Laikmetu Ilgas

32 nodaļa. Romiešu virsnieks

(Mat. 8:5-13; Lūk. 7:1-17) LI 254.1

Kristus sacīja galma ierēdnim, kura dēlu Viņš dziedināja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” (Jāņa 4:48) Viņu apbēdināja tas, ka tieši jūdu tauta pieprasa Mesijas sūtības ārējās pazīmes. Atkal un atkal Viņš bija brīnījies par viņu neticību. Bet tagad Jēzu pārsteidza pie Viņa atnākušā virsnieka ticība. Šis cilvēks nešaubījās par Pestītāja spēku. Tas pat nelūdza Viņu nākt personīgi un darīt brīnumu. Viņš teica: “Saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels.” LI 254.2

Virsnieka kalpu bija skārusi paralīze, un tas gulēja uz miršanu. Romiešiem par kalpiem parasti bija vergi, kurus pirka un pārdeva tirgū. Pret tiem izturējās rupji un nežēlīgi. Bet virsnieks mīlēja savu kalpu un ļoti vēlējās, lai tas kļūtu vesels. Viņš ticēja, ka Jēzus to spēj dziedināt. Viņš Pestītāju nebija redzējis, bet dzirdētie ziņojumi atmodināja ticību. Neskatoties uz jūdu formālismu, šis romietis bija pārliecināts, ka jūdu reliģija ir pārāka par viņa paša reliģiju. Viņš jau bija izlauzies cauri nacionālo aizspriedumu un ienaida barjerām, kas uzvarētājus šķīra no uzvarētās tautas. Viņš bija parādījis cieņu jūdu dievkalpošanai un pret tiem izturējās labvēlīgi. Kristus mācībā, kā tā viņam tika atstāstīta, tas atrada mieru, kas remdina dvēseles alkas. Visa viņa garīgā būtība atsaucās uz Pestītāja vārdiem, bet viņš jutās necienīgs nākt Jēzus tuvumā, tāpēc griezās pie jūdu vecākajiem, lai tie lūdz par viņa kalpa dziedināšanu. Viņš domāja, ka tie noteikti pazīs lielo Mācītāju un zinās, kā tuvoties, lai iegūtu Viņa labvēlību. LI 254.3

Kad Jēzus ieradās Kapernaumā, Viņam pretī izgāja vecāko delegācija, kas izteica virsnieka lūgumu. Vecākie aizlūdza par virsnieku, sacīdami: “Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi, jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu.” LI 254.4

Jēzus tūlīt pagriezās, lai ietu uz šī virsnieka namu, bet, ļaužu pulka ielenkts, tikai lēnām tika uz priekšu. Vēsts par Viņa nākšanu aizsteidzās pa priekšu. Virsnieks savas nevērtības apziņā sūtīja Kristum ziņu: “Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem mana jumta.” Bet Pestītājs tikai turpināja savu gaitu, un virsnieks, beidzot uzdrošinājies Viņam tuvoties, pabeidza savu vēstījumu ar vārdiem: “Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie Tevis; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels. Jo ir es esmu cilvēks, kas stāv zem priekšniecības, un man ir padoti kareivji, un, ja es kādam saku: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara.” Kā es reprezentēju Romas varu un mani kareivji atzīst mani par augstāko, tā Tu pārstāvi Mūžīgā Dieva varenību un visa radība paklausa Tavam vārdam. Tu vari pavēlēt slimībai aiziet, un tai būs jāpaklausa. Tu vari ataicināt savus Debesu sūtņus, un tie sniegs dziedinošo spēku. Saki tikai vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels! LI 254.5

“Jēzus, to dzirdējis, par viņu brīnījās un, pagriezdamies pret ļaudīm, kas viņam gāja līdzi, sacīja: Es jums saku: tādu ticību Es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis.” Bet virsniekam Viņš teica: “Ej, lai tev notiek, kā tu ticējis. ” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā. ” LI 255.1

Jūdu vecākie, kas virsnieku ieteica Kristum, ar saviem vārdiem atklāja, cik ļoti tiem trūkst Evaņģēlija gara. Tie neizprata, ka vienīgās tiesības uz Dieva žēlastību ir cilvēka lielā vajadzība. Savā paštaisnībā tie virsnieku ieteica tās labvēlības dēļ, ko tas bija parādījis jūdu tautai. Bet virsnieks pats par sevi sacīja: “Es neesmu cienīgs.” Viņa sirdi bija skārusi Kristus žēlastība. Viņš saskatīja pats savu necienīgumu, taču nebaidījās lūgt palīdzību. Viņš nepaļāvās uz savu krietnumu; viņa arguments bija viņa lielā vajadzība. Šī cilvēka ticība satvēra Kristus īsto būtību. Virsnieks Jēzum ticēja ne tikai kā brīnumdarītājam, bet kā visas cilvēces Draugam un Pestītājam. LI 255.2

Tieši tādā pašā veidā katrs grēcinieks var nākt pie Jēzus. “Viņš mūs izglāba nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlsirdības.” (Tit. 3:5) Kad sātans tev saka, ka tu esi likuma pārkāpējs un nevari cerēt saņemt svētības no Dieva, tad atsaki, ka Kristus ir nācis pasaulē glābt grēciniekus. Mums nav nekā, kas mūs varētu darīt Kungam patīkamus, un vienīgais pamatojums, kuru vienmēr varam uzrādīt, ir mūsu pilnīgais bezizejas stāvoklis, kas Viņa pestīšanas spēku padara nepieciešamu. Atsakoties no pašpaļāvības, mums jālūkojas uz Golgātas krustu un jāsaka: “Kāds esmu, tāds es atnāku, uz saviem spēkiem neceru.” LI 255.3

Jūdi jau no bērnības tika iepazīstināti ar Mesijas darbu. Tiem bija pieejami sentēvu un praviešu inspirētie pravietojumi un upuru kalpošanas simboliskās mācības. Bet viņi nebija ņēmuši vērā gaismu, tādēļ tagad Jēzū nesaskatīja nekā aicinoša. Bet virsnieks, dzimis pagānismā, uzaudzināts Romas impērijas elku kalpošanā, izmācījies par karavīru, ar savu izglītību un vidi šķietami no garīgās dzīves atšķirts un vēl vairāk attālināts ar jūdu svētulību un viņa paša tautiešu nicinošo izturēšanos pret Israēlu — šis cilvēks uztvēra patiesību, pret kuru Ābrahāma bērni bija akli. Viņš negaidīja, lai redzētu, vai jūdi paši pieņems To, kas nāca pie viņiem kā Mesija. Kad viņam atspīdēja “patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku” (Jāņa 1:9), viņš, lai arī svešinieks, tajā saskatīja Dieva Dēla godību. LI 256.1

Jēzum tā bija ķīla tam darbam, ko Evaņģēlijs veiks pagānu vidū. Ar prieku Viņš raudzījās nākotnē uz dvēseļu sapulcināšanu savai valstībai no visām tautām, bet dziļi skuma par to, ka jūdi noraidīja piedāvāto žēlastību: “Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” Ak, cik daudzi vēl tagad sev gatavo šo pašu liktenīgo vilšanos! Kamēr dvēseles no pagāniskās tumsas pieņem Kristus žēlastību, kristīgās zemēs ir daudz tādu, kuriem gaisma spīd vienīgi tādēļ, lai no tās atteiktos. LI 256.2

Vairāk nekā divdesmit jūdzes no Kapernaumas, augstienē, no kuras pavērās skats uz plašo, jauko Esdraelonas līdzenumu, atradās Naines pilsētiņa, un tā bija nākamā vieta, uz kuru Jēzus devās. Kopā ar Viņu bija mācekļi un vēl daudz ļaužu. Pa ceļam pievienojās vēl citi, ilgodamies pēc Viņa mīlestības un līdzjūtības vārdiem un atvezdami slimniekus, lai Viņš tos dziedinātu. Visiem bija klusa cerība, ka Tas, kam bija tāds brīnišķīgs spēks, pasludinās sevi par Israēla ķēniņu. Cilvēku maas sekoja Jēzum pa pēdām, un ļaužu pulks, kas kopā ar Viņu nāca augšup pa klinšaino taku uz kalnu pilsētiņas vārtiem, bija priecīgs un gaidu pilns. LI 256.3

Kad tie pienāca klāt, pa vārtiem izgāja bēru gājiens. Gausiem, smagiem soļiem tie virzījās uz apbedīšanas vietu. Vaļējās nestuvēs visiem pa priekšu nesa mirušo. Tam blakus gāja raudātāji, piepildīdami apkārtni ar vaimanām un žēlabām. Likās, ka bija sapulcējušies visi pilsētas iedzīvotāji, lai parādītu pēdējo godu mirušajam un izteiktu līdzjūtību sērojošajai mātei. LI 256.4

Tas tiešām bija skats, kas varēja modināt līdzjūtību. Mirušais savai mātei bija “vienīgais dēls, un tā bija atraitne”. Vientuļā sērotāja uz kapa vietu aizvadīja savu vienīgo atbalstu un iepriecu zemes virsū. “To redzējis, tas Kungs par to iežēlojās.” Kad viņa, asaras liedama, kā akla soļoja uz priekšu, Jēzus klātbūtni nemaz nepamanīdama, Viņš pienāca tai tuvu klāt un laipni sacīja: “Neraudi!” Jēzus viņas bēdas gatavojās pārvērst priekā, taču Viņš nevarēja iztikt bez šī sirsnīgā līdzjūtības vārda. LI 257.1

“Piegājis Viņš aizskāra zārku”, jo Viņu nevarēja apgānīt pat saskaršanās ar nāvi. Nesēji apstājās, un raudātāju vaimanas apklusa. Ap katafalku drūzmējās abi ļaužu pulki, cerēdami uz brīnumu. Tur stāvēja Kāds, kurš bija uzvarējis slimības un izdzinis velnus. Varbūt arī nāve ir pakļauta Viņa varai? LI 257.2

Skaidrā, pavēlošā balsī atskan vārdi: “Jaunekli, Es tev saku, celies augšā!” Šī balss atskan mirušā ausīs. Jauneklis atver acis. Jēzus saņem to pie rokas un pieceļ. Viņa skatiens pievēršas tai, kas Viņam līdzās raud — un māte un dēls priekā ilgi un cieši viens otru apskauj. Ļaužu pulks kā apburts klusu noskatās. “Tad izbailes pārņēma visus.” Apklusuši un bijīgi tie brīdi stāv kā paša Dieva klātbūtnē. Tad tie slavē Dievu, sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, un Dievs savus ļaudis uzlūkojis.” Tā bēru gājiens atgriezās Nainē kā uzvaras gājiens. “Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdu zemi un pa visu apkārtni.” LI 257.3

Tas, kurš pie Naines vārtiem mierināja bēdu sagrauzto māti, stāv klāt ikvienam, kas raud pie aizgājēja zārka. Viņš ikvienam jūt līdzi bēdās. Viņa mīlošā un līdzjūtības pilnā sirds ir nerimstošas sirsnības pilna. Viņa vārds, kas atsauca mirušo dzīvībai, tagad nav vājāks kā tad, kad runāja uz Naines jaunekli. Jēzus saka: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” (Mat. 28:18) Šo varu nav mazinājis gadu ritums, nedz izsmēlusi Viņa pāri plūstošā žēlastība. Visiem, kas tic uz Viņu, Viņš arvien vēl ir dzīvais Pestītājs. LI 257.4

Atdodams mātei dēlu, Jēzus pārvērta bēdas priekā, taču jauneklis tika modināts tikai šai dzīvei, lai no jauna uzņemtos šīs zemes cīņas, briesmas un bēdas un atkal tiktu pakļauts nāves varai. Tomēr skumjās par mirušajiem Jēzus mūs mierina ar neierobežotu cerību: “Es esmu pirmais un pēdējais, un dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.” “Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atbrīvotu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā.” (Atkl. 1:17,18; Ebr. 2:14,15) LI 257.5

Sātans mirušos nevar paturēt savā varā, kad Dieva Dēls tiem pavēl dzīvot. Tas nespēj paturēt garīgā nāvē nevienu dvēseli, kas ticībā saņem spēku no Kristus vārdiem. Dievs visus grēkā mirušos ir aicinājis: “Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem!” (Ef. 5:14) Šie vārdi ir mūžīgā dzīvība. Dieva Vārds, kas izsauca esamībā pirmos cilvēkus, joprojām dod mums dzīvību. Kristus vārdi: “Jaunekli, Es tev saku, celies augšā!” atdeva dzīvību Naines atraitnes dēlam. Tāpat vārdi: “Celies augšā no miroņiem!” ir dzīvība katrai dvēselei, kas to uzņem. Dievs “mūs izrāvis no tumsības varas un pārcēlis sava mīļā Dēla valstībā”. (Kol. 1:13) Tas viss mums tiek piedāvāts Viņa vārdā. Ja mēs šo vārdu pieņemam, tad mums ir pestīšana. LI 258.1

“Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar savu Garu, kas ir jūsos.” “Pats Kungs nāks no Debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot ercenģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos pretī tam Kungam.” (Rom. 8:11; 1. Tes. 4:16,17) Šie ir cerības vārdi, ar kuriem Viņš pavēl mums citam citu iedrošināt. LI 258.2