Laikmetu Ilgas

25 nodaļa. Aicinājums pie jūras

(Mat. 4:18-22; Marka 1:16-20; Lūk. 5:1-11) LI 191.1

Pār Galilejas jūru ausa rīts. No neveiksmīgās nakts noguruši, mācekļi vēl atradās savās zvejas laivās. Jēzus bija atnācis, lai ūdens malā pavadītu kādu klusu stundu. Agrajā rītā Viņš cerēja uz mazu atelpu no ļaužu pūļiem, kas Viņam sekoja dienu no dienas. Bet drīz tie tomēr atkal sāka nākt. Viņu skaits ātri vairojās, tā ka Jēzum spiedās klāt no visām pusēm. Pa to laiku mācekļi bija piebraukuši pie krasta. Lai izvairītos no pūļa spiediena, Jēzus iekāpa Pētera laivā un lika mazliet atirties no krasta. Tā visi Viņu varēja labāk saredzēt un sadzirdēt, un no laivas Viņš mācīja ļaužu pulku krastmalā. LI 191.2

Kas tas bija par skatu, ko varēja vērot eņģeļi! Viņu godības Pavēlnieks sēž zvejnieka laivā, nerimstošo viļņu šurpu turpu šūpots, un sludina pestīšanas prieka vēsti uzmanīgajam ļaužu pulkam, kas nostājies līdz pat ūdens malai. Viņš, Debesu Godātais, savas valstības lielās patiesības vienkāršajiem ļaudīm pasludina zem klajas debess. Tomēr piemērotāku vietu tādam darbam vairs nevarēja vēlēties. Ezers, pakalni, tālu izpletušies lauki un saulstaru plūdi pār zemi — viss sniedza Viņam piemērus, ar ko ilustrēt savas pamācības un likt prātam tās iegaumēt. Neviena no Kristus izteiktajām atziņām neizskanēja veltīgi. Katrs vārds no Viņa lūpām nonāca pie kādas dvēseles kā mūžīgās dzīvības vārds. LI 191.3

Ļaužu pulks krastmalā ar katru brīdi pieauga. Sirmgalvji, atspiezdamies uz saviem spieķiem, norūdītie kalnu zemnieki, zvejnieki, kas nāca no sava darba ezerā, tirgotāji un mācītāji, bagātie un nabadzīgie, veci un jauni, atnesdami savus slimniekus un cietējus, spiedās klāt, lai dzirdētu dievišķā Skolotāja vārdus. Tādas ainas jau agrāk garā bija skatījuši pravieši, kad tie rakstīja: “Zabulona zeme un Naftaļa zeme jūrmalā, Aizjordāna, pagānu Galileja, ļaudis, kas sēdēja tumsībā, redz lielu gaišumu, un tiem, kas sēdēja nāves zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi.” (Mat. 4:15,16; Jes. 9:1,2) Bez ļaužu pulka Ģenecaretes ezera krastā Jēzus uzrunāja arī citus klausītājus. Raudzīdamies pāri gadsimtiem, Viņš savus uzticīgos redzēja cietumos un tiesas zālēs, kārdināšanās, vientulībā un bēdās. Viņa skatienam bija atklāta ikviena prieka, cīņas vai neziņas aina. Ar vārdiem, kurus Viņš sacīja ļaudīm, Viņš uzrunāja arī daudzus citus, sniedzot cerību pārbaudījumos, mierinājumu bēdās un gaismu tumsībā. Svētā Gara atgādināta, šī balss, kas runāja no zvejnieka laivas uz Galilejas jūras, būs sadzirdama līdz laiku beigām, nesot mieru cilvēku sirdīm. LI 191.4

Pabeidzis runāt, Jēzus griezās pie Pētera un pavēlēja viņam izbraukt jūrā un izmest savu tīklu lomam. Bet Pēteris bija kļuvis mazdūšīgs. Visu cauru nakti viņš nebija neko izvilcis. Tajās vientulīgajās stundās Pēteris atcerējās Jāņa Kristītāja likteni, kas viens pats smaka savā cietumā. Tāpat viņš domāja par izredzēm, kas sagaidīja Jēzu un Viņa sekotājus, par misijas neveiksmi Jūdejā un par priesteru un rakstu mācītāju ienaidu. Pat viņa paša nodarbošanās tam bija sagādājusi vilšanos; kad viņš pārbaudīja tukšos tīklus, nākotne rādījās drūma un neiepriecinoša. “Meistar,” viņš sacīja, “mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” LI 192.1

Dzidrajos ezera ūdeņos nakts bija vienīgais laiks zvejošanai ar tīkliem. Pēc nesekmīgām pūlēm visu nakti likās bez nozīmes izmest tīklu dienā, bet Jēzus bija devis pavēli, un mīlestība pret Mācītāju lika mācekļiem paklausīt. Sīmanis kopā ar savu brāli izmeta tīklu. Kad viņi mēģināja to vilkt, nozvejoto zivju daudzums bija tik liels, ka tīkls draudēja saplīst. Tiem vajadzēja saukt palīgā Jēkabu un Jāni. Lomu izvelkot, abas laivas tika piekrautas ar zivīm tā, ka tik tikko turējās virs ūdens. LI 192.2

Bet Pēteris vairs nedomāja par laivām un kravu. Tieši šis brīnumdarbs vairāk nekā visi citi iepriekšējie viņam liecināja par dievišķā spēka izpausmi. Viņš Jēzū tagad saskatīja To, kas valda pār visu dabu. Dievības klātbūtne atklāja viņa paša nesvētumu. Viņu pilnīgi pārvarēja mīlestība pret Kungu, kauns par savu neticību, pateicība par Kristus laipno pretimnākšanu, bet pāri visam — sava nešķīs- tuma izjūta bezgalīgas skaidrības priekšā. Kamēr biedri nogādāja drošībā izvilkto lomu, Pēteris nokrita pie Pestītāja kājām, izsaukdamies: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks!” LI 192.3

Šī pati dievišķā svētuma izjūta bija likusi pravietim Daniēlam kā mirušam pakrist Dieva eņģeļa priekšā. Viņš sacīja: “Mans vaigs pazaudēja savu krāsu līdz nepazīšanai, un es kļuvu galīgi bez- spēcīgs.” Tāpat arī Jesaja, skatīdams Kunga godību, izsaucās: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nesķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, to Kungu Cebaotu!” (Dan. 10:8; Jes. 6:5) Cilvēciskums savā vājumā un grēkā saskārās ar Dievības pilnību, un viņš jutās pilnīgi niecīgs un nesvēts. Tā tas ir noticis ar visiem, kam bijis ļauts skatīt Dieva lielumu un godību. LI 192.4

Pēteris izsaucās: “Aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks!”, taču pats apkampa Jēzus kājas, sajuzdams, ka nevar no Viņa šķirties. Pestītājs atbildēja: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Jesajam dievišķā vēsts tika uzticēta tikai tad, kad tas bija saskatījis Dieva svētumu un savu necienību. Kad Pēteris spēja atteikties no sava es un atzīt atkarību no Dieva spēka, viņš varēja saņemt aicinājumu darboties Kristus labā. LI 193.1

Līdz šim brīdim neviens no mācekļiem vēl nebija Jēzum pilnīgi pievienojies. Tie gan bija redzējuši daudzus no Viņa brīnumdarbiem un klausījušies pamācības, bet nebija atstājuši savu agrāko nodarbošanos. Jāņa Kristītāja apcietināšana visiem atnesa rūgtu vilšanos. Ja jau tāds bija Jāņa darbības iznākums, tad, visiem reliģiskajiem vadoņiem apvienojoties pret Jēzu, arī Viņam nekas labs nebija gaidāms. Šādos apstākļos tie jutās atviegloti, ja uz kādu laiku varēja atgriezties pie agrākās zvejniecības. Bet nu Jēzus tos aicināja atstāt visu iepriekšējo dzīvi un savas intereses savienot ar Viņa interesēm. Pēteris aicinājumu pieņēma. Kad tie iznāca malā, Jēzus tāpat pavēlēja pārējiem trim mācekļiem: ” “Nāciet Man līdz, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Un tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam.” LI 193.2

Pirms Jēzus tos uzaicināja atstāt laivas un zvejas tīklus, Viņš tiem deva pierādījumu, ka Dievs rūpēsies par viņu vajadzībām. Pētera laivas izmantošana Evaņģēlija darbam tika bagātīgi atmaksāta. Tas, kas “parāda savu bagātību visiem, kas Viņu piesauc”, ir sacījis: “Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī.” (Rom. 10:12; Lūk. 6:38) Tieši ar tādu mēru Viņš atalgoja mācekļu pakalpojumu. Katrs Dieva darbā pienestais upuris tiks atlīdzināts pēc Viņa “žēlastības un laipnības pāri plūstošās bagātības”. (Ef. 3:20; 2:7) LI 193.3

Drūmo pārdomu pilnajā naktī, kad mācekļi vieni paši atradās uz ezera, viņus smagi nomāca neticība un tie bija noguruši no vel- tīgajām pūlēm. Bet Jēzus klātbūtne viņos iededzināja ticību un atnesa prieku un sekmes. Tā tas ir arī ar mums: bez Kristus mūsu darbs paliek neauglīgs, un ir tik viegli neuzticēties un kurnēt. Bet, kad Viņš ir tuvumā un mēs strādājam Viņa vadībā, tad varam priecāties par Viņa spēka pierādījumiem. Atņemt dvēselei drosmi ir sātana darbs; Kristus vienmēr cenšas iedvest ticību un cerību. LI 193.4

Mums, tāpat kā mācekļiem, vienmēr jāatceras svarīgākā atziņa, ko šis brīnumdarbs sniedza — Tas, kura vārds spēja iegūt zivis no ezera, ar savas mīlestības saitēm var vilkt un iespaidot cilvēku sirdis tā, lai Viņa kalpi kļūtu par “cilvēku zvejniekiem”. LI 194.1

Šie Galilejas zvejnieki bija vienkārši, neizglītoti ļaudis, bet Kristus, pasaules gaisma, tos visā pilnībā spēja sagatavot izraudzītajam amatam. Pestītājs nenicināja izglītību, jo intelekts ir svētība, ja to pārvalda mīlestība pret Dievu un ja tas ir nodots kalpošanai Viņam. Bet Viņš pagāja garām sava laika gudrajiem vīriem tāpēc, ka tie tik ļoti paļāvās uz pašu spēkiem, ka nespēja just līdzi ciešanām pakļautajai cilvēcei un kļūt par Nācaretes Vīra darbabiedriem. Savā svētulīgajā iedomībā tie apsmēja iespēju saņemt amācības no Kristus. Par darba biedriem Kungs sev meklē tādus, kas varētu kļūt par brīviem Viņa žēlastības straumes kanāliem. Katram, kas vēlas strādāt kopā ar Dievu, vispirms jāiemācās neuzticēties sev pašam; šāds cilvēks jau ir gatavs saņemt Kristus raksturu. Taču to nevar iegūt ar izglītību pat vislabākajās mācību iestādēs. Tas ir auglis no tās gudrības, kas atrodama vienīgi pie dievišķā Skolotāja. LI 194.2

Jēzus izvēlējās neizglītotus zvejniekus tāpēc, ka tie nebija apguvuši sava laika tradīcijas un maldīgās paražas. Tie bija vīri ar iedzimtām spējām, pazemīgi un gatavi mācīties — vīri, kurus Viņš varēja izaudzināt savam darbam. Dzīves neievērojamās takas min daudz tādu, kas, pacietīgi veikdami sava ikdienas darba soli, nemaz nezina, ka tiem ir spējas, kuras attīstot, tie paceltos uz vienādas pakāpes ar pasaules viscienījamākajiem vīriem. Lai pamodinātu snaudošos talantus, varbūt ir nepieciešams tikai viens Meistara rokas pieskāriens. Tādi bija arī tie, kurus Jēzus aicināja par saviem darbabiedriem. Pestītājs tiem dāvāja priekšrocību būt tuvās attiecībās ar Viņu. Nevienam no pasaules lielajiem vīriem nav bijis tāds Skolotājs. Kad mācekļi bija saņēmuši Pestītāja audzināšanu, tie vairs nebija neizglītoti un bez kultūras. Tie kļuva Viņam līdzīgi prātā un raksturā, un cilvēki atzina, ka tie bijuši kopā ar Jēzu. Izglītības augstākais uzdevums nav tikai zināšanu pasniegšana, bet gan dalīšanās tajā dzīvinošajā spēkā, kas saņemams, garam saskaroties ar garu un dvēselei ar dvēseli. Vienīgi dzīvība var radīt dzīvību. Ak, kāda tā bija priekšrocība trīs gadus ik dienu pavadīt kopā ar dievišķo dzīvību, no kuras nācis ikviens radošais impulss, nesdams svētību pasaulei! Vairāk par visiem šim brīnišķajam spēkam sevi pakļāva mīļotais māceklis Jānis. Viņš saka: “Dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies.” “Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.” (1. Jāņa 1:2; Jāņa 1:16) LI 194.3

Mūsu Kunga apustuļiem nebija itin nekā, ar ko tie būtu varējuši lepoties. Bija skaidri redzams, ka viņu darba panākumi nāk vienīgi no Dieva. Šo vīru dzīve, raksturi, kurus tie attīstīja, un varenais darbs, ko Dievs ar viņu strpniecību padarīja, liecina par Viņa iespējām darboties tādu cilvēku labā, kas gatavi mācīties un paklausīt. LI 195.1

Tas, ,kas visvairāk mīl Kristu, izdarīs visvairāk laba. Nav robežu tāda cilvēka derīgumam, kas ir atteicies no sava es, ļaujot savā sirdī darboties Svētajam Garam, lai dzīvotu Dievam pilnīgi svētītu dzīvi. Ja kāds bez kurnēšanas un paguruma ceļā ir ar mieru ievērot nepieciešamo disciplīnu, tad Dievs to mācīs stundu no stundas un dienu no dienas. Viņš ilgojas parādīt savu žēlastību. Ja Viņa ļaudis noņems šķēršļus, tad Kungs pa cilvēciskiem kanāliem bagātīgās straumēs izlies pestīšanas svētības. Ja tikai vienkāršos cilvēkus paskubinātu darīt visu to labo, ko tie spēj, ja tos neatturētu kādas rokas, lai apspiestu viņu dedzību, tad tur, kur tagad Kristum ir viens darbinieks, būtu simts darbinieku. LI 195.2

Dievs ņem cilvēkus tādus, kādi tie ir un audzina savam darbam, ja vien tie grib Viņam nodoties. Dvēselē uzņemts, Dieva Gars atdzīvinās visas tur esošās spējas. Svētā Gara vadībā Dievam bez atlikuma svētīts prāts attīstīsies harmoniski un tiks stiprināts, lai saprastu un izpildītu Dieva prasības. Vājais, svārstīgais raksturs tiks pārvērsts stiprā un nesatricināmā. Nemitīga svētīšanās nodibinās tik tuvas attiecības starp Jēzu un Viņa mācekli, ka kristietis kļūs līdzīgs Meistaram garā un raksturā. Tuvās attiecībās ar Kristu tas iegūs skaidrākus un plašākus uzskatus. Viņa uztveres spējas būs asākas un spriedums nosvērtāks. Tos, kas ilgosies kalpot Kristum, tā pārņems Taisnības Saules dzīvinošais spēks, ka viņš spēs nest daudz augļu Dievam par godu. LI 195.3

Vīri ar visaugstāko izglītību humanitārajās un eksaktajās zinātnēs ir smēlušies dārgas atziņas no kristiešiem — vienkāršiem ļaudīm, kurus pasaule uzskatījusi par nemācītiem. Bet šie neievērojamie mācekļi savu izglītību bija ieguvuši visaugstākajā skolā. Tie bija sēdējuši pie Tā kājām, kas runāja tā, kā “vēl neviens cilvēks nav (..) runājis”. LI 196.1