Laikmetu Ilgas

39 nodaļa. “Dodiet jūs viņiem ēst!”

(Mat. 14:13-21; Marka 6:32-44; Lūk. 9:10-17; Jāņa 6:1-13) LI 295.1

Kristus ar mācekļiem bija devies uz kādu vientuļu vietu, bet šis retais, mierpilnais klusums drīz tika pārtraukts. Mācekļi domāja, ka ir aizgājuši tur, kur varēs būt netraucēti, bet, tiklīdz ļaudis pamanīja dievišķā Mācītāja prombūtni, tie sāka jautāt: “Kur Viņš palicis?” Daži bija ievērojuši, kurā virzienā Viņš ar mācekļiem aizgāja. Daudzi devās meklēt pa sauszemi, kamēr citi sekoja laivās pāri ezeram. Tuvojās Pasā svētki, un svētceļnieku grupas no tuvienes un tālienes savā ceļā uz Jeruzālemi pulcējās kopā, lai redzētu Jēzu. To skaits arvien palielinājās, līdz bija sapulcējušies ap pieciem tūkstošiem cilvēku, neskaitot sievietes un bērnus. Pirms vēl Kristus bija sasniedzis krastu, Viņu tur jau gaidīja milzīgs ļaužu pulks. Bet Viņš izcēlās malā nepamanīts un pavadīja īsu brīdi savrup ar mācekļiem. LI 295.2

No kalna nogāzes Jēzus noraudzījās uz plūstošo ļaužu pūli, un Viņa sirds bija līdzjūtības aizkustināta. Kaut gan tie Viņu bija iztraucējuši, laupīdami atpūtu, Viņš nekļuva nepacietīgs. Vērodams, kā ļaudis nāca un nāca, Jēzus saprata, ka šeit Viņam nepieciešams pievērst lielāku uzmanību. “Sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana.” Atstājis savu slēptuvi, Viņš uzmeklēja piemērotu vietu, kur varētu tiem kalpot. No priesteriem un rakstu mācītājiem viņi nesaņēma nekādu palīdzību, bet no Kristus, kad Viņš tiem mācīja ceļu uz pestīšanu, plūda dziedinošas dzīvības ūdens straumes. LI 295.3

Ļaudis klausījās žēlastības vārdus, kas tik bagātīgi nāca pār Dieva Dēla lūpām. Tie dzirdēja laipnus vārdus, tik vienkāršus un tik saprotamus, ka viņu dvēselēm tie šķita kā Gileādas balzams. Dziedināšana no Viņa dievišķās rokas atnesa prieku un dzīvību mirstoša-jiem un atvieglinājumu un veselību sirgstošajiem. Šī diena tiem likās kā Debesis zemes virsū, un tie pilnīgi aizmirsa, cik ilgs laiks pagājis, kopš tie nebija ēduši. LI 295.4

Beidzot diena jau tuvojās vakaram. Saule rietēja, bet ļaudis tomēr vilcinājās aiziet. Jēzus visu dienu bija strādājis bez ēšanas un atpūtas. Viņš bija bāls no noguruma un izsalkuma, un mācekļi sirsnīgi lūdza darbu pārtraukt. Bet Viņš nevarēja atrauties no ļaužu pulka, kas vēl arvien spiedās pie Viņa. LI 295.5

Beidzot mācekļi nāca pie Viņa, neatlaidīgi ieteikdami raidīt ļaudis prom viņu pašu labā. Daudzi bija atnākuši no tālienes un kopš agra rīta nebija neko ēduši. Tie varētu sev nopirkt pārtiku apkārtējās pilsētās un ciematos, bet Jēzus sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst,” un tad, pagriezies pret Filipu, jautāja: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” To Viņš sacīja, pārbaudīdams mācekļu ticību. Filips pārlaida skatu pāri cilvēku galvu jūrai un iedomājās, cik neiespējami būtu sagādāt pārtiku šāda milzīga ļaužu pulka vajadzību apmierināšanai. Viņš atbildēja, ka par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiktu, lai katram mazliet iznāktu. Jēzus prasīja, cik pārtikas ir iespējams dabūt no klātesošajiem. Uz to Andrejs atbildēja: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” Jēzus lika tās Viņam atnest. Tad Viņš pavēlēja mācekļiem apsēdināt ļaudis zālē pulciņos pa piecdesmit vai pa simtam, — kārtības dēļ un lai visi varētu būt liecinieki tam, ko Viņš gatavojās darīt. Kad tas bija paveikts, Jēzus ņēma šo ēdienu, “pacēla savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm”. “Un visi ēda un paēda, un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit grozus pilnus.” LI 296.1

Viņš, kas ļaudīm mācīja, kā nodrošināt sev mieru un laimi, par viņu laicīgajām vajadzībām domāja tikpat daudz, cik par garīgajām. Ļaudis bija noguruši un izsalkuši. Tur atradās mātes ar maziem bērniem uz rokām un mazliet lielākiem, kas turējās pie viņu drēbēm. Daudzi stundām ilgi bija stāvējuši kājās. Kristus vārdi tik pilnīgi saistīja viņu interesi, ka tiem pat ne reizi nebija ienākusi prātā doma, ka vajadzētu apsēsties; bez tam drūzma bija tik liela, ka pastāvēja briesmas ļaudīm citam citu samīt. Tādēļ Jēzus, gribēdams tiem dot iespēju atpūsties, lūdza apsēsties. Tajā vietā bija daudz zāles, un visi varēja ērti atpūsties. LI 296.2

Kristus nekad nedarīja brīnumus, izņemot gadījumus, kad bija jāapmierina patiesa vajadzība, un katrs brīnums bija tāda rakstura, lai ļaudis vestu tuvāk dzīvības kokam, kura lapas ir tautām par dziedināšanu. Vienkāršais uzturs, ko pasniedza mācekļu rokas, saturēja veselu pamācību krājumu. Sagādāts tika parasts ēdiens, jo zivis un miežu maize bija Galilejas ezera apkaimes zvejnieku dieniš- ķais uzturs. Kristus būtu varējis celt ļaudīm priekšā bagātu azaidu, bet ēdiens, sagatavots vienīgi apetītes apmierināšanai, nesniegtu viņiem nekādu mācību. Kristus viņiem mācīja, ka dabiskais uzturs, ko Dievs cilvēkam paredzējis, tiek sabojāts. Nekad cilvēki nav tā priecājušies par iekāres apmierināšanai sarīkotām dzīrēm, kā šie ļaudis priecājās par atpūtu un vienkāršo uzturu, ko Kristus sagādāja tik tālu prom no cilvēku mītnēm. LI 296.3

Ja mūsdienu cilvēkiem būtu vienkārši ieradumi un tie dzīvotu saskaņā ar dabas likumiem kā sākotnēji Ādams un Ieva, tad cilvēces vajadzības tiktu bagātīgi apmierinātas. Tad būtu daudz mazāk iegribu un vairāk izdevību strādāt Dieva paredzētajos veidos. Bet egoisms un nedabiskās tieksmes apmierināšana pasaulē ienesa grēku un postu, kas izpaužas gan kā pārmērības, gan kā trūkums. LI 297.1

Jēzus necentās saistīt ļaudis pie sevis, apmierinot viņu kāri pēc greznības. Šim lielajam ļaužu pulkam, nogurušam un izsalkušam pēc garās, satraukumu pilnās dienas, vienkāršais azaids bija ne vien Viņa spēka apliecinājums, bet arī pierādījums sirsnīgai gādībai par tiem viņu dienišķajās vajadzībās. Pestītājs saviem sekotājiem nav apsolījis pasaules greznību; viņu maizes rieciens var būt vienkāršs, pat plāns; viņu mūžs nabadzības sasaistīts, bet Kungs ir devis savu vārdu, ka viņu vajadzības tiks apmierinātas un ir apsolījis to, kas ir daudz labāks par pasaules labumiem — savas pastāvīgās klātbūtnes radīto mierinājumu. LI 297.2

Paēdinādams piecus tūkstošus, Jēzus pacēla dabas pasaules priekškaru un parādīja spēku, kas nemitīgi darbojas mūsu labā. Piešķirdams zemei auglību, Dievs dara brīnumus ik dienas. Dabas procesu rezultātā tiek darīts tas pats darbs, ko paveica, paēdinot ļaužu pulku. Cilvēki sagatavo zemi un iesēj sēklu, bet sēklai uzdīgt liek no Dieva nākusī dzīvība. Dieva radītais lietus, gaiss un saule izveido “papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā”. (Marka 4:28) Dievs katru dienu ar ražu no laukiem paēdina miljonus. Cilvēki ir aicināti ar Viņu sadarboties labības audzēšanā un maizes klaipa sagatavošanā un tieši tāpēc tie vairs nesaredz Dieva spēka atklāsmi. Tie vairs nedod Dievam godu, kāds pienākas Viņa svētajam vārdam. Viņa spēka darbība tiek piedēvēta dabai vai cilvēku radītai tehnikai. Dieva vietā tiek pagodināts cilvēks, un Dieva laipnības dāvanas tiek izlietotas egoistiski, svētību vietā tās padarot par lāstu. To visu Dievs grib novērst. Viņš grib atdzīvināt mūsu aptumšotos prātus, lai mēs spētu saskatīt Viņa žēlastības pilno laipnību un pagodinātu Viņu par dievišķā spēka izpausmēm. Kungs vēlas, lai mēs Viņu pazīstam saņemtajās dāvanās un lai tās būtu mums par svētību, kā Viņš to paredzējis. Šī mērķa dēļ Kristus darīja savus brīnumus. LI 297.3

Kad milzīgais ļaužu pulks bija paēdināts, vēl pāri palika daudz ēdiena. Bet Tas, kura rīcībā bija visi bezgalīgā spēka krājumi, sacīja: “Salasiet atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” Šie vārdi nozīmē vairāk nekā maizes sakrāšanu grozos. Mācība bija divkārša. Nekas nav izšķiežams. Mēs nedrīkstam palaist garām laicīgas priekšrocības. Mums nevajadzētu nokavēt kaut ko tādu, kas varētu atnest labumu kādam cilvēkam. Lai tiek savākts itin viss, kas apmierina šīs zemes izsalkušo vajadzības. Tādai pašai rūpībai jāvalda arī garīgajās lietās. Kad pārpalikušie gabaliņi bija salasīti grozos, ļaudis atcerējās savus draugus mājās. Viņi vēlējās, lai arī tie dabūtu no Kristus svētītās maizes. Grozu saturs tika izdalīts dedzīgajam ļaužu pulkam un iznēsāts pa visu apgabalu. Tāpat arī tiem, kas bijuši garīgā mielastā, Debesu maize ir jāpasniedz citiem, lai remdinātu cilvēku dvēseles izsalkumu. Viņiem jāstāsta tas, ko paši ir mācījušies no Dieva brīnišķīgajiem darbiem. Lai nekas neiet zudumā! Neviens vārds, kas attiecas uz viņu mūžīgo pestīšanu, nedrīkst veltīgi krist zemē. LI 298.1

Brīnumdarbs ar maizēm stāsta mums par atkarību no Dieva. Kad Kristus paēdināja piecus tūkstošus, tuvumā bija pavisam maz pārtikas. Šķiet, Viņa rīcībā nebija nekādu līdzekļu. Jēzus atradās neapdzīvotā vietā kopā ar pieciem tūkstošiem cilvēku, neskaitot sievietes un bērnus. Turklāt šo lielo ļaužu pulku Viņš nebija aicinājis sev sekot; tie bija nākuši bez uzaicinājuma vai rīkojuma, bet Viņš apzinājās, ka, tik ilgi klausoties Viņa mācības, tie būs izsalkuši un noguruši; jo Kristus pats bija tiem līdzīgs — arī Viņam vajadzēja ēst. Ļaudis atradās tālu no mājām, un tuvojās nakts. Daudziem no tiem pat nebija līdzekļu, par ko nopirkt pārtiku, un Tas, kurš viņu dēļ tuksnesī bija gavējis četrdesmit dienas, negribēja pieļaut, ka tie savās mājās atgriežas neēduši. Šādus apstākļus Dievs Jēzum bija radījis ar nolūku, tāpēc Pestītājs uzticējās Debesu Tēvam, ka Viņš dos līdzekļus, lai apmierinātu šīs vajadzības. LI 298.2

Arī mums, nokļūstot sarežģītā stāvoklī, jāpaļaujas uz Dievu. Mums jārīkojas gudri un saprātīgi visās dzīves jomās, lai ar neprātīgu rīcību paši sev neradītu grūtus pārbaudījumus. Mums nav jāmetas grūtībās, neņemot vērā Dieva sarūpētos līdzekļus un nepareizi izlietojot Viņa dotās spējas. Kristus strādniekiem bez ierunām jāpaklausa Viņa norādījumiem. Darbs pieder Dievam, un, ja mēs gribam nest citiem svētības, mums jāseko Viņa plāniem. Savu es nedrīkst padarīt par centru; tas nevar pieņemt godu. Ja mēs plānojam, saskaņojoties vienīgi ar pašu domām, tad Kungs mūs atstās mūsu kļūdās. Bet, kad mēs nonākam grūtā stāvoklī, pildīdami Viņa pavēles, Viņš mūs izglābs. Mums nav jāpadodas mazdūšībai, bet katrā kritiskā brīdī jāmeklē palīdzība pie Tā, kura rīcībā ir bezgalīgas iespējas. Mēs bieži būsim grūtību apņemti, un tad, pilnīgi uzticoties, ir jāpaļaujas uz Viņu. Viņš pasargās katru dvēseli, kas nonākusi neziņā, cenšoties iet pa Dieva ceļu. LI 298.3

Kristus ar pravieša starpniecību mums ir pavēlējis “maizi lauzt izsalkušiem”, paēdināt “apbēdināto dvēseli”, “kailu ieraugot, to apsegt”, un “namā ievest nabaga izdzītos”. (Jes. 58:7-10*) Viņš mums ir devis uzdevumu: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” (Marka 16:15) Bet cik bieži mūsu sirdis pagurst un ticība apsīkst, redzot, cik liels ir trūkums un cik maz līdzekļu ir mūsu rokās! Tāpat kā Andrejs, paskatījušies uz piecām miežu maizēm un divām nelielām zivīm, mēs izsaucamies: “Kas tas ir tik daudz ļaudīm!” Bieži mēs vilcināmies, negribēdami atdot visu, kas mums ir, baidīdamies to iztērēt un paši palikt tukšā citu dēļ. Bet Jēzus mums ir pavēlējis: “Dodiet jūs viņiem ēst!” Viņa uzdevums ir apsolījums, un aiz tā stāv tas pats spēks, kas paēdināja ļaužu pulku pie ezera. LI 299.1

Kristus rīcība, apmierinot izsalkušā ļaužu pulka laicīgās vajadzības, satur dziļu garīgu mācību visiem Viņa strādniekiem. Kristus saņēma no Tēva, Viņš izdalīja mācekļiem, tie tālāk deva ļaudīm, bet ļaudis pasniedza cits citam. Tāpat visi, kas būs savienoti ar Kristu, saņems no Viņa dzīvības maizi, šo Debesu uzturu, un dalīs to tālāk citiem. LI 299.2

Pilnīgā paļāvībā uz Dievu Jēzus paņēma nedaudzās maizes, un, kaut gan tur bija tikai neliels daudzums Viņa paša mācekļu saimei, Viņš neuzaicināja tos ēst, bet sāka izdalīt, pavēlēdams dot ļaudīm. Ēdiens Viņa rokās vairojās, un mācekļu rokas nekad nepalika tukšas, stiepjoties pretī Kristum, kas pats bija Dzīvības Maize. Mazais krājums bija pietiekams visiem. Pēc tam, kad bija apmierināts laužu izsalkums un druskas salasītas, arī Kristus un Vina mācekļi kopīgi paēda no dārgās Debesu dotās maizes. LI 299.3

Mācekli bija savienojošais kanāls starp Kristu un ļaudīm. Tam vajadzētu būt par lielu iedrošinājumu Viņa sekotājiem mūsu dienās. Kristus ir lielais centrs, visa spēka Avots. Mācekļiem savi krājumi jāsaņem no Viņa. Pat visgudrākie un visgarīgākie var dot tikai tad, ja paši ir saņēmuši. Tie neko nevar dot no sevis dvēseles vajadzībām. Mēs varam izdalīt tikai to, ko saņemam no Kristus; un saņemt mēs varam tikai tad, ja dodam citiem. Turpinādami dot, mēs turpināsim saņemt, un, jo vairāk mēs dosim, jo vairāk saņemsim. Tādā veidā mēs pastāvīgi varam ticēt, paļauties, saņemt un dot. LI 300.1

Kristus valstības uzcelšanas darbs būs sekmīgs, lai gan šī attīstība izliekas lēna un, šķiet, nav arī iespējas to veikt. Darbs ir no Dieva, un Viņš pats nodrošinās līdzekļus un sūtīs palīgus: patiesus, nopietnus mācekļus, kuru rokas tiks pildītas ar pārtiku izsalkušiem ļaužu pulkiem. Dievs neaizmirst tos, kas ar mīlestību strādā, lai pasniegtu dzīvības vārdu dvēselēm, kurām draud bojāeja un kuras, savukārt, izstiepj rokas pēc ēdiena citām izsalkušām dvēselēm. LI 300.2

Iesaistoties Dieva darbā, mums draud briesmas pārāk paļauties uz to, ko cilvēks var paveikt pats ar savām spējām un talantu. Tā mēs no sava redzesloka pazaudējam darba Meistaru. Pārāk bieži Kristus strādnieki neapzinās savu personīgo atbildību. Tiem draud briesmas savu nastu novelt uz organizācijām tā vietā, lai balstītos uz To, kas ir visa spēka Avots. Liela kļūda ir Dieva darbā paļauties uz cilvēku gudrību vai skaitļiem. Sekmīgs darbs nav tik daudz atkarīgs no strādnieku skaita vai to talantiem, cik no mērķa šķīstuma un patiesas bērnišķas paļāvības uz Dievu. Katram ir jānes atbildība, katram jāuzņemas pienākumi un jāpūlas to labā, kas nepazīst Kristu. Nenoveliet savu atbildību uz kādu citu, kurš, pēc jūsu domām, izskatās apdāvinātāks, bet strādājiet katrs pēc savām spējām! LI 300.3

Kad tavā sirdī rodas jautājums: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?”, tad nepieļauj neticības pilnu atbildi! Kad mācekļi izdzirdēja Pestītāja pavēli: “Dodiet jūs viņiem ēst!”, tie iedomājās visas grūtības. Viņi jautāja, vai iet uz ciemiem pirkt maizi. Tā tagad, kad cilvēkiem trūkst dzīvības maizes, Dieva bērni jautā: vai sūtīt pēc kāda no tālienes, lai viņš atnāk un tos paēdina? Bet ko sacīja Kristus? — “Lieciet, lai ļaudis apsēžas.”, un Viņš tos paēdināja. Kad jums apkārt ir izsalkušas dvēseles, tad ziniet, ka tur ir Kristus. Griezieties pie Viņa! Nesiet savas miežu maizes Jēzum! LI 300.4

Mūsu rīcībā esošie līdzekļi var šķist darbam nepietiekami; bet, ja mēs paļāvīgi dosimies uz priekšu, uzticēdamies Dieva neizsīkstošajam spēkam, mūsu priekšā atvērsies pārpārēm bagātīgi krājumi. Ja tas ir Dieva darbs, Viņš pats nodrošinās līdzekļus tā īstenošanai. Viņš atalgos godīgu, vienkāršu paļāvību. Kalpošanā Debesu Valdniekam saprātīgi un lietderīgi izlietots neliels daudzums pavairosies tieši ar došanu. Kristus rokās mazais pārtikas krājums nekļuva mazāks, līdz izsalkušais ļaužu pulks bija paēdis. Ja iesim pie visa spēka Avota ar izstieptām ticības rokām, lai saņemtu, mēs tiksim stiprināti savā darbā pat visgrūtākajos apstākļos un spēsim dot citiem dzīvības maizi. LI 301.1

Kungs saka: “Dodiet, tad jums taps dots.” (Lūk. 6:38) “Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvien ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekami paliek pāri labiem darbiem. Tā kā ir rakstīts: “Viņš ir izbēris un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi.” Bet kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju, un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem; tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība.” (2. Kor. 9:6-11 LI 301.2