gudrie Jeruzālemi atstāja vieni. Kad pilsētas vārti bija aiz muguras, pār zemi jau laidās nakts ēnas, taču par lielu iepriecinājumu tie atkal ieraudzīja zvaigzni, kas veda uz Betlēmi. Viņi nebija saņēmuši norādījumus par Jēzus zemo stāvokli, kuri tika sniegti ganiem. Pēc garā ceļojuma jūdu vadoņu vienaldzība austrumu gudrajiem sagādāja vilšanos, tāpēc tie no Jeruzālemes aizgāja ar mazāku paļāvību, nekā bija tur ieradušies. Betlēmē viņi neatrada galma sardzi, kas būtu nostādīta, lai aizsargātu jaunpiedzimušo Ķēniņu. Tur nebija neviena no šīs pasaules varenajiem. Jēzus gulēja silītē, un Viņa vienīgie apsargātāji bija vecāki — vienkārši zemnieki. Vai Viņš varēja būt Tas, par kuru rakstīts, ka Viņš nāks, lai “atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus”, būs “par gaismu pa-gāniem” un “pestīšanas nesējs līdz pasaules galam”? (Jes. 49:6) LI 41.2

“Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza.” Aiz Jēzus vienkāršās ārienes tie saskatīja Dievu. Tie nodeva Viņam savas sirdis kā Pestītājam, tad “atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres”. Ak, cik liela bija viņu ticība! Par austrumu gudrajiem varētu sacīt tāpat kā vēlāk par romiešu virsnieku — “Ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis”. (Mat. 8:10) LI 41.3

Gudrie nebija nojautuši Hēroda nodomu attiecībā uz Jēzu. Sava ceļojuma nosprausto plānu izpildījuši, tie gatavojās atgriezties Jeruzālemē, lai pastāstītu Hērodam par savu veiksmi, bet sapnī tie saņēma dievišķu norādījumu vairs nesatikties ar Hērodu. Lai nebūtu jāiet caur Jeruzālemi, tie savā zemē atgriezās pa citu ceļu. LI 41.4

Līdzīgā veidā arī Jāzeps saņēma brīdinājumu, lai ar Mariju un bērnu bēgtu uz Ēģipti. Eņģelis sacīja: “Paliec tur, kamēr es tev to teikšu, jo Hērods meklē bērnu nokaut.” Jāzeps nekavējoties paklausīja un drošības dēļ ceļā devās naktī. LI 42.1

Ar austrumu gudro starpniecību Dievs jūdu tautai lika pievērst uzmanību sava Dēla dzimšanai. Gudro ierašanās un izjautāšana Jeruzālemē, ar to radītā vispārējā interese un pat Hēroda greizsirdība, kas piespieda priesteriem un rabīniem domāt par šo tematu, pievērsa ļaužu prātus pravietojumiem par Mesiju un lielajam notikumam, kas tikko bija norisinājies. LI 42.2

Sātans centās nepieļaut, ka pasaulē atspīd dievišķa gaisma; viņš pielietoja visu savu viltību, lai iznīcinātu Pestītāju. Bet Tas, kurš nekad neguļ un nesnauž, bija nomodā par savu mīļoto Dēlu. Tas, kurš Israēla dēļ lika mannai līt no debesīm un bada laikā uzturēja Eliju, tagad pagānu zemē sagatavoja patvērumu Marijai un Jēzus bērnam. Ar citas tautas gudro atnestajām dāvanām Dievs sagādāja līdzekļus ceļojumam uz Ēģipti un dzīvei svešumā. LI 42.3

Gudrie bija vieni no pirmajiem, kas uzņēma Pestītāju. Viņu dāvana bija pirmā, kas tika nolikta pie Jēzus kājām. Ak, kāda tiem bija iespēja kalpot ar šo dāvanu! Dievs ar prieku pagodina mīlestības pilnas sirds ziedojumu, piešķirot tam visaugstāko lietderību kalpošanā. Ja mēs savas sirdis esam nodevuši Jēzum, tad nesīsim Viņam arī savas dāvanas. Tam, kas mūs mīlējis un par mums nodevies, mēs labprātīgi veltīsim savu zeltu un sudrabu, savus visvērtīgākos šīs zemes īpašumus, savas augstākās prāta un gara spējas. LI 42.4

Hērods nepacietīgi gaidīja gudro atgriešanos Jeruzālemē. Kad laiks pagāja, bet tie nenāca, viņam radās aizdomas. Rabīni, šķiet, negribēja atklāt Mesijas dzimšanas vietu tāpēc, ka tie ir sapratuši viņa nodomu, un arī gudrie no viņa izvairās tīšām. Šīs domas pārvaldnieku sadusmoja. Viltība gan nebija izdevusies, bet vēl bija iespēja pielietot varu. Šo jaunpiedzimušo Ķēniņu viņš izmantos kā piemēru! Lai augstprātīgie jūdi redz, kas viņus gaida, ja tie mēģinās celt tronī citu valdnieku! LI 42.5

Nekavējoties Hērods uz Betlēmi nosūtīja karavīrus ar pavēli nogalināt visus bērnus līdz divu gadu vecumam. Dāvida pilsētas klusās mājas pieredzēja šausmu skatus, kas pirms sešiem gadsimtiem tika atklāti pravietim. “Brēkšana bija dzirdama Ramā, daudz raudu un vaimanu; Rahele apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav.” LI 42.6

Šo nelaimi jūdi bija sev sagādājuši paši. Ja tie uzticīgi un pazemīgi būtu staigājuši Dieva priekšā, tad Kungs neparastā veidā tos būtu pasargājis no ķēniņa dusmām. Taču ar saviem grēkiem viņi nošķīrās no Dieva un atraidīja Svēto Garu, savu vienīgo vairogu. Tie nepētīja Rakstus ar ilgošanos pakļauties Dieva gribai, bet meklēja pravietojumus, kurus varētu izskaidrot tā, lai sevi paaugstinātu un parādītu, kā Dievs nicina pārējās tautas. Jūdi lielījās, ka Mesija nāks kā ķēniņš, kas uzvarēs viņu ienaidniekus, dusmās zem savām kājām samīdams pagānus. Ar to viņi izraisīja valdnieku naidu. Jūdu izkropļoto Kristus misijas raksturošanu sātans bija nolēmis izmantot, lai iznīcinātu Pestītāju, taču nelaime nāca pār pašiem naida cēlājiem. LI 44.1

Šī nežēlīgā rīcība bija viens no pēdējiem darbiem, kas aptumšoja Hēroda valdīšanas laiku. Drīz pēc nevainīgo bērnu noslepkavošanas viņam pašam bija jāpadodas spriedumam, ko nekas nevar novērst. Viņš mira drausmīgā nāvē. LI 44.2

Jāzepam, kas vēl arvien atradās Ēģiptē, Dieva eņģelis pavēlēja atgriezties Israēla zemē. Uzskatīdams Jēzu par Dāvida troņmantnieku, Jāzeps gribēja apmesties uz dzīvi Betlēmē. Bet, uzzinājis, ka sava tēva vietā Jūdejā valda Arhelavs, viņš baidījās, ka dēls varētu piepildīt tēva ļauno nodomu pret Kristu. Arhelavs no visiem Hēroda dēliem raksturā savam tēvam līdzinājās visvairāk. Jau pati viņa nākšana pie varas Jeruzālemē tika atzīmēta ar sacelšanos, kā arī ar to, ka romiešu sardze noslepkavoja tūkstošiem jūdu. LI 44.3

Dievs Jāzepu vēlreiz aizveda uz drošu vietu. Viņš atgriezās Nācaretē, savā agrākajā dzīves vietā, un tur Jēzus nodzīvoja gandrīz trīsdesmit gadus, “lai piepildītos praviešu vārdi, kas sacījuši: Viņu sauks par Nācarieti”. Arī Galileju pārvaldīja viens no Hēroda dēliem, bet tur svešzemnieki veidoja daudz lielāku iedzīvotāju daļu nekā Jūdejā, tāpēc arī bija daudz mazāka interese par tiem jautājumiem, kas sevišķi skāra jūdus, un Jēzus pretenzijas tur nez vai varēja izraisīt varasvīru greizsirdību. LI 44.4

Tāda bija Pestītāja uzņemšana, kad Viņš nāca pasaulē. Šķiet, ka bērnībā Viņam nav bijis nevienas mierīgas un drošas vietas. Dievs savu mīļoto Dēlu cilvēkiem nevarēja uzticēt pat tad, kad Viņš veica cilvēku pestīšanas darbu. Kungs pilnvaroja eņģeļus apsargāt Jēzu, līdz Viņš būs pabeidzis savu misiju virs zemes un miris no to rokām, kurus bija nācis glābt. LI 44.5